Izguojs literaturys mienešroksta “Avīzes Nosaukums” augusta numers, kas veļteits Latgolai. Numera redaktore ir Ligija Purinaša. Tymā publicāti dažaidu autoru literari i vizuali dorbi, kas leluokā voi mozuokā mārā saisteiti ar Latgolu. Autoru vydā: Marija Dzeisla, Laura Melne, Rupucinskis, Lelde Jauja, Raibīs, Kaspars Strods, Elizabete Groce, Elīna Kokareviča, Lea Vinks i cyti. Izdavumā publicāts ari Ligijis Purinašys i mygluoja sagataveitais latgalīšu literaturys manifests latvīšu literarajā volūdā, kura puorlykumu latgaliski pīduovojam ari portala lakuga.lv skaiteituojim.

Manifesta autori: Ligija Purinaša i mygluojs

Latgalīšu literatura ir polimorfa struktura, kas balansej storp nūmūdu i sapynu, prīškstotu sistemom i aizsprīdumim, kas sublimej varys i viesturyskuo laika saplyusšonu vīnuotā stereotipu haosa acī.

Latgalīšu literatura ir pošizpausmis veids, na atsevišku regionalu politiskūs struovojumu voi ideologeju atbolsta teiklys voi instruments.

Latgalīšu literaturā apmāram 50 cylvāki publicej tekstus latgaliski.

Latgalīšu literatura nav tik taida literatura, kas raksteita latgalīšu literarajā volūdā, tei naapsarūbežoj ar volūdys voi regiona nūsaceitom linejom, tai nav temu, viestejumu i kompozicejis īrūbežuojumu voi koč kaidu formalūs ramu, kas tū padareitu par namodernu, saveciejušu voi kai cytaiž naaktualu. 

Latgalīšu literatura nav nūstotama preteimā latvīšu literaturai, tei ir daļa nu latvīšu literaturys.

Latgalīšu literatura ir latvīšu literatura. 

Latgalīšu literatura ir dzeivuotspiejeiga, tuos centrā ir individualūs laiktelpu i autoru poziceju izvārsuma plaknis, kas, īspiejams, var atspīgeļuot realitati kai daļu nu muokslinīcyskuos realitatis.

Latgalīšu literatura ir vuorda i volūdys muoksla, tai nav ramu i rūbežu.

Latgalīšu literaturā dreikst pastuovēt feminisms, LGBT+, #MeToo i cytys 21. godu symta vierteibys, kas svareigys atvārtai, demokratiskai sabīdreibai.

Latgalīšu literatura nav religiska.

Latgalīšu literatura nav dogmatiska.

Latgalīšu literaturā nav temu, viestejuma i kompozicejis standartizacejis.

Latgalīšu literatura nagrib byut apzynuotai pakuortuota sabīdreibys interesem.

Latgalīšu literatura nagrib stuovēt iz vīnys skotivis ar vardarbeibys veiciejim, kas nūnycynoj cylvāktīseibys voi sīvītis i bārnus, voi cylvākim, kas apzynuotai diskriminej latgalīšu literaturys tīseibys iz sovu eksisteņci. 

Latgalīšu literaturys nūzeimi navar izmiereit tik piec sajimtūs bolvu i tuo, cik reizis latgalīšu rokstu volūdā topušī dorbi vystik nav sajāmuši bolvys.

Latgalīšu literaturys nūzeimi navar izmiereit piec publikaceju nacionalajūs kulturys medejūs i tuo, cik reizis publikacejis atsaceitys, kam redaktorim ir datryucs vajadzeigūs volūdys kompeteņču.

Latgalīšu literaturai ir tīseibys pastuovēt tymā veidā, kas ir pījamams i atbylstūšs kotram latgalīšu literaturys autoram saskaņā ar juo paustajom puorlīceibom, attīksmem, vierteibom, uzskotu sistemom.

Latgalīšu literatura nav raksteita dialektā, izlūksnē voi mozuokumtauteibys volūdā, tei ir raksteita latgalīšu rokstu volūdā, kas Vaļsts volūdys lykuma 3. panta 4. daļā ir nūsaukta par latvīšu volūdys viesturyskū paveidu, ar kū teik saprosts ‘kaidai augstuokai klasifikacejis vīneibai pakuortuota vīneiba, kurā parosti ītylpst paruodeibys, prīškmati ar drupeit atškireigom pazeimem’.

Latgalīšu literaturai ir tīseibys byut storpdisciplinarai, navīnnūzeimeigai, performativai, skandalozai, tei dreikst aktualizēt sevkuru īrūbežuojumu, tū padorūt par īspiejamu puormeju punktu.

Latgalīšu literatura patur ekskluzivys tīseibys iz pasasmīšonu par sevi, kai ari tīseibys iz nūsūdejumu pret tim, kas smejās par latgalīšu literaturu, na ar tū.