Lugys autore: Klaudija Dembovska

Pīteram Jurciņam veļteitajā literatu konkursā itūgod autori tyka aicynuoti īsyuteit dramaturgejis dorbus. Konkursa žurejis atzineibu sajēme ari Klaudijis Dembovskys luga “Krystamuote”, kū pīduovojam puorskaiteit ari portalā lakuga.lv. Klaudija jau īprīšk ir pīsadalejuse Jurciņa literatu konkursā, tok itei ir juos debeja dramaturgejis žanrā.

“Krystamuote”

Dorbojās:
Krystameita;
Krystamuote;
Eņgeļs

1. CIELĪŅS

Divustobu dzeivūklis. Prīškustoba –  īejis durovys, puors skapu, durovys iz ateju, beņčeits, iz kura puorsaaut. Vyrtuve – gāzis plita, ladusskaps, pa labi – mozs gaļdeņš, div beņčeiši, pa kreisi – palels lūgs ar palūdzi. Div dzeivojamuos ustobys. Vīnā ir gulta, mozs gaļdeņš, div skapi, div krāsli, lūgs. Ūtrajā ir div lūgi, gulta, skaps, golds, div krāsli. Vīns krāslys ir meikstais, ūtrais – vīnkuoršs krāslys ar atzveļtni, iz kura ir izlykts pučains spiļviņteņš.

Krystameita: Sveika, krystamuot!

Krystamuote: Sveika, muna meiluo! (Samīļoj.)

Meitine atdūd gastiņci – capumus.

Krystamuote: Paļdis! Kaida tu esi paauguse! (Apsaver meitini.)

Krystameita (pasmaida): Nu, mes kaidu laiceņu naasam redziejušuos…

Krystamuote: Nui, naasam. (Nūsapyuš.) Bet tys tok nikas, mes taipat vīna ūtru nikod naasam aizmiersušys!

Krystameita: Nui, es par tevi kotru reitu “Esi sveicynuota” nūskaitu.

Krystamuote:  Ei, nu kuo tu te kai liškuotuojuos! (Nūsasmej.) Nu tagad sādynuošu tevi pi golda, ej viņ rūkys mozguotu! Tu tok zyni kur, nui?

Krystameita: Tev tik daudz dvīļu! I kurais ir rūkom?

Krystamuote: Rūkom? Rūkom ir tys ar sirsneņom!

Krystameita: Ar sirsneņom…(Nūsasmej.)

Krystamuote: Ha, ha, ha! Tīši kai dūmuots tev!

Obejis aizīt pi golda. Meitine siež, krystamuote šiverej vysu laiku pa vyrtuvi.

Krystamuote: Nu stuosti, kai tev īt?

Krystameita: Labi īt.

Krystamuote: Da? Ai, cik labi, ka tev labi! Zini, maņ tože labi! Naseņ beju koncertā, tī uzastuoja muna meiluokuo grupa. Ak, kuods koncerts! Es siedieju tī kai apmuota, kaidys melodejis! A, kod suoce spieļuot dzīsmi “Na zare”, oi, nu, maņ tai i gribiejuos suokt grūzeit dirseņu, vot tai. (Grūzuos, doncoj, dzīd melodeju.)

Krystameita smejās.

Krystamuote (pieški): Tai, tev kriejumu voi zapti?Mož madu?

Krystameita: Maņ… Es kriejumu jimšu!

Krystamuote: Tu nasakautrej, ka gribi, dabuošu ari zapti nu pogroba. Poša es gonsoldonū na vysai, bet, kod gosti sātā, tod gon. A madu točna nagribi? Itys mads nu Bieržgaļa. Es itū godatiergā nūpierku. Izavielieju vystymsuokū, tys vysveseleiguokais asūt.

Krystameita: Nā, maņ ar kriejumu byus labi.

Krystamuote (nūlīk kriejumu iz golda): Tai, iudiņi siļdeišu. Tev čaju, kopeju, možkakavu?

Krystameita: Es dzeršu…čaju.

Krystamuote: Tai.Maņ ir karkadis, zaļais, malnais… Ā, rekur pošys vuoktais. Vēļ… (Meklejpa skapeiti.) Vēļ… Ak, kur es buožu tū gordū līpzīdu smuordeigū čaju?

Krystameita: Ai, navajag, es dzeršu karkadis!

Krystamuote: Paga, maņ juoatrūn tys čajs.Voi tod byus beidzīs? Navar byut! Ā, vokur jis! Nu tu jau izavielieji?!

Krystameita: Es – karkadi!

Krystamuote: Točna nagribi kaidu zuoleišu čaju?

Krystameita: Nā!

Krystamuote: Es gon jimšu līpzīdus. Es nazkur laseju, ka līpzīdūs, it seviški tūsputekšņūs, a mož i na putekšņūs, karoče. Līpa ite super puper vešs pret golvyssuopem i labi nūmīrynoj. Tu zyni, rozstuosteišu gadīni, kod maņ, kai jau goduos, piec dorba sasuoka suopēt golva. Nu es guļu. Kuojis gaisā, golva pleist. I te maņ īsasaun pruotā dūma – juoizdzer čaja. Nu es sataiseju līpzīdus i, tu zyni, golvyssuope palyka mozuoka. Tod es izdzieru vēļ vīnu čarkeņu i golva…puorguoja pavysam! Nā, nu kotram ir sovaižuok, bet maņ, vot, tai.

Krystameita: Tod tev šudiņ golva suop?

Krystamuote: Nā, bet nu… Maņ taida gribiešona uzguoja. Zyni, goduos, ka sasagrib. (Īrauga, ka krystameitai jau patukšs škeivs.) Mož tu vēļ gribi? Rekur ir vēļ, ka gribi!

Krystameita: Da, nā, es daiesšu i maņ gona byus.

Krystamuote: Nu verīs, kai zini. (Pajam sev vēļ div blīnus, iz leluo škeiva palīk vīns.)

(Klusums.)

Krystameita: Es verūs, tu koč kū esi sasiejuse iz palūdzem?

Krystamuote: Nui! Tī maņ samtineitis. Oi, juos jaukys pučeitis, zīd vysu vosoru, kruosainys. Prauda, beistuos solnu. Vot, kod solnys byus puorguojušys, tod jau varēs stateit uorā. Tu zyni, maņ ar tom pučeitem ir bejs tai, ka bierneibā pi babys, kod vajadzēja leluos puču dūbis plēst, es nūsasūleju pi seve, ka maņ puču nabyus nikod! Tod guoja laiks, nā, maņ zīdi kai taidi cīši patyka vysod, bet pošai audzēt…Nu vot, tod guoja laiks, i es poša sataiseju sovu puču klumbeņu. Prauda, tī gadejuos, ka kaids sābru suņs atskrīn paluočuot voi bierneni plyuc. Jī jau nikuo ļauna nagrib, es saprūtu, bet nu… Da! Tai maņ ar tom pučem. A ituos samtineitis es stateišu kopūs. (Iudiņs aizavuorejs.) (Meitinei škeivs tukšs, bet krystamuote dreiži vysu apād.)

Krystamuote: Tai, palyka pādejais blīns, jem, tys tev!

Krystameita: Nā, lai palīk, es vaira nagrybu, teišom!

Krystamuote: Navar atstuot! (Puordūmoj.) Nu labi, vāluok apiessi, kod vyss nūsastuos. (Krystamuote līk kruškys i cukuru iz golda, aplej čaju, līk iz golda krystameitys capumus.) Poša cepi?

Krystameita: Nui, muni captī.

Krystamuote: Cik jauki! A to es jau seņ naasu capumus āduse. Kai pasaveru iz īpakuojuma, tī vysaidi ē, bē, vēļ paļmu eļļa, es nūlīku atpakaļ. Maņ taidu gadasti nasagrib ni pierkt, ni ēst, tik veseleibu maituot. Kai pīmiņu sovus jauneibys godus, mes kotru sastdīnis vokoru cepem kaidus capumus, jo veikalūs jau taida lobuma nadabuosi, a garšeiga to koč kuo gribīs. Tu smiļšu capumus, kurus caur galis mašynu grīž? (Meitine pamuoj ar golvu.) Ō, teigon ir bierneibys garša! Tūs mes variejom ēst i ēst. (Pastum capumu trauku tyvuok krystameitai.) Tu jem vēļ! (Meitine klusu pajam vīnu.) Eh, kū es te pļoukšu da pļoukšu, rozstuosti tu koč kū!

Krystameita (nūsapyuš): Nazynu, kū lai stuosta.

Krystamuote: Kai tev školā dzelys? Lobys?

Krystameita grib kū atbiļdēt, bet krystamuote otkon turpynoj.

Krystamuote: Ak, jums gon tagad ir labi laikam školā, vys jau lobuok kai mums beja. Es pīmiņu, kod guoju školā, mums beja školuotuoji taidi rībeigi, kas beja gotovi apēst. Jī it kai klupa viersā. (Ruoda it kai uzbruktu.) Vuiceitīs beja šausmeigi, tu navarieji vuiceitīs normali, nazynuoji, kai pabeigt školu. Bet trokuoka beja tei atmosfera, ka tevi uzskota par māslu, a školuotuoja ceļ dagunu da dabasim – kas tu taids esi? Nā, es nasoku, beja ari lobi školuotuoji, kas nasakaseja, mīreigi, naleida i nakontrolēja. Bet tī beja ari laiki, kod ticeibu navarieji izruodeit. Es pīmiņu, mums direktors beja uzbraucs viersā, tod vīns puika nu munys klasis. Mes klasē bejom četri, kas staiguojom iz bazneicu – div meitinis, div puikys. Nu vot, tod vīns nu puikim pasaceja: “A kū Dīvs jums ir nūdarejs?” Vīnkuorši, mīreigi pasaceja: “A kū Dīvs jums ir nūdarejs?” Tok jū izmete nu školys par tū. Kai maņ žāļ beja. Bet te es naseņ satyku jū i pavaicuoju, kai jam. Jis rozstuosteja, ka tam tai vajadzēja nūtikt, ka jū izmete nu školys. Jam saguoja daže lobuok. Jis aizguoja cytur vuiceitīs, labi vysu beidze i struodoj. Nu, tu jau paiedi, padzieri?

Krystameita: Nui, paļdis par vysu!

Krystamuote: Eh, nu īsim iz ūtru ustobu!

Obejis aizīt, vīna siež meikstajā krāslā, ūtra siež krāslā ar spiļviņteņu.

Krystameita: Cik jaukys tev tapetis!

Krystamuote: Tu zyni, koč juos vaciņkys, padūmu laiku, bet es juos nagrybu maineit. Es kai pasaveru veikalā – vysys tapetis taidys bezpersoniskys, dryumys voi smogys – spylgti oranžys, spylgti sorkonys. Nā, tys nav muns. Maņ ituos pateik, koč juos i vacys, šur tur nūbružuotys, bet kruosa – gaiša i jauka, raksteņš optimistisks. Es meklieju veikalā, nikuo leidzeiga naatrodu. Nu i dūmuoju, lai palīk ituos. Vīneiguo ustoba, kur es nūmaineju tapetis, ir ūtrei ustoba. (Obejis aizīt uz ūtru ustobu, krystamuote žestikulej i ruoda.) Īsadvasmuoju nu sova pazinis i sataiseju remontu. Suoču es leimēt nu lūga, tod durovys, a lelī kvadrati poši pādejī. Zyni, ite es poša vysu leimieju, es papraseju puordeviejai veikalā, kai pareizi leimēt. Jei maņ rozstuosteja, ka cyti zīž tapetis i sīnu ar leimi, bet pareizi ir nūmuozuot tik sīnu, tod dalyki tapeti, jei tū leimi žyk pīsyuce, i vyss čiki puki. Cyti atīt i breinojās, voi es meistarus sauču, lai taisūt, bet ite es poša!

Krystameita smaida.

Obejis nūīt atpakaļ, kur sēdēja.

Krystamuote: Pasaver, kaida maņ šmuka kopceņa nūpierkta! (Grib izviļkt nu skapa.)

Krystameita (pasaver telefonā): Maņ jau laiks īt, autobuss…

Krystamuote: Ā, nu nikas. Es tev īlikšu leidza uobeleišus i meloni. Tev sātā melone ir?

Krystameita: Nav.

Krystamuote: Nu, redz, kai labi, a to es poša naapiesšu.

Meitine jau sasavylkuse, sīvīte atīt ar kuleiti. Obejis apsačer.

Krystamuote (dūd kuleiti): Itys jums vysim, tu nūdūd sveicīņus puorejim!

Krystameita: Obligati!

Krystamuote: I atej da mane vēļ!

Krystameita (nūsapyuš): Tod jau redzēs! (Aizīt.)

2. CIELĪŅS

Kluss parks, zam kūka ir sūļeņš.

Krystameita atīt da sūleņa ar kuleiti. Apsasiež, nūmuokta.

Eņgeļs (pieški pasaruoda, apsasiež blokus): Sveika!

Krystameita: Sveiks!

Eņgeļs: Nu…

Krystameita: Eņgeleit, parkū tai nūteik? Jei pasauce mani gostūs, lai es pasacīmuotu i pasarunuotu, bet maņ jau nadeve pat vuorda pasaceit… (Raud.)

Eņgeļs (aplīk spuorneņus): Redzi, tai jau ir itymā pasaulī, ka, ja kaids saprūt, ka jū uzklauseis, todjis tik līs i līs iudini. Iz ituo pasauļa ir vīnkuorši tik moz tūs, kas klausuos.

Krystameita: Bet maņ… Maņ ir tai, ka maņ redzīs, ka es nivīnam naasu vajadzeiga. Es tik siežu i klausūs, siežu i klausūs, bet… mani jau nivīns nadzierd. Es aizīšu iz sātu, tī jau byus tys pats…

Eņgeļs: Es tev asu blokus vysod.

Krystameita: Maņ pītryukst klusuma i mīra, sapratnis.

Eņgeļs: Es asu tev blokus vysod.

Krystameita: Ka tik es nasalyuztu itymā egoistiskajā pasaulī!

Eņgeļs: Tu nasalyuzsi, jo es tev asu blokus…

Krystameita: Paļdis! (Nūsamīrynoj.)

Eņgeļs: Tu nasalyuzsi, jo es tev asu blokus…

Prīškors.

Beiguos ir dzierdams krystamuotis bolss pa vysu zāli: “Atej da mane gostūs, pasarunuosim!”

---

Publikaceja sagataveita ar Vaļsts kulturkapitala fonda atbolstu.