Valentins Lukaševičs. Lūmys
Lugys autors: Valentins Lukaševičs
Pīteram Jurciņam veļteitajā literatu konkursā itūgod autori tyka aicynuoti īsyuteit dramaturgejis dorbus. Konkursa žurejis atzineibu sajēme ari dzejnīks, literaturzynuotnīks i publicists Valentins Lukaševičs. Juo lugu “Lūmys” pīduovojam puorskaiteit ari portalā lakuga.lv
“Lūmys” (teatrala izruode ar divejom storpšaļtim)
Personys, kurys varēs īraudzeit iz skotivis:
Ilona – simpatiska sīvīte, puori treisdesmit;
Andris – īprīškejuos veirs, nalela ranga īriednis;
Māris – pādejuo kursa students;
nazkaids cylvāks – zynoms tikai, ka jam ir ritiņs;
M1, M2, M3 – studentis;
P1, P2, P3 – studenti;
A1, A2, A3 – aktrisis-golma damys;
B1, B2 – aktīri-bruninīki;
fotoreporters – kai i vysi fotoreporteri;
X1, X2, X3 – sacynguojieji i sacynguojiejis;
Agnese – Ilonys meita.
PYRMUO DAĻA
Skaņ radejis zinis, kuruos pīmynāta dīna, kurymā nūteik izruode, i vīta, kur nūteik izruode. Zinis skaņ apmāram treis minoti. Tod atsataisa prīškors.
Agreins, sylts maja reits.
Piļsāta.
Sabīdryskuo transporta nūstuošonys vīta.
Mašynu trūksnis, cylvāku bolsi. Pasastyprynoj mašynu trūksnis.
Nūstuošonys vītā stuovūšūs cylvāku nalels bareņš (X1, X2, X3) īlāc dabraukušajā mikroautobusā. Gaiši zylais mikroautobuss nūbrauc paceli. Nūstuošonys vīta palīk tukša. Piec sekojūšuos garuokys klusuma šaļts nūstuošonys vītai pīsatyvynoj divi cylvāki – sīvīte i veirīts. Veirīts apsaviļcs na pyrmuo svaiguma biņdzukā i cytys kruosys buktejamuos iuzuos, gaišā kraklā, jam modns galstuks. Mīsuos spieceigs, izskateigs. Rūkuos glanceitys uodys portfeļs.
Sīvīte prostai, bet stileigi apsavylkuse. Sukneite ar eisom pierduknem, nalela uodys sumceņa puori kaulainajam placam.
Obi stuov, koč i aiz mugorys breivs sūleņš.
Andris (bolss palīk pa čupeitei skaļuoka): Partū i vysa itei nasaprasšona, itei smedziņu juošona! Kadastra numers vīns, bet zemisgruomotā – cyts!
Cyts!
A kai tu jūs saliksi, a? (Pauze). Šefam da vīnai vītai. (Ironiski, izmiedūt). Dūmoj, kai sataiseit? (Otkon sovā bolsā runojūt). Statistikys nūdaļai – da kačim, golvonajai – da kačim, notaram – ari da čūkstam. A dūme grib, kab da pyrmajam juļam vysi papeiri byutu gotovi, a? Tu saprūti?
Ilona: A Voldyks navar paleidzēt… Kū ta… Nu, pīpaleidzēt…
Andris: Brosnej! Šņopsu padzert, ite dāāāā, a ka kū nūpītnu vāg, nikuo.
Da i nasaīs. Taipoš byus problemys. Problemys…
Obidiv stuov i dūmeigi klusej. Car automašynu trūkšnim dzierdami putynu bolsi.
Andris pasaver rūkys stuņdinīkā.
Andris: Ot, kod navajaga, vīns buss īt aiz ūtra, a, kod vajaga, navā nivīna!
Daīt da poša braucamuo ceļa, nervozi verās, voi kaids sabīdryskais transports nabrauc.
Andris: Bolts aiz acim!!! (Pasagrīž pret Ilonu). Ilona, tu pajiemi fiļmeņu?
Ilona pakrota ar golvu, ka nui.
Andris: Tikai naaizmiersti nūdūt, lai sataisa kartenis. Labi? Es jau zynu, – ka tev napasaceišu, tu ar fotofiļmeņu sumceņā vari i nedeli nūstaiguot! Tai vīgli! Labi?
Andris daīt, apčer Ilonu ap vydu, pasmaida, tod aizīt atpakaļ da mašynu braucamajam ceļam.
Ilona: Nu kū, navā?
Andris: Nā. (Pauze). Nā.
Izvalk nu iuzu kārmyna vydsluoņam tipiskys cigaretis, aizpeipej.
Verās iz īlu – kai ba grybātu īraudzeit buru jiurā.
Ilona daīt sūpluok Andram.
Andris: Ar registrim tai irā. Paroksti, zeimūgi, atbiļdeigī…
Cytureiz beigys pasoka par tū, kas ir suokumā. Kadastra numeri! Parokstus bīži viņ damierst atšifrēt… A pasceit prīšknīkam nikuo navari! Datumus sajauc…
Jis vysu zyna, es tok jū pazeistu, a roksta vysaidys glupeibys.
Kai ar ceļazeimem – vīns pa klusū pagrīze, i vysi brauc napareizā vierzīnī!
Pasaruoda div zemnīcyska izskota sīvītis pusmyuža godūs. Juos daīt, apsasiež iz breivuo sūleņa, sasarunoj sovā storpā, navar dzierdēt, par kū.
Andris otkon pasaver rūkys stuņdinīkā, palīk nervozuoks.
Andris: Korstī rupuči! Vo, nasaveic! Nu, nasalūb! (Pasaver otkon rūkys stuņdinīkā, tod iz Ilonu). Ostoņūs sapuļce!
Var redzēt, ka Andris cīši lomojās, bet dzierdēt nikuo navar – mašynu trūksnis.
Ilona (jūkojūt): Vāg na lomuotīs, a mašynu aizdzeit da servisam.
Andris (sirdeigi): Ka mozuok pa manikirim i pedikirim staiguotu, tod i saremonteitu! Nudi! Taida bryuna gribi byut! I kurs īlīk sapuļci ostoņūs? Trokums!
Ilona (palīk pykta): A ka tu vairuok sajimtu, tod i bārns byutu normalai apgierbts, i atvalinuojuma laikā varātu kur ta aizbraukt, i pierts jau seņ byutu pabeigta, i… (Izmiedūt). Taupi ēdot, taupi dzerot, dzīvo mitrās pagrabtelpās.
Andris: Kū tu maņ ar itū gribi pasaceit? Es struodoju nu reita da vokoram!
Ilona: Saule taipoš struodoj nu reita da vokoram, a maņ nu tuo lobuma nikaida navā!
Andris: A nu tevis kaids lobums? Kaids? Angļu volūdys lobi zynuotuoji seņ jau školuos nastruodoj, vysi kur ta cytur irā aizguojuši…
Ilona: Aiztais muti!
Zemnīcyskuo izskota sīvītis iz sūleņa apklust, suoc izbūzeitom acim vērtīs iz Ilonys i Andra keiveni.
Andris: Ā, ot… Taisneiba napateik, ot. Na ka kaidu pruoteigu dzelu padareit, a to – pyrmūdiņ mieginuojums, catūrtdiņ mieginuojums… I kam ta tys tovs teatris vajadzeigs, sauleite?
Ilona: A kurs ustobys teira, kas ēst taisa? Kas ar Agnesi siež pi gruomotom? Tu jau itaidus dorbus naīraugi!
Andris: A es naudu peļneju! Gūdeigi. Cik varu. Kas, tu dūmoj, vīgli irā? Kai saīt. A kas, tu dūmoj, ka vysi tī, nu tī, naudu ir gūdeigi nūpeļnejuši. Da ni…
Teikums apsaraun ar mašynu bremžu i puorsorguojuma signalu trūkšnim.
Ilona: Tak pajem, i… Cyts tovā vītā ar itaidom pasazeišonom jau seņ byutu glaunu mersedesu nūpiercs, i muoju pastatejs…
Andris: A, ot, i sataiseišu! A, ot, i byus! A tev pat sakoltušys čaumalys nu tuo nabyus!
Ilona i Andris nasaprūtuos, obidiv agresivi žestikulej. Jūs bolsi lieneišom palīk klusuoki i klusuoki, – cikom pavysam navar dzierdēt, par kū jī runoj.
Nu lobuos pusis iz skotivis pasaruoda puļceņš – četri puiši (Māris, P1, P2, P3) i treis meitinis (M1, M2, M3). Var redzēt, ka vysu nakti irā jimts, vēļ ir jautrais pokmeļs.
P1: Eists filozofs nav pesimists,
Bet dzeivi jautri bauda.
(Pauze, tod ironiski).
Eduards Veiden Baums.
P2: Gon jau dzāruojs beja.
P3: A kas jū zyna?
M2: Nu, tik lyls kai tu – jau nu navar byut!
Māris (nivīnam): Ō, gleiši! Līpom zalis lopys, kai taidi papeireni iz saldiejuma gluozeitem, sylts viejeņš, smuordoj piec nazkuo svaiga, eistyna!
Māris daīt da vīnai nu meitinem, obi sasačer rūkuos.
P2: Kod Jurčiks atsačoknēs, jam nu gon byus syudeigi. Ols, tod brandeiņs, tod saimons, tod otkon ols…
P1: A tod – vacī katleti!
M2: Nu… Reiklē nivīns ar spāku nalēja!
P3: Bet… (saceitū tuoļuok apklusynoj automašynu radeituos skanis).
Dzierdēt navar, bet redzēt var, ka studentu kompaneja suoc jautri smītīs. Vīns nu puišim izvalk nu mugorsūmys ols buteli, ar zūbim attaisa stykla butelis dzeļža korki, laiž pa rinči.
Pateikamys nūpyutys.
Andris ar Ilonu vysu itū laiku keivejās.
P1: Ō… Lobs gon, nalobais!
P2 (stilizejūt nazkū): Ols dzeršonys tradicejis piecalmūņa reitā myusu dīnu kulturā.
Vysi suoc smītīs.
P2: Ziteņ, munu sirsneņ! (Padūd buteli). Še, pļoknej!
Meitine mudri īdzer i dasaspīž puišam pi placa.
Māris: Beja sešpadsmytajā godu symtā taids dzejnīks – grafs Lambordžini. Vīnā nu sovom pastoralem jis roksta, ka kaidā ta fermā beja vīns vušku gons, kuram cīši īsapatyka vītejuo princese. (Kompaneja suoc nazyn par kū smītīs). Kaidu vokoru, pats tuo nimoz nagrybādams, jis izgluobe nu vylkim vīnu mozu kolnu kozu. A tei nabeja koza, bet lobuo feja, kurū grybēja nūmušēt švakī puiši. I lobuo feja jam prosa – kū tu gribi? Kū tu gribi? Pasoki nazkū vīnu, kū tu gribi, i es tū izpiļdeišu! I vušku gons soka – es nazynu, kū es grybu! Bet feja vaicoj – cik cīši tu tū grybi? Cīši cīši, jis soka.
P1 (puortraucūt): Glupa puorsoka!
P2: Cik var te tukši bļuznēt!
Māris apčer meitini, kura ir sūplok, obi gondreiž nūkreit.
P3: A es soku, ka taida super kuorteiba, taida vīnpruoteiba, taida proporcionalitate navā iz lobu. Cylvākam juobyun breivam, eu, ceiruli, cylvākam ir juodora tikai tū, kū jis pats grib. Juo-at-sa-brei-voj!
Nadreikst byut determinacejis, svešu dūmu, svešu kūrpu, vyss ir sevī pošā juoatrūn, juoizdzeivoj, ir juoprūt pasavērt nu nagaideita skotupunkta, juoprūt vysu lobū i vajadzeigū nu vysurīnis sevī…
M2: Paga! Naesi tu niule eksamenā. (Verūtīs iz zāli). Tikai glupī, banalī cylvāki ir te apleik.
Apleik iz skotivis asūšī ir aizjimti ar sevi, itū nadzierd.
P3: A es varu pastuosteit…
Vysi studenti i studentis: Navajag! Navajag!
P1: Mes kotrys te varim kū ta pastuosteit!
P2 (paceļūt ols buteli i ar tū gaisā rinči apvalkūt): Par myusim! (Pauze). Par mīlesteibu – bez konservantim, bez aromatizatorim! (Paceļ buteli auški viers golvys, satacynoj mutē pādejuos dzierīņa atlīkys).
M2: Aga!
P3: I vīnolga – nikuo navar saprast!
P1 (iz P2): Tev juolīk!
P2 (vārdamīs sauvē): Nu, divi… I vēļ pīcdesmit centu ceļam maņ irā.
P3: Tuolam, tuolam ceļam.
P1: Kam vēļ ir nauda?
Puiši i meitinis suoc drudžaini i skali likt kūpā monetys. Jūs gamaniešona palīk klusuoka i klusuoka, var skaļuok i skaļuok dzierdēt, kū runoj Andris i Ilona.
Andris: I kū tu niule raudi?
Rakstura nav?
Navari sasavaļdeit?
Tu vysu dori, kab tikai mani sakaitynuot, kab varātu mani par kotru seikumu grauzt!
Ilona (iz zalu): Andri, cylvāki klausuos!
Andris: Lai! Lai! Lai redz, lai redz, kai myusim īt. Lai vysu zyna!
Ilona: Kaids tu esi palics!
Andris (izčāmoj juos bolsu): Kaids palics, kaids palics…
Klusums.
Pieški nu studentu bora var izdzierdēt vīnu teikumu, bet navar saprast, kurs tū pasaceja – „Ka nalyktu atzeimis, vyssbyutusovaiduok!”.
Vīns nu studentim aizīt paceli nu skotivis. Vysaidi trūkšni saplyust kūpā, vysi kū ta dora, bet nikuo konkreti navar dzierdēt.
Piec eisys strēčeitis aizguojušais students atīt atpakaļ ar div ols plastmasys butylkom.
Otkon naidentificejams bolss nu studentu bareņa: „Ar kuojom byutu mudruok aizguojuši!”.
Suoc maraseit leits, var dzierdēt atbiļsteigys skanis. Ilona izvalk nu sumcenis nalelu parasonu, atvuož tū vaļā. Andris daīt da juos, nūsagloboj zam pučainuo parasona.
Andris: Nu, Ilon, nasasird. Nu… Nu, pīdūd… Es jau nagribieju, tu jau poša pyrmuo īsuoci.
Garuoka pauze. Dzieržams tikai leits – kai sirds tuktynuošona.
Andris: I autobusu navā. Tu iz školu nūkaviesi… Ilona…
Apčer Ilonu. Studenti i studentis suoc peipēt. Pi divom zemnīciskuo izskota sīvītem daīt kluotyn jūs vacuma veirīts, suoc ar jom runuotīs.
Puori skotivei nūbrauc nazkaids cylvāks iz lisapeda. Vysi, kuri ir iz skotivis, iz jū nūsaver.
Ilona: Tici voi natici, bet itaida veida velosipedu izgudruoja tikai 1888. godā.
Andris: Nu, Ilona, nasasird…
Otkon garuoka pauze.
Andris: Sastdīņ kūpā ar Vincānim aizbrauksim iz Sokuorneiša azaru. Pajimsim leidza bārnus, pacepsim gali.
Ilona (piec mozys pauzeitis): Mdāāāā…
Otkon pauze.
Andris: Cikūs tu šudiņ byusi?
Ilona: Kur?
Andris: Sātā.
Ilona: Andri, tu tok zyni, ka maņ šudiņ mieginuojums.
Andris: Ā… Nui… Šudiņ tok catūrdīne.
I kod byus pyrmizruode?
Ilona (nalela pauzeite): Oktobrī.
Andris: Labi, labi. Maņ ari šudiņ ar papeirim lels čakars, nazynu, cikūs byušu. (Pauze). Nu kur tod tī autobusi? (Pauze). Ka byutu izreiz dabraukuši, kai mes daguojuši, nabyutu ituo kašķa. (Pasaver rūkys stuņdinīkā). Ka pīcu minotu laikā nabyus, braukšu ar taksi. (Pauze). Jau tai kaveju. Kaveju. (Pauze). Ka-ve-ju!
Ilona: Pīdūd maņ, meilais.
Apčer jū ar breivū rūku.
Leits pīklust, kai ba klausuos, kū Andris atsaceis. Andris saceļ biņdzuka apakli, daskrīn tyvuok da braucamajai daļai, verās i verās, verās i verās.
Andris: Banali.
Juogaida.
Ilona aizvuož cīt parasonu, partū ka leits kai apsastuoja, tai i vyss. Kai aptuomiņ Ilona paīt maleņā, verās nazkur tuoļumā.
Skateituojim zālē niu ir juodūd saprast, ka Ilona sepinej.
Vysys puorejuos skanis apklust.
Klusi suoc skanēt instrumentala melodeja.
Ilona pasagrīž pret Andri.
Andris pasagrīž pret Ilonu.
Andris nasaverūt nūsvīž portfeli iz asfaļta, daīt da Ilonys, vacmūdeigi pasaklona i lyudz iz daņci.
Muzykai skonūt, obidiv doncoj valsi. Puorejī iz skotivis jūs kai ba naredz, ir aizjimti ar sovom lītom.
Piec minotim div beidzās melodeja.
Ilona i Andris aizīt iz sovom īprīškejom vītom. Andris paceļ sovys montys i otkon verās, voi navā tuoļumā sabīdryskuo transporta. Ilona ari atsagrīž īprīškejā vītā, kuortoj sovys suknis zamašku.
Suoc pieški skali skanēt mašynu trūksnis.
Sepiniejums ir beidzīs.
Andris (daīdams da Ilonys): Tu nakavej? Jau bez desmit ostoni…
Ilona (cīši optimistiski): Nā!
Andris: Es gon pruoveišu izsaukt taksometru. Tevi aizvest?
Ilona: Nā. Natierēsim naudu!
Andris: Labi. Skrīšu. Dūd bučiku!
Andris nūsumynoj Ilonu byudā, piečuok Ilona nūsumynoj Andri lyupuos.
Andris aizliekšoj paceli nu skotivis.
Ilona jam pamuoj ar rūku.
Var suokt dzierdēt, kai runoj studenti i studentis. Jī vēļ syuc atnastuos divi butelis, vysu laiku meiņojuos nu vīnys kuojis iz ūtru.
P1: Paspēsim iz ūtrū puseiti.
I parkū tū autobusu navā?
P2: Nav, i nav. Taitod – tai!
M1: Tod jau dzeivei navā jāgys?
P1: Tu par kū?
P2: Ni par kū!
M1: Glups!
P1: Poša glupa!
P3: Nu, nu, nasaecejit. (Padūd buteli). Nu, raunit.
P1: Nā! Na-gry-bu! Nagrybu!
M1 (koketeigi): Par munu sīvītis veseleibu!
P1: Ar lobim cylvākim var īdzert i švaku spirtu!
M2: Suocēs!
P1: …var nūpierkt apgierbu, bet navar nūpierkt smukumu, var nūpierkt zuolis, bet navar nūpierkt veseleibu… (Pauze). Labi, dūd šī.
Māris: Ka nagribi, tod nadzer!
P1: Kū tu mani komandej!
P3: Nu, nu… Raunit! Ka tu, Māri, jū apbižuosi (ruoda ar pierstu iz sūplok stuovūšu meitini), jei da manis atskrīs.
P3: Kur taiseisim izlaidumu?
P1, P2, M1, M2: Nu, byus juopadūmoj.
M3: Da tam vēļ ir juonūdzeivoj!
P3: Nā, nu pareizi. Vyss var itamā piļsātā gadeitīs! Var, pīmāram, zam guņsdziesieju mašynys patikt.
Skaņ nazkur aiz skotivis muoksleigi smīkli.
P2: Labi. Nav kuo tukši bļuznēt!
Apklust momentā vysi trūkšni. Var dzierdēt, kai otkon suoc leit leits, bet tuo intensitate nav tik lela, kai beja agruok. Cytu trūkšņu nav.
Ilona sameklej sumceņā cigaretis, īlīk vīnu cigareti sakuortuotajūs zūbūs, bet pošai navā ni serku, ni škiltovu. Pasaver iz vysom pusem, īrauga, ka peipej vēļ tikai Māris.
Lieneišom daīt da juo, var nūprast, ka prosa dapeipēt. Māris pīdadz Ilonai cigareti ar sovu cigareti. Jī obi runoj, bet navar dzierdēt, par kū (te fonā var skaneit kaids muzykals gobols, bet na obligati), tod Ilona atīt atpakaļ.
M2 (skali): Autobuss! Autobuss!
Vysi, kas ir iz skotivis, saskrīn ap Ilonu vīnā lelā borā. Nūkauc bremzis. Var saprast, ka vysi salāc autobusā i aizbrauc paceli.
Aizataisa prīškors.
Storpšaļte.
ŪTRUO DAĻA
Skotive nūkaiseita dzaltonom kūku lopom.
Lobajā pusē, ka verās nu zālis, kukne. Tai kulišu pusē lūgs, tam pretī mozs gaļdeņš. Tys apkluots ar klejonku, iz golda īsuokta sorkonveina butylka, pokali, dagūša svece, vāze ar izkaļteitom pučem, čipsu paceņa. Četrys taburetis. Kuknei kreisajā pusē skapeiši, gāzis plita, krans ar izlītni i tt.
Ilona – šortūs, gaiši zaļgonā krekleņā.
Māris – tymsuos iuzuos ar streipeņom, gaišā kraklā ar naaiztaiseitu koklu i atrūceitom pīdūrknem.
Obidiv čībuos.
Māris siež aiz golda lobajā pusē i šyupojās iz taburetis.
Sūpluok kuknei skotivis kreisajā pusē ir radzama ar simbolisku sīnu nu kuknis atdaleita guļomustoba. Tamā pi naktslampenis nauzkreitūši speiguļoj nazkaidys guņtenis (kas ta leidzeigs kai iz Zīmyssvātku egleitis).
Ilona (jamdamuos pi plitys): …storp vuordim, storp vuordim ir vairuok patīseibys nakai jimūs pošūs. Es soku, ka – oi joi joi! Kas var byut smukuoks par (pauzeite) volūdu! I tod es īraugu jaunu, sprygonu styrnu. Kai taidu jasminu kryumu, kai taidu zīdūšu īvušku upis krostā! Taida ilgi naļaun iz jū acs blysynuot. I padūmoj, kaidys smukys dekoracejis ir apleik! Kaidys draperejis, kaidys kleitys, kaidys gleznys! Tū styrnu īraugom mes vysi. Koč i suokumā beja dūma, ka tikai es vīna.
A finals itai izruodei, zyni, ir taids cīši smīkleigs. Izruode ir par bruninīkim. Īguodoj, par bru-ni-nī-kim! Tu tok esi redziejs styrnys? Taidys ryži boltys, rosā samierkušom kuojom myglā skrīnūt? Es asmu nalela auguma, maņ ir juopasaceļ iz pierstgolim. Juo-pa-sa-ceļ. Tod styrna aizskrīn. Lācūt vīnlaiceigi i iz viersu i iz prīšku. Es kū ta taidu vīnreiz redzieju. Zači maņ napateik, na vīnu viņ asmu ar mašynu sabraukuse. Nu, tod styrna… Jei tai pastuovēja sekuņdis desmit, ilguok tok navar, pareizi? Tymā i irā tys smukums. Nu, nazynu kai pasceit. Vaira kai smukums. Pastuovēja, vīnu prīškejū kuoji nadaudz iz viersu pacāluse. Maņ tai grybējās jū pagluosteit! A jei pasagrīze i aizskrēja!
Kod es iz itū styrnu vierūs, es saprotu – ūtrū, trešū ci catūrtū reizi es jū naredziešu, par tū ir miļzeiga vierteiba tam, kū es redzu, kū es doru tikai vīnu reizi. (Iz Māri). Naapnyka? Tod ir miļzeiga atbiļdeiba nu manis, kū i kai es radzu, kū i kai es doru. A ūtrei golma dāma tū nasaprūt, nazynu, parkū, myusim tū nasceja. Jei obys sovys rūkys ir izlykuse maņ iz placim. A kū es itamā situacejā varieju dareit? Kod nūgrīz kaidu izleidušu dīgu, piečuok ir baime, ka suoks drēbe izauordēt. Ka varēja byut tikpat labi i tai. Es stuovu iz pierstgolim, kūrpis izmāru mozuokys, ilgi tai navar!
Māris: Breineigi! (Pauze). Super!
Ilona: Kas?
Māris: Tu laikam esi nu vysom jom gleišuokuo aktrise?
Ilona: A itū var izmierēt?
Māris: Vajadzēs aizīt pasavērt. (Pauze, salej divūs pokalūs iz cīši augstom kuojom sorkonū veinu). A pyrmizruode jau seņ beja?
Ilona: Pyrms nedelis.
Māris: Damiersu. Kotru seikumu, ņugimugi, ir juopatur pruotā! A parkū izruodei taids nūsaukums?
Ilona: Nazynu. Tev dasu apcept? Ali soltu iessi?
Māris: Kai gribi.
Ilona: Kai gribi, kai gribi… Nu tod navajag.
Pasagrīž pret Māri, daīt da juo, apsasiež jam kliepī, obi bučojās. Teatrali čupinej vīns ūtru, eļš, otkon bučojās. Tod Ilona pīsaceļ, apsasiež pi golda iz taburetis pretī Mārim.
Māris: Dā, smuks pasavierīņs nu tovys kuknis lūga. Zamaškā parks, dzaltonys lopys, vyss kai iz skotivis. Tikai cārmyuškys taidys nanormali sorkonys. Parkū juos taidys sorkonys?
Ilona: Es naasmu biologe.
Māris: Nu, a vīnolga?
Ilona: Partū, ka jom kauns.
Māris (pajam pokalu): Nu tod īdzersim šitū kauna pīsuotynuotū veinu.
Byuņ laimeiga!
Obidiv mīli pasmaida vīns ūtram, saskondynoj, izdzer.
Ilona: Ā, dūd šī sovu škeivi.
Pajam Māra i sovu škeivi, daīt da plitys.
Māris: Es jau čupeit asmu īklesiejs, i par tū tev grybu pavaicuot, – a tu nasabeist, ka var atīt tovs veirs?
Ilona: Nā. Komandiejums jam beidzās tikai reit. Jam tī reit ir sapuļce, kurā juouzastuoj. (Pauze). Bet Agnesei šudiņ školā doncuošona, partū jei nabyus agruok par pīcim.
Māris otkon pīlej pokalus, tī stuov iz galda. Tod klusai pīsaceļ, iz pierstgolim pīsabirej aizmugurē Ilonai, kura otkon nazkū jemās pi plitys. Aizlīk ar sovom plaukstim jai acs. Jei nūlīk menti, dasadur ar sovom rūkom da Māra plaukstim. Māris apčer jū zam padusem, tod gluosta jai motus, sauc jū vysvysaiduokūs meilvuordeņūs. Fonā skaņ klusa instrumentala melodeja, bez vuordim.
Atskaņ spolgs zvons pi uordurovom.
Obidiv sasatryukst, izaver cīš izbreineiti i nūsabeidušs.
Ilona (styngrā bolsā Mārim): Apsasēst!
Ilona aizīt paceli nu skotivis, Māris apsasāst pi golda, nūlīk zam golda veina buteli i pokalus.
Īsastuoj absoluts klusums, var dzierdēt, ka nazkur lidoj myusa.
Piec minotim treim atīt Ilona.
Ilona (prīceigi): Sābrineica.
Otkon daīt da plitys.
Ilona: Gribēja pažīčeit desmit eiro.
Māris izlīk iz golda agruok nūglobuotūs pokalus i buteli. Dalej veinu pokalūs.
Māris (jau prīceiguoks): Nu, a ka tys byutu tovs veirs? Andris? Kai tu jam paskaidruotu, kas es taids asmu?
Kas es taids asmu?
Ilona (sastyngst kai suoļsstulps, runoj, naizdorūt nivīnu kusteibu): Voi patīseiba, ka tei ir banala, vairs navā patīseiba? (Pauze.) Voi mali navā mali, ka tim pat vysi tic?
Māris: Kū?
Ilona (suoc kusteitīs, nūpītnai): Daudz gribiesi zynuot, mudri paliksi vacs.
Māris: A ka tai, nūpītnai?
Ilona: Nu, pasaceitu, kai irā – īguoja gostūs dorba bīdrs. Sauc Māris, vuica škoļnīkim latvīšu volūdu pīktajā vydsškolā.
Māris: Nā. Nu, tys tai irā, bet tei ir tikai puse nu tuo, kai tys irā. Voi patīseibys nūklusiešona navā mali?
Ilona (nūlykdama pylnus škeivus iz golda i vīgli īdunkojūt Māri): Nasagudrej. Vysys vainis ir nu… (Pauze). Lobu apetiti!
Māris: Itev tū pošu.
Obidiv ād.
Māris (pokalu pajemdams): Taida ir tei dzeive. Par myusim!
Ilona: Par tevi. (Pasmaida). Par mani.
Obidiv saskondyna, pīsaceļ, apčer vīns ūtru, suoc bučuotīs, tod nūkreit iz greidys.
Ilona (kaiba čukstus): Īsim iz gultu…
Māris (kaiba čukstus): Ruopuosim…
Ilona ar švunku pīsaceļ, bāg, Māris jū nalaiž, skrīn pakaļ. Obidiv īskrīn pa kreisi asūšajā guļomustobā.
Māris: Izslēdz gaismu!
Iznykst apgaismuojums skotivis daļā, kur ir guļomustoba. Ir apgaismuota vin kukne, guļomustobā nikuo navar redzēt.
Var dzierdēt tikai, kai čeikst atsperu gulta. Cytu nikaidu skaņu navā. Suoc piec laiceņa skanēt muzyka (varātum byut tei poša melodeja, kas pyrmajā daļā, varātum byut i cyta melodeja). Muzykys skanis puorsyt gultys čeiksteišonu, ir dzierdama tān viņ muzyka.
Kod piec laiceņa muzyka nūsastuoj, par reizi īsaslādz guļomustobā gaisma. Māris ar Ilonu stuov pi guļomustobys durovom, var redzēt, ka ir steidzeigi sasagierbušs.
Ilona: Bez ituo iz myusim nasavārtu.
Māris: Kū?
Obidiv īīt kuknē.
Māris salej veina palīkys, dīkū buteli nūlīk zam golda – pa vydu storp kača bļūdom, kurys ir tīpat.
Pajam obidiv pokalus.
Māris (niu var dzierdēt, ka jam nadaudz suoc mežgeitīs mēle): Maņ ruodīs, ka tei ir mīlesteiba.
Ilona nikuo naatsoka, dalīk pokalu pi lyupom i tur.
Māris (klusai): Maņ ruodīs, ka tei ir mīlesteiba.
Ilona otkon nikuo naatsoka, izdzer sovu trauku, pīsaceļ, apčer Māri.
Ilona: Vuordi ir kai bits – vysu madu nu pučem izsyuc.
Ilona izjam nu vāzis, kura ir iz kuknis golda, vīnu izkaļteitu pučeiti, nūlauž kuoteņu eisuoku, paceļ rūkā šitū pučeiti, ruoda Mārim.
Ilona: Parkū tu nasmaidi?
Māris: A vajaga? (I suoc smaideit). A dzeļža pučis ni tikai nasaveist, bet ari nikod nasalyust.
Var dzierdēt, ka klusai aiz lūga suoc leit leits.
Māris ar Ilonu stuov apsačierušs.
Leist tikai leits.
Ilona: Sakuortoj kraklu… Mudri bārns var jau nu školys atīt.
Māris (parodejūši): Nu nu…
Sabuož iuzuos dašam iz tom viersā izlaistū kraklu.
Māris: Sadiste!
Nalela pauze.
Māris: Dāāāāāāā. (Apsaver apleik). Smuki i klusi tu dzeivoj! Treisustobu dzeivūklis, divi televizori, vīna meita. Komforts!
Ilona: Kas tev napateik?
Māris (smejās): Pateik komforts? Pateik komforts?
Ilona: Kas ar tevi nūtyka?
Māris: Laikam pateik, ka draudzinis apsprīž, kū tu esi nūpierkuse, iz kurīni esi aizbraukuse, kū apsavāruse… Ka tev tai labi, i tai labi…
Ilona: Kū vēļ lobu pasceisi?
Māris: Nikū.
Ilona (atdolūt vīnu vuordu nu ūtra): Tev ir atrostys atbiļdis tikai iz tim vaicuojumim, iz kurim var atrast atbiļdis!
Māris: Tod tu ar dzeļzi pret dzeļzi?
Ilona: Kas tev, sauleite, napateik?
Māris: Naradzu sevi itamā sistemā.
Aizīt da skapeišam, izvalk brendeja buteli, nūlīk tū iz golda, īlej tikai sev tymā pat pokalā.
Māris (sev): I deļkam maņ itys?
Māris suoc kuosēt. Var saprast, ka klepecs ir nu tuo, ka gaiss īskrēje nareiklē.
Ilona: Kai soka klasiki: es naļaunu tev nūmiert, bet tu maņ – dzeivuot.
Nadzer!
Māris: A, ot, i dzeršu!
Ilona: Tys ir banali. Kai mozs bārns.
Māris: A kas – patīseiba, ka tei ir banala, vairs navā patīseiba? Voi na tai tu saceji?
Ilona: Tys, kas ir nasaprūtams, na vysod ir kaida to gudreiba.
Nu i laisti tod sovu sistemu, kura attaisnoj kuru kotru tovu reiceibu.
Māris (jau krītni īdziers): Mīlesteibu navar izskaidruot!
Ni puordūt, ni manipulēt. Mīlesteibu var tikai puorbaudeit, i tod – voi nu irā, voi nu navā!
Ilona: Kaidu mīlesteibu?
Māris: Kū?
Ilona: Smukus vuordus soki i nasaprūti, ka cyti, kuri par itū nikuo nasoka, nav nimoz taidi naaptāsti.
Pauze.
Mes te cīš nasakareigi runojam.
Uorā nūgrudinej pārkiuņs, obidiv pasaver iz lūga pusi.
Māris: Nikuo sev! Oktobrī! Tu dzierdieji?
Ilona: Var jau patikt tikai par tū, ka ir interesantys dūmys, efekteigys kusteibys, pateikams bolss. Zyni, ir cylvāki ar taidu pateikamu bolss tembru… Ka irā kaids nūslāpums, ka ir tuoli nu tevis…
Pauze.
Tevi uztrauc, voi maņ agruok beja daudz veirīšu?
Māris: Nā! Nā!
Ilona: A deļkam tev tys vajadzeigs? Ka tu itū faktu izzynuosi, tys kū ta maineis?
Tev vairs nasaruodeis, ka tei ir mīlesteiba?
Māris: Nā, nav jau tai.
Prosta saprūti, Ilona, es tai nivīnu naasmu mīliejs kai tevi!
Ilona: Tu gribi, kab paguotne myusim naļautu īt iz prīkšu?
Māris: Kū na pasoki, tev vyss na pa spolvai!
Ilona: Navā tai. (Pauze). Tu maņ esi ūtrais.
Garuoka pauze. Var dzierdēt leitu.
Māris: I kai tod saucuos tys lelais teātris, kurā tu spieļoj?
Otkon pauze.
Māris (pavysam pīsadziers): I parkū tī irā?
Ilona: Nu, navar tai vīnā vuordā pastuosteit.
Māris: Kai tys var byut, ka navar pastuosteit? Pasoki tod na vīnā vuordā, bet vīnā teikumā, parkū tī ir, tamā tovā izruodē?
Otkon pauze.
Ilona (nadrūsai): Par spāku, kurs rūnās nu naspāka.
Māris: Ā, nu, niule skaidrs.
Ilguoka pauze. Leist leits. To mudruok, to lānuok.
Māris otkon īlej sev i izdzer.
Ilona ari sev īlej i izdzer.
Māris: A gaļveņa nasuopēs?
Ilona: Ka šudiņ navā švaki, tod vakar nabeja labi.
Māris: Taitod – es asmu ūtrais?
Ilona: Otkon suoc?
Māris: Taids, kuru var pavuiceit, ar kuru ir pateikami čik čik. Kurs paleidz stuovēt iz pierstgolim!
Tai tok irā!
Ilona: Kaids gudrinīks!
Es pati asmu par tū dūmuojuse.
Tys ir kai sapyns, kuru es grybu, kab tys byutu koč iz šaļteni par eistineibu. Koč iz seikšaļteni, lai piec tam nūzīdiejs sapyns palyktu par īguodom. Kai īvys zīdi, kuri ir nūveituši i izmasti paceli, a ustobā irā palics jūs nasaprūtamais smuords.
Māris suoc staiguot iz prīšku i atpakaļ pa kukni.
Māris: Apsaprecēsim!
Ilona: Prīkš tam vajag izaškiert.
Māris: A tu nagribi!
Atbiļdis nav.
Pauze.
Māris daīt da golda, izraun vīnā kuļcīņā pokalu ar brendeju, pajamūt pokalu ar lyupom i atmatūt golvu atpakaļ.
Māris (ar lobpatyku): Lobuok palīk…
Ilona: Pasyukoj!
Māris daīt da Ilonai, grib jai sist.
Zvons pi durovom.
Obidiv sasatryukst, Ilona izaraun i aizskrīn attaiseit durovys.
Atīt atpakaļ kūpā ar sovu meitu – škoļneicu Agnesi.
Māris (i navar saprast, ka jis ir īdziers; entuziastiski): I kod tod nūtiks nuokušuo metodiskuos apvīneibys sēde? Vāg sataiseit da tam kontroldorbu grafiku, i vēļ tai, kab nabyutu vaira par divim mienesī.
Ilona: Labi. Var pajimt īprīškejuo goda paraugus. Tod tikai juopuorstota datumi. Juosaver viereigi, kod sastdīnis i svātdīnis. Pi tom juopasaver, kaidys gruomotys kurs prīškmatu vuiceituojs izmontoj.
Pauzeite.
Ilona (iz meitu): Kai tev?
Agnese: Labi. Ot, niupat beidzēs stuņdis.
Laiks cīši mudri paskrēje, pat navarēja pamaneit.
Kai beidzēs, tai pa taisnū iz sātu.
Myusim šudiņ geografejis školūtuoja izstuosteja, ka agruok beja vīns lyls kontinents, a pyrms miļjonim godu tys sasadaleja…
Aizataisa prīškors.
Storpšaļte.
TREŠUO DAĻA
Tuksness.
Skotivis lobajā pusē tuoļumā redzami augsti piļs myuri, taidi inkrustāti, kristalaini i zaltaini. Kreisajā skotivis pusē siež div bruninīki (tī navar byut tī poši akteri, kuri īprīškejuos daļuos tāluoja Andri ci Māri). Bruņuos, ar obpusosim zūbynim pi kuojom, bet bez vysaidom izškireibys zeimem iz apgierba.
Nūlykušs sev prīškā vīnreizejū grilu, jī iz bambusa īsmenim cap kilbasenis.
B1: Ot, i otkon dīna byus proguojuse.
B2: Nikuo navar dareit.
Gara pauze.
Uzvarūt švakū, var sabūjuot i lobū.
B1: Nasaprotu?
B2: Kilbasenis sadegs.
Pyrmais bruninīks kruši paceļ sovus īsmeņus nu grila, ar zūbim nūvalk i apād puors gabaleņus.
B2 : Navā leita.
B1 : Seņ jau…
B2 : Nui.
Var dzierdēt, ka nazkur iz skotivis nazkas nasaprūtami šņuoc.
B1 : Smiļkts tik sausys!
Pauze.
Mani vysu laiku napamat sajiuta, ka mes kū ta runojom i dorom, bet eistineibā līta ir pavysam par kū cytu.
Ka verīs nu krosta iz azaru, tys izaver gluds i slapņs, a jimā īškā vysaidi bluči mātojās, zvejnīku teikli, nūgrymuši enkuri ar glīmežvuokim, suoļs griudeni, nu, izškeiduši… Ka par vysu navā padūmuots… Ka ir nazkur kaids nūslāpums – voi nu ūleņā ībuozts, voi iz dīdzeņa pakuorts.
Cytureiz maņ ruodīs, ka es sataisu kū ta tik smogu, ka tys pats sabryuk nu sova smoguma. Ka ir nazkaids ritms, kuru es navaru sajust. Ka zyrgs maņ beja malnā kruosā, bet jis izavuoļuoja kreitā. Es atnešu maisu ar uobelim, a vysi dūmoj, ka tī īškā izkoltuse pūra zuole. Pagaidit… Možiņ tys ir par tū, ka es pats naruodu sovu eistū vaigu? Ka munu saceitū nivīns napīmiņ, bet tys pasaruoda sapynūs i cylvāki pasamūst slapni nu svīdrim…
B2: Redzi (ruoda ar pierstu iz dabasim viers piļs), zvaigzne.
Pyrmais bruninīks tymā pat momentā kruši izraun nu ībuožņa zūbynu, cierš puori golvai nazkū smiļktīs, nazkū sagiun, pīlāc kuojuos. Tur rūkuos pagaru čyusku, kurai nūciersta golva.
B1: A, ot, i jau kurei čyuska nūsysta!
B2: Vuiklai!
Pyrmais bruninīks pagrīž čyusku vairuokys reizis puori sovai golvai, aizsvīž aiz kulisem.
B1 (staiguodams pa vērtivi): Dūms – i dorbs! Tai kai es tū doru! Tikai tam irā nūzeime! A smukys volūdys…
Tuos ir kai snīgs, kurs kreit iz pīsnygušim, pīsnygušim teirumim.
Runoju, bruoļ, tikai par tū, kū asmu pats izdarejs, pats puordzeivuojs…
B2: Paklusej, glupais!
Pyrmais bruninīks beidz staiguot i atsasāst īprīškejā vītā.
B2: Naaizmierst, deļkuo mes ite asam.
B1: I nudi aizmiersu.
B2: Nu i deļkuo te mes asam?
B1: Napasceišu. Ot i napasceišu.
Pauze.
Napasceit patīseibu ir tys pats, kas samaluot.
B2: Nā, napareizi.
Maluot cytureiz ir vīneigais īspiejamais.
Pastuosti mozam bārnam, ka navā rūkeišu, ka navā feju?
(Pauze).
Pi vysa vaineigs laiks, itais korstums, itais trāpais laiks.
B1: A precizuok?
B2: Es napasciešu nikuo jauna, tikai tovu atmini pamūdynuošu.
B1: Car acim?
B2: Nā.
Suoc obidiv ēst kilbasenis nu īsmenim. Tuoļumā dzieržamys nasaprūtamys skanis.
B1 (līleidamīs): Ka nabyutu es viereigs, ka nabyutu maņ dzeļža rūka, mes byutu jau beigti.
Smyrdātu kai vacys ļupotys rudinī duorza molā sakurynuotā gunkurā.
B2: Itei nabeja indeiga čyuska.
Turpynoj obidiv ēst kilbasenis.
B1 (psihojās, syt ar zūbynu pa smiļktim itt.): Gribi izdareit varūņdorbu, a i tū navar izdareit! (Pauze). Tu maloj!?
B2: A kai tu tū tān puorbaudeisi? (Pauze). Da i kaida tān tam nūzeime.
B1: Nikai. I nikaida.
Ūtrais bruninīks pajam rūkuos sakoltuša kryuma, kurs aug sūplok, zareņu, verās iz tū, suoc smaideit.
B1: A kai tu dūmoj?
B2 (piec pauzeitis): Nazynu.
Otkon obidiv ād kilbasenis.
B1: Vaca vuška.
Ūtrais bruninīks āzdams pamuoj ar golvu, ka nui. Otkon obidiv ēd kilbasenis.
B1: I cik tod mes te tai ilgi sēdēsim? Kur ir myusu vodūni?
Utrais bruninīks sasapsihoj, suoc klīgt i ar kulakim sist pa smiļktim.
Piec minotys psihoze beidzās.
B1: Es tev varu kai ta paleidzēt?
B2: Vajadzēja viereigi klauseitīs, kū es tev vakariņ stuosteju.
Pyrmais bruninīks pīlāc kuojuos, suoc staiguot ap grilu iz prīšku i atpakaļ.
B1: Navaru nūsēdēt.
B2: Zyni, pyrms četrim godim es beju sātā. Satyku pazeistamu sīvīti. Tu jau zyni, maņ līkvuordeiba napateik. Stuostu jai par naktim, kurys pavadātys naguļūt, partū ka navar aizmigt nu soltuma. Par bodu, ka gribīs nūgrīzt sev puors pierstus i tūs apēst. Par sauli, kura ir tik korsta, ka gribīs, kab tei nūkrystu i palyktu par akmini. Par dabasim, kur navā muokūņu. Par acim, kurys ir pīkusušys kotru dīnu redzēt cytys sātys, cytus kūkus, cytys sejis.
Jei tū vysu klausuos, a es jiutu, ka jai tys tai na vysai interesej…
B1 (lieneišom, kotru vuordu nūdolūt ar pauzi): Napareizi byutu, ka…
Pauze.
B2 (soka kai ba izplatejumā, vysim): Jim ari tys vyss ir pi vīnys vītys.
Dzieržami nazkur tuoļumā bolsi. Pasaruoda golma dāmys gleišuos, bogotuos vacū laiku suknēs. Centrā dāma (A1), kuru tāloj Ilona. Tū saprūt skateituoji zālē.
Obidiv bruninīki pīlāc kuojuos, daīt pi kotrys dāmys i īdūd pa īsmam ar vīnu kilbaseni. Dāmys prīceigys i koketeigys, atsaspīdušs iz sovim saulissorgim.
A1: Garšys pasoka vairuok nakai volūda. Ka jius byutu kū ta pascejuši, dūdami myusim ituos kilbasenis, myusu smedzini byutu kai roti, kuri dasīti pi jiusu vuordu zyrgim. A tai mes pošys varim atrast pļovu, kurymā jūs palaist. Duobūleņā ci mogonuos, vyrzā ci madaruos…
Paļdis, puiši, par pacīnuošonu.
Mes tū naaizmierssim.
B1: Nav par kū.
B2: Da i vuška nabeja nu svežņajom. Atrodom te blūdejom kryumūs.
I kū jei te dareja?
Kai ceļš? Kai kuojis?
Mes te jau catūrtū mienesi.
Vakar aizguojom apsavērt aiz kolna cīdru mežu, kolnu upis. Cik smukai!
Snīguotys viersyunis…
Teirs iudiņs…
A3 : Voi jius naredziejot ite kaidus zemnīkus?
B1 : Nā.
A1: Es jiusim varu nūdzīduot.
Par tīnīti, nu kurīnis mes asam atguojuši!
B1, B2, A2, A3: Nūdzīdi! Nūdzīdi!
A1 dzīd dzīsmi, fonā skaņ gitara. Dzīsmei ir taidi vuordi:
Lopu vairs navā, bet zorūs uobeli
Grib lobuok pogrobā, nakai iz snīga.
Cikom kas vēļ nikas (2 reizis).
Bet, kur tu tū snīgu dabuosi?
Ir juosaprīcoj par tū, kas irā.
Cikom kas vēļ nikas (2 reizis).
Vysu janvari var braukt ar ritini.
Apsastuot i pasaklauseit, kai dzeni kaļ.
Cikom kas vēļ nikas (2 reizis).
Kai sytuos leits pret kapuci.
Kai palīk palākys boltū ceglu sīnys.
Cikom kas vēļ nikas (2 reizis).
Kod atliduos pyrmī putni
Byus da kaulam izskoluojušs jumti.
Cikom kas vēļ nikas (2 reizis).
Okā piec zīmys nateirs iudiņs.
Plitā juodadzynoj līkuos montys.
Cikom kas vēļ nikas (2 reizis).
Saduzušu prīcu, saputiejušs suopis…
Skali plaukšynoj.
A2 (vaicoj ūtrajam bruninīkam): A kas tys tev par nazi?
B2: Tai, papeirus graizeit.
A2: Namaloj! Soki patīseibu!
B2: Nu labi. Nazs ar indi esminī.
Vītejī īvuiceja! I munam bruoļam taids ir… Pīteik tik nadaudz puorplēst uodu…
A1 (ruoda iz pusi, preteimu pilei): Eckur, pasaverit, kaida smuka styrna aizskrēja! Vau!!!
Vysi sasastuoj puļceņā i vīns puor ūtru aizrauteigi verās.
Suoc peikstēt smiļkts, kurys pyuš viejs.
Puļceņā dryuzma, nalela gryusteišonuos.
Nu zālis pyrmuos ryndys pīsaceļ aktīrs, kurs tāloj fotoreporteri, daīt tiuļuok da skotivei, puors reizis fotografej, spylgti i spieceigi leipinejūt zibspuļdzei.
A1 (piec izkrisšonys puors sūļu iz prīšku): Oi, kas mani tai pagryude?
B2: Nivīns. Nivīns.
A2: Kaidi naaudzynuoti cylvāki!
A1: Jius dūmojit, ka maņ pošai pazuda leidzsvors?
B1: Nā.
A3: Nā.
A4: Nā.
B2: Nā.
A2: Nā.
B2 (pasaverlieneišom iz cylvākim apleik, tod pasagrīž i soka pyrmajam bruninīkam): Es nikod nabeju dūmuojs, ka tu…
B1: Kū es?!
A2: Fui!
A3 (grybādama nūvērst viereibu): Možiņ kaids vēļ grib kilbasenis?
B2: Paklusej!
Pauze.
Muns bruoļs…
B1 pīskrīn pi B2 i pagryuž jū kryutīs. B2 atdora jam ar tū pošu. Škiņd brunis. Vysys damys ar plaukstim aiztaisa sejis, no mudri papleš pierstus i namonūt verās. B1 i B2 kaidu laiku vuoļojās iz zemis i ceikstuos, tod obidiv pīlāc kuojuos, atskrīn vīns nu ūtra nūstyn i izraun zūbynus.
Obidiv staigoj pa rinči gotovi ceiņai.
Cikom jī strēčeiti tai staigoj, fonā skaņ dzejūļs:
Skombys atlāc nu metala.
Grib aizbēgt nu dzymdynuotuojim.
Gaida, kod daaugs kuojis.
Malači, malači, medaļa.
Grib aizliduot iz tuksnesi.
Gaida, kod daaugs spuorni.
Skrīs iz dzīsneņu–neisneņu.
Spuorni itūgod duorgi.
Tod ir piļneigs klusums. Navar dzierdēt pat obu bruninīku sūļus. Jī vēļ nadaudz tai pa rinči pastaigoj, tod lāc vīns iz ūtru i suocās efekteiga zūbynu ceiņa.
Var dzierdēt viņ spolgys zūbyna atsasisšonys pret zūbynu skanis.
Damys izplāstom mutem iz itū verās.
B1 (ceineidamīs): Kur tovs zylūņa spāks?
B2 (ceineidamīs): Kur tova panterys vuikleiba?
Efekteiguo zūbynu ceiņa turpynojās.
B2 (ceineidamīs): Es tev īvuiceišu pīkluojeibu!
B1 (ceineidamīs): Kupraina zemnīka i blyndojūšys kucis tu dāls!
Apsastuoj, nūslauka pīris, tod otkon ceinuos.
Damys sovā storpā aizrauteigi sasarunoj.
Prožektors iz eisu šaļti izgaismoj pili ar zaltainim spaitim, nūtreis, tod apgaismuojums palīk pa vacam.
B1 (ceineidamīs): Cik tu vēļ styprs!
B2 (ceineidamīs): Varu prīdi izraut i ar jū pogolmu izslauceit!
B1 (ceineidamīs): Hoi!
B2 (ceineidamīs): Vāāāāāāā!!!
B1 (ceineidamīs): Vysu varu!
B2 (ceineidamīs): Vysu zynu!
Ceiņa turpynojās ar vēļ leluoku intensitati, ar vēļ leluoku hiperboliskumu.
B1 (ceineidamīs): Prosi pīdūšonu!
B2 (ceineidamīs): Ībuoz sev…
Dāmu storpā namīrs, žestikulaceja i gryusteišonuos.
B1 (ceineidamīs): Tev nu mutis smird!
B2 (ceineidamīs): Īsavuici nu suokuma rūkys mozguot!
Bruninīki sasačer, nūkreit iz zemis i vuoļojās.
Tymā laikā A2 nu apgierba dziļumim izraun nazi i īdur A1 sirdī, A1 teatrali nūkreit.
Puorejuos damys tikpat teatrali suoc lauzeit rūkys.
Bruninīki pīsaceļ kuojuos i radz, ka A1 ir nadzeiva, ka ašnis samiercej smiļkts, ka damys histeriski, vuojpruoteigi klīdz.
B1(kod klīdzīni beigušīs): Sirds nastruodoj…Tod īsastuoj skuobekļa bods.
B2: Moti, stuosta, čupeit paaug ari piec nuovis…
B1: Pīmini… Pyrms četrom dīnom redziejom nūspruogušu zyrgu.
Suonkauli palykuši, a apleik miļjonim myusu. Miļjonim myusu…
Damys otkon suoc gryusteitīs i žestikulēt.
B2: Gruovī kreisuo aizmugurejuo kuoja.
Gaiši zaļa, niupat izdeiguse zuoleite apleik.
Pīnenis.
Mozys vardiveitis pi smylgom pļunčojās.
Vysim zyrgim vītys napīteik… Tys ir, braucieju…
I skudrys atguoja… Voi ta juos švakuokys par myusom.
Nā! Nā!
Suonkauli bolti, – kai taiseit īsuokts, napabeigts kudžs, bez burys.
Bruninīki otkon pajam obuos rūkuos zūbynus i atsuoc ceiņu. Dāmys aizjimtys ar sovom lītom, iz jim nimoz vairs nasaver.
Ceiņa vēļ ilgst kaidi treis minoti.
Var dzierdēt, ka damu puļceņā runoj, ka par slapkaveibu A2 nūcierss golvu.
B1 (ceineidamīs): Cīši vīglai… Nabeju dažiņ dūmuojs.
B2 (ceineidamīs): Juos vairs navā.
B1(ceineidamīs): Es i pats tū zynu.
B2 (ceineidamīs): Mes par daudz tuoli asam aizguojuši.
B1 (ceineidamīs): Tova logika maņ nav saprūtama.
Obu bruninīku ceiņa palīk vys akrobatiskuoka.
B1 (ceineidamīs): Tu zyni, kaida ir storp tevi i mani…
Ūtrais bruninīks te veiksmeigi īdur pyrmajam koklā. Tys sačer sovu koklu, nūkreit iz ceļgolim, kaidys sekuņdis desmit tai pastuov, tod nūkreit ar vaigu iz zemis, bet vēļ tyrynoj rūkys i kuojis.
Pyrmais bruninīks pa tū laiku paīt iz zālis pusi, nūsvīž zemē zūbynu, syt nu prīcys ar obom rūkom sev pa kryutim, staigoj pa labi i kreisi, lākoj, otkon syt sev pa kryutim.
Cikom jis tai doruos, pyrmais bruninīks ar pādejim spākim apsaveļ iz suona, izvalk nazi i, kod ūtrais bruninīks ir skotivis kreisajā pusē, svīž ar nazi iz jū. Nazs truopa kuojā, jis sačer suopeigū vītu, apsasiež, tod cīši lieneišom nūsalaiž iz greidys i tik pat lieneišom nūmierst. Kai taids guļbs…
Suoc peikstēt smiļkts, kurys pyuš viejs.
Aizataisa prīškors.
Kod aktīri piec tam izīt iz skotivis, ni jūs kostimūs, ni radzamajuos dekoracejuos nav ni mozuokuos nūruodis iz nule bejušū izruodi, jī apsagierbušs tai, kai staigoj kasdīnā.
Publikaceja sagataveita ar Vaļsts kulturkapitala fonda atbolstu.
