Puorsoka “Ap natekli” nu Stefanejis Uļanovskys vuokuma Viļānu apleicīnē:

Beja tāvs ar muoti, jim beja septeni bārni i nu tūs septeņu bārnu seši apmyra, vīna viņ septeituo meita palyka. Cīši, cīši juos žāluoja, deļtuo ka jim bais beja, kab jei nanūmiertu, – audzieja jū i globuoja i leiguoja, to muote, to tāvs, vysi jū leiguoja… Leiguoja jau cikom jei izauga lela, – i koč lela izauga, vys jū leiguoja tāvs ar muoti. Nu, i atbrauce jai svuoti svuotuot jū i soka muote ar tāvu iz tū jaunū puisi, kurs jū svuotoj: “Ka tu gribi jū jimt, to verīs, kab dorba nadūtim jai a nikaida viņ dareit i kab tu jū nasistim i nalomuotim!” Jis i pasajēmēs, ka nalomuoškys i nasiškys jū i nadūškys nikaida dorba stuoduot. Piec tuo nūtaisa kuozys i nūvad jū iz jauniča sātu i nūvad šyupieli leidza, – šyupeli nūvad i pakar ustobā. Cyti doncoj i gūļoj, a jei kuop šyupelī i leigojās. Piec kuozu, kod jau gosti beja izbraukuši, vysi stuoj pi dorbu stuoduot sātā, a jei leigojās šyupelī, – nakti ar veiru guļ, a dīn leigojās i dorba nador… Dūmoj tāvs: kas niu byus nu tuo? Kū jis darieškys ar taidu vadaklu? Buort juos nalyka i sist juos nalyka i kai izvuiceit da dorba, ka navar ni sist, ni lomuot? Soka tai tāvs iz muotis: “Paraudzeisim, nadūsim jai ēst?” A muote jū žāluoja i nu tāva pazagš deve jai ēst i jei vys kai leigojās, tai leigojās. Tāvs radz, ka sīva naklausa jū, stuoja tagad pi cepļa pats, sorgoj, kab jai naīdūtu muote nikuo, a ka izvuoreja malteiti gotovu jau, sauce vysu saimi pi golda i soka jis tai: “Kas dorbu struoduoja, lai īt vysi āstu, a kas leigojās, lai leigojās!” Vysi paēde, a jai nadeve nikuo. Iz ūtrys dīnys izlyka muote ēst vuoreit i poša nūguoja iz cytu dorbu, – a jei daskrīn, lizeiku pakēme, putru izmaiseja i otkon kuope šyupelī leiguotūs. Cyti saguojuši āstu, tāvs soka tai: “Kas dorbu struoduoja, lai īt āstu, a kas leiguojās, lai leiguojās!” Jei soka: “Tēteit, a es šudiņ dorbu struoduoju!” Tāvs vaicoj: “Kū ta tu, meiteņ, struoduoji” “A es putru izmaiseju!” Tāvs soka: “To dūd jai lizeiku aplyzguot, ar kuru jei putru maiseja!” Jai padeve tū lizeiku i jei tū dīnu otkon golodna beja, pa tam, kod vysi paāduši, tāvs saslēdze kas beja palics nu malteitis i atslāgys kešā sabuoze. Nu jei saprota jau tū, ka vajaga dorbu struoduot, kab dabuot ēst… Iz ūtrys dīnys stuoj vysi pi dorba i jei dastuoj i paleidz jau vysu struoduot muotei: izslauka ustobu i lizeikys apmozguoja i bļūdys, – i gūvs izslauc, i gonūs izdzan, – vysu jau paleidz pastruoduot – piec tuo otkon šyupelī īlāc i leigojās. Atīt tāvs iz malteiti i soka tai: “Kas dorbu struoduoja, lai īt ēst, a kas leigojās, lai leigojās!” A jei soka: “I es šudiņ, tētei, dorbu struoduoju!” Tāvs soka: “Kū ta tu, meiteņ, dareji?” “A pavaicoj tēteit iz muoti!” Nu muote pasaceja, ka jei vysu dorbu leidza ar jū struoduoja, tūlaik tāvs soka: “To ej, meiteņ, āstu reizē!” Jei izskrēja nu šyupeļa i nūguoja āstu, a tai šaļtī, cikom ēde, jī nūjēme šyupeli, sakopuoja, ceplī īsvīde i sadaga. Nu tuo laika jei leidz ar vysim struoduoja i ap šyupeli jau naguoduoja. Nūbrauce jei iz tāvu, iz muoti sovu i pasalīlēja, ka jau jei vysu dorbu struoduot muok. Vaicoj tāvs ar muoti: “Može tevi syta? Može mūcieja!” Jei soka: “Nā, nasyta maņ i namūcieja, a es jau poša pazynu, ka vajag maizi peļneit… Atbraucit niu iz manim, tēteit, mameņ, pasavērsit, kai es labi dzeivoju par tū, ka vysu dorbu jau sastruoduot muoku…”

Klebjapjoka ir maizis cepiejs.

Puorsokys fragments: Kab šei izītu pi kieneņa klebapjokys, to šei paāstu lobys maizis!

Dzjaks ir kancelejis vadeituojs i pavielis rakstveds sovulaik Krīvejis imperejā (da 18. godu symta).

Puorsokys fragments: Es popu nūsytu, bet tu jam bēris sataisi! Pajem dzjakus, īsim iz mežu, es tev paruodiešu, kur jis guļ.

Izova ir vaca, nūnosuota veize.

Puorsokys fragments: A jis, paleids zam golda, izovys vacys zeiž, nu tuo jis seits iraida!

Puorpraseit (nu pūļu volūdys przeprosić) ir atsavainuot, praseit/lyugt pīdūšonys.

Puorsokys fragments: Jī puorpraseja jū, ka beja cīši nūmūceiti i apsajēme, ka vairuok tai nadareis!

Ūluokne ir iedīņs, ūlu kultiņs.

Puorsokys fragments: Kaļvs daīt, pasaver, ir gaļa i ūluokne i kava (kopejs).

Gramneica ir pasveiteita, oltora svece.

Puorsokys fragments: Pajēme gramnīcys sveci i nūguoja.

Vairuokim vuordim latgaliski i latvīšu literarajā volūdā pasamej dzimte. ‘Balss’ latvīšu literarajā volūdā ir sīvīšu dzimtē, bet latgaliski ‘bolss’ veirīšu. Leidzeigi i vuordim: pasaule (latgaliski – pasauļs), robeža (rūbežs).

‘Meiksta vīta’ Latgolā teik lītuota ari cytuos nūzeimēs, bet Uļanovskys puorsokuos jei ir viņ ar nūzeimi ‘gulta, gultys vīta’.

Uļanovskys puorsokuos ‘dzierdēt’ var ari ‘suopis’. ‘Dzierdēt’ tī ir ar nūzeimi ‘just’.

Puorsokys fragments: Ak, paļdis Dīvam, ka jau atsavedēs, suopis nikaidys nadzierdiejs!