Intervejis autore: Laura Melne, portals lakuga.lv

25. augustā Latgolys viestnīceibā “Gors” izskanēs festivala “LNSO vasarnīca” nūslāguma koncerts “Simfo. Etno. Džezs”, kas eipaši veļteits Latgolai. Pi dirigenta puļts tymā byus Juoņs Stafeckis, kurs ari ituos koncertprogramys idejis autors. Rēzeknis publikai jis labi zynoms i kai kontrabasists, i dirigents – te vuicejīs, izveiduojs piļsātys kamerorkestri i itūgod ari kuops iz Latgalīšu kulturys goda bolvys “Boņuks” skotivis, sajamūt atzineibu par dzīšmuspēli “Trasuns. Fabulas”. Saruna ar Juoni – par latgaliskumu muzykā, dirigenta profeseju i gaidomū koncertu.

“Boņuka” bolvys ceremonejā itūgod tai skaisti pasacejot, ka runuot latgaliski varbyut nasaīt puoruok bīži, bet jius dirigejat i spielejat muzyku latgaliski. Pastuostit, kū tys nūzeimoj.

Navaru saceit, ka dūmoju latgaliski, bet, kod ilguok asu sovūs laukūs pi vacuokim voi vidē, kur ir daudz latgaliski runojūšūs, pamonu, ka piec tam kaidu šaļti ari vēļ dūmoju latgaliski. Bet izaudzs asu taidā, pa munam, lobā, latgaliskā gaisūtnē. Apleik beja daudz folklorys, dzīduošonys, tradiceju – nu cyku bēru leidz leiguošonai voi kaidim cytim gūdim.

Mes vysi īmam nu sovys muotis i tāva, bet plašuok – nu vidis. Partū varu saceit, ka asu izaveiduojs tī. Vysu, kū navar ar vuordim apraksteit, varu drūši definēt kai latgalisku – asu latgaliski dzeivojūšs, struodojūšs, dūmojūšs, dorūšs, dirigejūšs. Kod volūda pīsaslādz, mes jau varim vīgli definēt sevi kai tuos voi cytys kulturys puorstuovi.

Runojūt par folkloru, vīns nu interesantuokajim atkluojumim, gatavejūtīs itai sarunai, maņ beja fakts, ka nazkod asat kapelā “Dziga” spēlējs vejūli.

O, jā, es beju “Dzigys” kapelys pyrmuo vejūle, cikom dzeivuoju pa Rēzekni. Maņ tys cīši patyka. Suokumā ari Rēzeknis muzykys vydsškolā vuicejūs kai vejūļnīks, partū zynomys īmanis instrumenta spēlē maņ beja. Bet vēļ pyrma tuo Viļānūs, kur augu, Guntars Gritāns organizēja jaunīšus, kur es, muna muosa, draugi, cyti bārni jau daudz spēlējom. Kūpā saīšona i muziciešona maņ ir bejuse apleik nu tuo laika.

Naformaluos sarunuos nu par mani muzykali gudruoku cylvāku asu dzierdējuse, ka Juoņa Ivanova muzyku juodūmūt dirigēt Stafeckim – jis kai latgalīts Ivanovu vyslobuok sapraškys. Itam izsacejumam varātu byut pamats?

Maņ nav taidu ambiceju, ka tik Stafeckis var Ivanovu saprast. Bet tycu, ka ir taids smeļdzis i vīglys melanholejis eipatsvors cīši smolkā, natveramā i ar vuordim naaprokstamā leiminī. Tys drūši viņ skaisti izaver iz afišu – div latgalīši sasateik. Es lobpruot dzieržu kai Ivanovu traktej Leonīds Vīgners voi Guntis Kuzma – prīcojūs, ka jū vyspuor kaids traktej, ka jis skaņ. Grybātu, lai mums vaira byutu taidu Latgolys… Tys pats vaicuojums, kū jius aizdevet par dirigiešonu i spieliešonu latgaliski, – kaids varātu komponēt latgaliski vaira. Tī nav runa par “Auga, auga rūžeņa” voi vēļ kaidom šmukom dzīsmem, tuos ir juodzīd i juovuica bārnim. Bet vajag tū, kas var paruodeit myusu laikus i dūmys. Mums pītryukst taidu gorā stypru latgalīšu komponistu, kas drūši īzeimej sovu teritoreju taišni simfoniskajā muzykā. Ilona Rupaine cīši labi i daudz roksta kora muzykys apdaris, ir pasaruodejuši jaunī džeza muziki. Ka kaids ari leluokam klasiskūs instrumentu pulkam aizraksteitu, tys jau varātu iz reizis konvertētīs pasaulī daudz plašuok. Tei ir tik abstrakta muoksla, ka īdereiga sevkurā pasauļa molā. Tu vīgli vari aiznest sovu kulturys daļu iz sevkurīni, īpazeistynuot cylvākus ar tū i pats, vuicūtīs nu cytu, atnest cytys kulturys da seve.

Kas simfoniskajā muzykā varātu byut tys latgaliskais? Parosti jau tū vystik saista ar folklorys izmontuošonu.

Nūteikti varu tam dalieji pīkrist. Drūši viņ ir klišejiski tai dūmuot, bet tai voi cytaiž mes da tuo teikam? Muzykā sasateik daudzys dūmu upis – mentalitate, kotra mozuo vide, izlūksne, dažaidys religiskuos pīredzis. Es ari asu katuoļs i nasakautreju nu tuo. Ari muzykali ir cīši daudz ītekmu. Ka verās tamā pošā folklorā – tī ir slāvu, ebreju i myusu pošu mīreiguo baļtīšu kluotbyutne. Latgolā tys vyss vaira ir sasajaucs, partū ari folklora ir daudz mažorim i minorim boguotuoka i varbyut emocionaluoka nakai cytūs nūvodūs. Partū reizem soka “troks vai latgalīts” voi, ka juosasorgoj – var pa golvu dabuot teišā i puornastā nūzeimē. Ari, ka latgalīts ir drupeit temperamenteiguoks par cytu nūvodu cylvākim. Tys kulturu, ašņu, pīredžu sajaukums varbyut varātu jū padareit nadaudz sovrupuoku.

Vajag kaidam giutīs kluot i raksteit! Bet es ari nagrybu tagad nivīnam izlikt, kū raksteit. Kai dirigents prīcojūs par kotru jaunu dzymušu dorbu. Ka byutu vaira komponistu, kas vyspuor īsadreikstātu kū taidu dūmuot i dareit, agri voi vālu mes tyktu pi cīši lobu dorbu. Na vysi byutu izcyli i dūtu sovu pīnasumu viesturei, bet nu 100 dorbim nūteikti kaidi desmit byutu cīši lobi.

Par latgaliskumu kulturā diskuseja laikam vysu bīžuok suocās pyrma “Boņuka” bolvys, kur leluokais uzsvors ir iz volūdu. Tod ir vaicuojumi – kas byutu latgaliska vizualuo muoksla, simfoniskuo muzyka, dejis izruode? Tuos definicejis nūviļkt ir cīši gryuts, voi juos vyspuor ir juovalk?

Myusu laikmata tendence ir vysu definēt i nūteiktā zeimu skaitā, lai var tviterī īraksteit. Vysu piec īspiejis mozuok, lai vysim ir skaidrys, kas tys ir. Nu tuo i veidojās nuokušuos klišejis.

Latgolā vysod ir bejuse slāvu, pūļu, ebreju, vacticeibnīku ītekme. Muns pat uzvuords ir nu pūļu. Maņ ruodīs, ka vyslobuok Latgolu kai taidu raibu kulturu sajaukumu spiej apvīnuot taišni latgalīšu volūda. Nareši pats Viļānūs asu nūvāruojs, ka kaids vītejais krīvs, kod ar jū runoj taidā vydzemnīka izlūksnē, tev atbiļd krīvyski, bet, kod suoc ar jū latgaliski runuot, jis ari runoj latgaliski. Taids ir na vīns viņ pīmārs i na tik maņ. Tei “dečeiša volkuošona” par tū, kura latgalīšu volūda ir pareizuokuo, mums pošim var kuojā īsaut, sanaiduot dzerauni ar dzerauni. Viļāni ar Varakļuonim jau navar sadzeivuot. (Smejās.) Tamā jau ir tei boguoteiba – ļaunit volūdai byut taidai, kaida tei ir. Volūdnīki drūši viņ maņ zvaneis piec intervejis i vuiceis, bet maņ ruodīs, ka jū navajag aiztikt. (Smaida.)

Piec napylna mieneša otkon byusit Latgolā – Rēzeknē nūtiks festivals “LNSO vasarnīca”. Jius dirigēsit nūslāguma koncertu “Simfo. Etno. Džezs”, kas ari byuškūt gona latgalisks.

Tei beja muna ideja, jau seņ gribieju atskaņuot Jura Karlsona “Vakarblāzmu”, kas ir raksteita pyrma septeņpadsmit godu. Ruodīs, ka tamā pyrmūreiz latvīšu muzykā tik precizi i truopeigi tyka īkļauta ari latgalīšu volūdā pīraksteita tautysdzīsme par dzagiuzi. Labi pīmiņu tū laiku Reigā (2007. godu, kod saraksteita Jura Karlsona simfoniskuo vīzeja – L.M.) – beju tikū atbraucs nu Rēzeknis, suocs vuiceitīs. Jau tūreiz maņ beja taids pamateigs lapnums par itū skaņdorbu – ka dzieržu tymā sovu volūdu. Prūtams, ka beja kolegi, kas smignēja – edz, taņteite dzīd nazkaidā nasaprūtamā izlūksnē. Tagad daudz kas ir pasamainejs iz lobū pusi – ka pasoku kaidam reidzinīkam, ka asu nu Viļānu, jis iz reizis soka, ka juo babys lobuokuo draudzine dzeivuoja tīpat blokus, Ludzā! Soku: “Nu, jā, “blokus” ir tai nūsaceitai.” (Smaida.) Bet forši! Cylvāki meklej sovys saknis, saprūtūt, ka tei varbyut vēļ ir par moz nūvārtāta kruotive. Ar vysu kū, na tik dzīsmem i volūdu, – tradicejom, cylvākim, tūs sovpateibu. Partū maņ gribiejuos itū programu. Orkestris jau pīktū reizi ar “LNSO vasarnīcu” brauks iz Rēzekni, bet ni reizis vēļ nav bejs tik dziļs i izvārsts slavynuojums latgaliskajam. Cīši prīcojūs, ka mums šūgod tys saīs.

Ari koncerta jaundorbus varūt saukt par latgaliskim.

Tī byus Edgara Cīruļa skaņdorbs “Saites” i Jāņa Rubika “Zem(es)apziņas”. Ar obejim autorim dīzgon daudz diskutiejom, mieginuoju jim izstuosteit, īdvasmojūt jūs i nikaidā mārā naīgrūžojūt, kas tys varātu byut i kai vyspuor vērtīs iz taidu apjūmeigu izaicynuojumu. Raksteit lelam orkestram ir nūpītns intelektualais puorbaudejums kotram komponistam – pīredzejušam voi jaunam i talanteigam kai nūsauktī. Ka suokumā bejom plānuojuši muzykali izklaidejūšu festivala nūslāgumu, tagad tys saīt taids himniski, episki slavynojūšs. Tī byus jau vairuokys reizis sarunā pīmynātais raibais kulturu sajaukums – džezs, simfoniskuo muzyka i etnomuzyka. Vysi treis sluoni byus vīnlaiceigi. Īdeiglis tam lelā mārā varātu byut Jura Karlsona “Vakarblāzma”. Meklejūt jaunus ceļus, itys žanru sajaukums, pa munam, vēļ ir taids naatkluots. Dūmoju, ka tys ir lobs i dzeivuotspiejeigs.

Programā byus ari parafraze par Juoņa Ivanova vokalīzi.

Jā, na par veļti tī byus Ivanovs. Tys ir na viņ kai skatejums i veļtejums, bet ari īdrūsynuojums cytim pīsavērst itai linejai. Īdrūsynuot jaunus cylvākus raksteit, izmontojūt latgaliskūs tekstus, pīmāram. Tys jau iz reizis izlīk kaidu geografisku zeimūgu iz tom nūtim viersā. Grybātūs daudz vaira taidu dorbu, kuri vaira nastu leidza myusu mentalū kodu.

Ruodīs, ka tū variejom dzierdēt pārņ dzīšmuspēlē “Trasuns. Fabulas”.

Jā, cīši patyka rodūšais dorbs kai ar vysim autorim, tai režisori (Inesi Mičuli – L.M.), ari beiguos īstudejūt, kod tyka pīsaisteits Aldis Leidums (Rēzeknis Tautys teatra akters – L.M.), Rēzeknis vītejī muziki i ari paleigi nu Reigys. Komponistim – Ievai Paršai, Orestam Silabriedim, Platonam Buravickim, Ernestam Mediņam, Sniedzei Prauliņai – beja aizdūts īdviesmei, na eisti citejūt, pajimt Fraņča Trasuna fabulys i raksteit muzyku. Beiguos tys saguoja tik koloriti i kruosaini, ka tū atkuortuosim šūgod, septembra vydā, Fraņča Trasuna muzejā “Kolnasāta”. Prīcojūs, ka myusu dorbs tyka pamaneits i nūvārtāts, i varu lapnuotīs ar pyrmū “Boņuku” sovā myužā.

Bet tys nav muns pyrmais stuosts par Trasunu. Kod vēļ vuicejūs Rēzeknē, dorbuojūs Rēzeknis Tautys teatrī pi Mārys Zaļaiskalns kai skaņu režisors. Tī ari jēmem Fraņča Trasuna fabulys, i es tai izruodei sacerieju muzyku. Varbyut jei kaiduos videokasetēs ir sasaglobuojuse, maņ pošam byutu interesanti piec vaira nakai 25 godu dzierdēt, kas tūreiz beja saguojs. Bet ir bejuse drūsme, apjiemeiba, i vys jau tī koč kas beja jiedzeigs. Mes ar tū izruodi braucem iz amaterteatru festivalim, i vysim patyka. Prūtams, Trasuna kolorituos volūdys, dziļuos pasauļa izpratnis i humora deļ. Dūmoju, ka Fraņci Trasunu mes vēļ vaira varātu ceļt gaismā.

Orkestra dirigentus mes, skateituoji, redzim koncertūs. Tok, kaida ir tei publiski nazynomuo puse, suocūt jau ar tū, pīmāram, kas izavielej repertuaru?

Es asu Latvejis Nacionaluo simfoniskuo orkestra (LNSO) ūtrais dirigents. Munu dorba pīnuokumu skaitā ītylpst ari taidys praktiskys lītys kai orkestra muziku dorba plānuošona – kaidi byus projekti, mieginuojumu skaits, kaidi muziki juopīaicynoj kluot. Sovom poša dirigietajom programom es varu izavielēt muzyku. Bīži viņ tys ir kaids rezidejūšs komponists, kai paguojušajā sezonā tys beja Ēriks Ešenvalds. Tod munys programys vīna daļa beja jau nūsprausta – juo jaundorbs (simfoneja “Tā upe ir sākusi palot” – L.M.). Maņ atlyka tik pīdūmuot ūtru programys daļu.

Lai sastuodeitu koncertprogramu, ir cīši daudz aspektu, suocūt ar koncerta vītu, datumu. Voi tī ir kaidys lykumsakareibys, kas nūtykušys viesturē saisteibā ar komponistim voi vyspuor pasaulī, voi ari mieginojam ceļt gaismā kaidu aizmierstu dorbu, pīsavieršam kaidam atseviškam komponistam voi viesturis pūsmam. Prūtams, ir ari taida vīnkuorša līta kai patikšona. Kaidam var byut tyvuoks Mocarts, Haidns i Vīnys klasika, cytam – myusu dīnu muzyka. Maņ leidz šam varbyut mozuok atkluota ir romantisma laikmata simfoniskuo muzyka, partū tei šūbreid ruodīs cīši interesanta. Bet tys ir maineigi. Leluo klasiskuos muzykys “jiura” ir naizsmeļama. Mes zynim tik mozu daļu komponistu. Leidz radejis aparatu izgudruošonai Eiropā kotrā sevi cīnūšā piļsātā beja vysmoz vīns lobs varganists, ka na vaira, kapela voi kaids leluoks voi mozuoks orkestris.

Voi taisneiba, ka mes, īspiejams, nazynuotu dirigentu Juoni Stafecki, ka nabyutu Rēzeknis kamerorkestra?

Nūteikti varu saceit, ka asu daudz īsavuicejs, struodojūt ar riezeknīšim. Tei beja muna škola. Dirigents navar vyngrynuotīs sātā. Jā, vajag laseit partituru, studēt interpretacejis, mums ir pylns pasauļs īrokstu pīejams, bet praktizēt muzyku bez instrumenta ir naīspiejami. Tys byutu kai dzīduotuojs laseitu gruomotā, kai juodzīd, bet pats nadzīduotu. Teoretiskuo daļa, kū vuicuos dirigents, ir cīši, cīši apjūmeiga, boguota, bet praktiskajai daļai juobyut leidzsvorā. Partū varu byut pateiceigs i Rēzeknis muzikim, i cylvākim, kas maņ pīduovuoja itū īspieju. Ceru, ka ari jim asu daudz īvuicejs i īdevs i tei beja obpusieji pateikama sadarbeiba.

Kod suocet dorbu Rēzeknis kamerorkestrī (2012. godā – L.M.), jius jau studiejot dirigiešonu?

Vēļ nā. Es attuolynuoti div godus vuicejūs tuoļuokizgleiteibys programā i tod saprotu, ka, jā, tys prosa daudz padzilinuotuoku studiešonu. (2019. godā Juoņs Stafeckis dabuojs Latvejis Muzykys akademejis magistra gradu simfoniskuo orkestra dirigiešonā – L.M.)

Rēzeknis kamerorkestrī nūteikti daudz izaicynuojumu roda ari organizatoriskuo puse, puļcejūt kūpā Latgolys muzikus.

O, jā! Tei jau beja lela laime tikt leidz koncerta nedeļai, kod vyss ir sastikāts nu vysom pusem kūpā. Lai nūspālātu koč voi pošu vīnkuoršuokū skaņdorbu, ir vajadzeigys vysmoz vysys orkestra pamatsastuovdalis. Simfoniskajā orkestrī tys ir steigu ansamblis nu kontrabasa leidz vejūlei. Suokumā, kod itamā saulē vēļ beja muns školuotuojs Mārtiņš Blumbergs, jis beja izcyls čellists i lels atbolsts. Bet laiks nastuov iz vītys. Šūbreid maņ ir tik daži studejūši vejūļnīki i dažaidu īmesļu deļ skaits ar kotru godu saryuk. Jaunīši izavielej dareit koč kū vīnkuoršuoku, kur navajag īguļdeit tik daudz laika, dorba i pacīteibys.

Bet, kod īstudejam kaidus leluokus dorbus, tei vysod ir sadarbeiba storp Rēzeknis muzykys vydsškolu, Latgolys viestnīceibu “Gors” voi Rēzeknis piļsātys dūmi, daudz atbaļstejs ari Vaļsts kulturkapitala fonds. Izjamūt vīnu nu itūs sastuovdaļu, tys navarātu nūtikt. Tys varbyut byutu savuoktu muziku orkestris nu Reigys, bet maņ beja cīši svareigi īsaisteit taišni riezeknīšus, audzynuot jūs, ari pīradynuot pi cyta veida muzykys.

Voi tei ir īrosta prakse, ka profesionali instrumentalisti palīk par dirigentim?

Jā, tei ir pat vālama prakse. Dirigents sevī apvīnoj cīši daudzys kvalitatis, bez tūs jam byutu cīši sarežgeits dorbs. Tev ir juopazeist instrumenta uzbyuve, juomuok kotram muzikam pasaceit pareizū informaceju, lai jis vyseisuokajā laikā spātu spēlēt sovu instrumentu tai, kai nūtīs raksteits voi es kai dirigents grybu. Spielejūt kaidu nu orkestra klasiskajim instrumentim, tev ir vysleluokuo īspieja mieginuojumūs voi koncertūs vāruot cytus darbeibā i īsavuiceit praksē. Prūtams, dirigentam ir cīši vajadzeigys klavīris, lai spātu laseit partiturys, i lobs bolss, lai var nūdzīduot, bet tikpat svareigys ir ari cylvāka kvalitatis – organizatora, psihologa, lai varātu aizraut sev leidza i pats nūsaturēt leidzsvorā ar kaidom na vysod vīgli īmūšom uzvarom voi nūtykumim. Dorbs ir interesants i galeigi nav vīnkuoršs.

Kai jius niu dolot sovu laiku storp kontrabasu i dirigiešonu?

Navaru saceit, ka maņ šūbreid kotru nedeļu byutu juokuop iz skotivis kai dirigentam, bet tys nūteik aizviņ bīžuok. Kai jau saceju, ite (saruna nūteik Reigys Kongresu nomā, kas niu, Leluos giļdis remonta laikā, ir LNSO mieginuojumu vīta – L.M.) muni pīnuokumi ir vairuok administrativi i muokslinīcyskuos plānuošonys laukā. Bet kontrabasu es naasu izlics iz skapa viersa, jis maņ tepat blokus dzeivoj. Praktiskuo muziciešona šūbreid daudz vaira ir ar kontrabasu, bet kasdīnys dūmuošonys i plānuošonys – dirigenta pīnuokumu pusē.