Intervejis autore: Laura Melne, portals lakuga.lv

Režisoris Inesis Mičulis īstudiejumi Valmīrys teatrī beidzamajūs godūs sajāmuši augstu nūvietiejumu kai nu skateituoju, tai teatra kritiku. Tok Inese vysod cīši prīcojās ari par vareibu struoduot sovā dzymtajā Latgolā. 2018. godā sajimtajai Latgalīšu kulturys goda bolvai “Boņuks” par koncertizruodi rokstim i skaņai “Latgolys gradzyns” itūpavasar pīsavīnuoja ari taida poša atzineiba par dzīšmuspēli “Trasuns. Fabulas”. Niu nūteik dorbs pi jauna projekta – koncertizvaduma “DOT un DOTIES”, kurā vargaņu festivala “ORGANismi” laikā Latgolys viestnīceibā “Gors” sasatiks varganiste Iveta Apkalna i baleta doncuotuoja Jūlija Brauere.

Laiks nu myusu īprīškejuos sarunys, kas pyrma gondreiž diveju godu tyka publicāta žurnalā “A12”, tev bejs cīši pīpiļdeits – kai ar nūtikšonom, tai panuokumim. Nu molys ruodīs, ka tū var saukt par taidu rodūšu pacālumu.

Suokšu ar tū, ka dorbs dora dareituoju, kai saceits tamā tautysdzīsmē. Laiks ir bejs pylns ar dažaidim izaicynuojumim, pīduovuojumim, atbiļdeibu, pīnuokumim. Bet tai, ka tys byutu pieški, es laikam navarātu saceit. Ir nūtics tai lykumsakareigai. Ka tu iz koč kū ej, pi kaidys dūmys pīsaturi, agruok voi vāluok atīt tei realizaceja. Pīmāram, izruodis “Jāzeps un viņa brāļi” tapšona ir lykumsakareigs munys profesionaluos atteisteibys pūsmys. Es navarieju taidu izruodi iztaiseit pyrma 15 godu, kod suoču struoduot kai režisore. Es navarieju tū naiztaiseit tagad. Maņ vairs nav tuo jauneibys idealisma, kaids beja pyrma suoču struoduot kai režisore, bet tymā pošā laikā es vēļ nazynu daudzys atbiļdis. Maņ ir cīši daudz vaicuojumu goreigajā sferā, i mekliejumi realizejās caur dorbim. Cīši īprīcynoj, ka tys sasaslādz ar skateituoju nūviertiejumu. Tys, kū sauc par rodūšū pacālumu, ir skateituoju nūviertiejums, na koč kaids nu nazkureinis rodīs breinums. Es tai dūmoju. Bet, jā, maņ ir juobyut atvārtai, lai taidi nūtykumi nu augstuoku instaņču munā dzeivē īsarostu. Tys ir kai ar bārna pīdzimšonu – nazkaida augstuoku spāku viests. (Smaida.) Taipat ir ari ar veiksmeigu dorbu.

Tikū Latvejis Nacionalajā teatrī beja pymizruode tovam īstudiejumam “Cilvēki laivās”. Nu kaida TV sižeta par tuo tapšonu maņ ari pruotā palyka tovs saceitais, ka tevi kai režisori pyrma 15 godu interesēja cytys temys, nakai niu. Tys ir vaira atkareigs nu tovys kai cylvāka pīredzis, tevis kai režisoris variešonys, voi ari ituos obejis lītys īt kūpā?

Maņ ruodīs, ka tys īt kūpā. Koč kaidys līkuos lītys, kas mani cīši, cīši uztrauce struodojūt, deļtuo, ka beju jaunuoka, ir atkrytušys. Tymā pošā laikā munā redzis lūkā īīt koč kas jauns. Tys, kas agruok nabeja tik nūzeimeigs, tagad dabuojs cytu skotu punktu. Tei poša volūda. Voi tei ir latvīšu volūda, voi muna babys volūda – latgalīšu. Kai es pret tū izaturu? Cik svareigi maņ tys beja, kod školā izlaseju “Cilvēki laivās” (Alberta Bela romans – L.M.)? Dūmoju, ka tūlaik vyspuor nasaprotu tū alegoreju par volūdu, kū autors beja devs. Kai es tagad verūs, kai muni bārni vuicuos latvīšu volūdu? Jī dzierd, kai es runoju ar sovim radinīkim latgaliski, mieginoj atkuortuot, īsavuiceit tū jim pagaidom nasaprūtamū volūdu. Ir cīši byutyskai tū pamaneit i koč kur sovūs dorbūs tū viestejumu nūlikt zemtekstā. Leidz ar tū kai cylvāka, tai profesionaluo pīredze īt rūku rūkā i, pa munam, vīna bez ūtrys nav īspiejama.

Skateituoju mīlesteiba dreižuok ir kai vierzeituojspāks voi vystik papyldu atbiļdeiba? Voi vairuokys atzineibu sajāmušys izruodis piec kuortys naroda bailis, ka koč kas iz prīšku varātu ari nasaīt?

Gūdeigi sokūt, es laikam par tū vyspuor nadūmoju. Skateituoju mīlesteiba nav kai pošmierkis. Cīši īprīcynoj, ka dzieržu i sajamu atsauksmis, ka kaidu skateituoju grupu tys ir uzrunuojs, koč kū īkustynuojs dūmuošonā. Par leluokū daļu skateituoju es nikod naizzynoju, cīši moza daleņa ar mani doluos sovūs puordzeivuojumūs. Na vysod tī ir pozitivi – daudzi soka, ka nasaprūt voi ka maņ ir i lobuokys izruodis bejušys. Nav tai, ka glaudeitu tik pa spolvai. Tok, ka naglauda pa spolvai, bet cīši konstruktivi pasoka kritiku, es tū cīši nūvierteju. Tys, ka skateituojs ir sasnāgts, jis ir uztviers munu suopi, viesti i īprīcynuojumu, ir lels gondarejums. Tys aplīcynoj, ka īmu pareizā vierzīnī, ka asu iz ceļa. Ka mani nasaprūt, tys līk aizdūt vaicuojumu – deļkuo nateiku sadzierdāta? Kas ir tys, kas skateituoju atgryuž? Tys veicynoj dūmuošonu.

Asu pateiceiga par skateituoju mīlesteibu, bet tymā pošā laikā nastotu tū par pošmierki – koč kū pīruodeit sev, aplīcynuot sevi voi par tū ceineitīs.

Ir bejuši gadīni, kod tova izruode nu skateituoju pusis nav puoruok saprosta, bet tev tys dorbs ir svareigs, kam zyni, deļkuo esi tū taisejuse?

Jā, cīši daudz. Leluokuo daļa dorbu, kas pādejūs desmit godu laikā ir topuši, ir bejuši deļ mane cīši poetiski sirds volūdā runojūši, bet ir mozs skaits skateituoju, kas ir tendāti taišni iz taidom izruodem, kas ir taidā pošā ašņaritē kai es. Leidz ar tū saprūtu, cik lelu auditoreju varu dabuot. Cylvāks, kurs īt iz teatri, grib na tik kū poetisku, bet ari izklaidi, kū mudri saprūtamu i patierejamu – taida patārātuojkultura. Es nagrybu tamā īt īškā! Deļtuo ir pīdzeivuoti ari cīši ryugti mirkli. Atsazeišu, ka tod, kod suocēs lelī atpazeistameibys momenti, maņ gribiejuos saceit, ka asu bejuse te jau seņ. (Smaida.) Jau vaira kai 10 godu teatra režejā, i tys nav muns pyrmais dorbs! Navajag tū izceļt kai koč kū eipašu storp vysim cytim. Kotram dorbam īškā ir bejuse sirds i dvēsele. Itymā dorbā, par kuru soka, ka nazkaids breinums ir nūtics, ir taida poša sirds i dvēsele īguļdeita.       

Īprīškejā myusu sarunā atzyni, ka tev izruodē svareiguokais ir saturs, cikom formu vaira atstuoj puorejuos rodūšuos komandys ziņā. Tovuos jaunuokajuos izruodēs ir i cīši spieceigs saturs, i cīši spieceiga forma. Voi vystik atstuoj tū formu cytu puorziņā, voi varbyut esi poša vaira īsasaistejuse tuos veiduošonā?

Juosoka, ka asu īsasaistejuse. Vysod bejuse dūmuojuse, ka namuoku pakļaut tū formu sovai īgrybai, bet koč kai lānai vīna izruode piec ūtrys līk maņ saprast kaidys lykumsakareibys, algoritmus, kai struodoj forma, kai saturs i kai jūs apvīnuot tai, lai vīns ūtru papyldynoj. Pa munam, tei beja izruode “Sēras piestāv Elektrai” Valmīrys teatrī, kod es vēļ nasaprotu, kū doru, bet cīši intuitivi raudzeju apgiut formu – lai jei nav pošpīteikama, bet kūpā ar saturu veidoj golvonū viesti. Tys beja intuitivi, jo nav jau gruomotu, definiceju i metodikys, piec kuo vadeitīs. Itī poši mekliejumi turpynuojuos ari “Jāzepā”. Tagad, īstudejūt “Cilvēki laivās”, saprotu, ka koč kaidys lykumsakareibys suocu atpazeit, saprast, kur sevi dorbā atkuortoju. Tys mani nūmīrynova, jo radzu koč kaidus pakuopīņus.

Nazynu, kas byus iz prīšku, bet pādejūs treis dorbūs ir izadevs sastruoduot saturu ar formu taidā tandemā, ka jī nav vaira škierti kai vierteibys pošys par sevi, bet struodoj kūpā i dūd jaudu.

Tevi bīži raksturoj kai taidu varbyut pat natipisku režisori – komandys cylvāku. Voi itī satura i formys kūpā struoduošonys mekliejumi tū nav mainejuši? Natryukst jau režisoru, kuri dūmoj, ka var byut i scenografi, i horeografi, izteikūt bez paleidzeibys nu molys.

Itys nabyus par mani! Maņ cīši pateik uzaticēt muokslinīkim – scenografam, kusteibu muokslinīkam, kostimu muokslinīkam i, golvonais, ari komponistam. Mes vīns ūtru papyldynojam, vīns nu ūtra cīši īsadvasmojam. Prūtams, lāmumi par vierzīni, koncepceju ir muni. Bet es navaru pījimt lāmumus, ka tī naīt vīnā raksturā. Deļtuo mani cīši īdvasmoj scenografeja. Reinis Dzudzilo (scenografs, ar jū Inese sasadorboj ari festivala “ORGANismi” koncertizvadumā – L.M.) maņ atnas maketu, es iz reizis suocu dūmuot tamā telpā, tod jis piec mieneša atīt iz mieginuojumu i pīduovoj kai cytaižuok pamieginuot, tod telpa nūstruoduos precizuok. Jis sovu muokslu īgrūza munā, es sovu – juo telpā. Tei ir tei sasastruoduošona komandā. Taipat tagad pi “Cilvēki laivās” es jau catūrtū reizi struoduoju ar Rihardu Zaļupi (komponists – L.M.). Jis cīši īsadvasmoj nu tuo, kai es stuostu, īt iz mieginuojumim, verās kai nu raksteitu tekstu akteri palīk par tālim. Jis saprūt, kai pīdzymst lūma, i tys jam dūd nazkaidu sajiutu par tū, kaidā vierzīnī īs muzykys stuosts. Voi ari horeografe Liene Grava, ar kū tagad struoduoju – jei saprūt, ka es nagrybu apkolpuot tekstu. Mes mieginuojumūs jau runojam par tom saistvīlom, kas ir apakšā, kas nav pīraksteitys ar burtenim. Tai mes komandā ari cyts cytam uzaticim. Dūmoju, ka es arviņ vairuok palīku komandys cylvāks. (Smaida.) Bet tymā pošā laikā saprūtu, ka asu tys vierzeituojspāks. Maņ ari ir juouzajam atbiļdeiba – taida ir tei profesionaluo līta.

Tovys izruodis na reizi viņ ir paleidziejušys labi zynomā literarā dorbā atkluot kū jaunu. Novembrī Valmīrys teatrī pyrmizruode byus tovam “Romeo un Džuljetas” īstudiejumam. Kas tevi itūšaļt uzrunoj tymā materialā?

Vysupyrma, maņ beidzūt gribiejuos runuot par mīlesteibu. Izruožu “Jāzeps un viņa brāļi” i ari “Sēras piestāv Elektrai” lelais vaicuojums beja – nu kurīnis dzymst ļaunums?Kod jis izabeidz? Voi var pīdūt ļaunumu? Kas ir pīdūšona? Raiņa dorbs pajēme daudz spāka i energejis. Ka cylvāks ir īgryusts bedrē, jam vajag daudz spāka, lai tyktu uorā. Maņ beja sajiuta, ka poša asu pabejuse bedrē, i vaira nagribieju tī atsagrīzt. Saprotu, ka grybu runuot par mīlesteibys spāku. Vēļ nazynuoju, ka tys byus Šekspirs.

Tod mes ar teatra direktori (Valmīrys teatra direktori Evitu Ašeradenu – L.M.) runovom par akterim. Myusu teatrī jau catūrtū godu ir jaunais akteru kurss i breineiga aktrise Diāna Krista Stafecka, ari meitine nu Latgolys (Diāna poša izauguse Ciesīs, tok juos obejim vacuokim ir saknis Latgolā – L.M.). Īsadūmuoju, ka jai vajag nūspēlēt Džuljetu. Tys beja kai īdeiglis – dūmuoju par aktera energetiku, teireibu, atvārtu sirdi. Tai pījiemu lāmumu, ka īstudiešu Šekspiru. Deļtuo, ka ir vierteigi runuot par mīlesteibys spāku, kurs iztur sadūrsmi ar naidu. Nivīns vaira napīmiņ naida cālūni, bet tys ir tik styprys, ka spiej ituos mīlesteibys gaismu izdzēst. Tys ir tragiski. I otkon caur Šekspira tragedeju vajag cylvākim par tū atguodynuot – ka ir nazkas gaišs i cik vīnkuorši ir tū jimt i nūdzēst. Otkon nazkas smogs, tok tymā pošā laikā – deļkuo runuot tik par vīglu? Vajag caur smogū īt iz cereibu i gaismu.

Nazkod saceji, ka nūzeimeiguokuo sajimtuo bolva tev ir Latgalīšu kulturys goda bolva “Boņuks” par “Latgolys gradzynu”. Itūgod sajiemi vēļ vīnu “Boņuku” – par dzīšmuspēli “Trasuns. Fabulas”, kuruos režisore beji. Kas tev palics atmiņā nu tuos tapšonys laika?

Es jau tev saceju, ka nikas nanūteik taipat, zemis leiminī, bet vyss nūteik augšā. Jau nazkod seņ Ilonai Rupainei (Latgolys viestnīceibys “Gors” muokslinīcyskuos i pasuokumu nūdalis vadeituoja – L.M.) beju sacejuse, ka grybātu ite, “Gorā” (myusu saruna nūteik Latgolys viestnīceibā “Gors” – L.M.), īstudēt izruodi par kaidu stypru latgalīti. Tys izskanēja sarunā, i tei dūma tyka palaista kosmosā. I tod, kod Ilona zvaneja, ka vajag režisoru “Gora” jubilejis īcerei, i pasaceja, ka tys byus par Fraņci Trasunu, dūmuoju – kai tai var sasagadeit? Tys muns “pasyutejums kosmosam” beja kaidus divejus godus īprīšk, tok sagaideja eistū breidi, i maņ pīduovuoja veiduot īstudiejumu par vysstypruokū latgalīti. Es tū eistyn uztvieru kai lelu duovonu. Pīmiņu, ka atbrauču ite ar datoru, Trasuna “Runom” i “Fabulom”, siedieju pi upis i vīnā kopejneicā i raksteju scenareju. Juoņs Stafeckis (dzīšmuspēlis dirigents – L.M.) ar komponistim jau beja vīnuojīs par muzyku.

Jius navarit īsadūmuot, cik puorsteigta i laimeiga es beju par “Boņuku”! Ir tik breineigi sajimt taidu nūviertiejumu. Asu cīši pateiceiga cylvākim, kas tū nūvērtēja, i komandai, kas tū paveice. Kai Stafeckis tū vysu dabuoja gotovu! Kai vysi komponisti, kas īsaisteiti itamā dzīšmuspēlē, atbrauce i spēlēja! Kod vysi sasavīnoj vīnuotā grybā koč kū paust, tod ari nazkas tik eipašs i unikals rūnās.

Koč i dzeivuojuši i vuicejušīs Latgolā, na vysi latgalīši dīvamžāļ var lapnuotīs ar plašom zynuošonom par Latgolys dyžgorim. Cik daudz tu īprīšk zynuoji par Fraņci Trasunu?

Maņ vyss beja zynoms, pasasokūt školai – Preiļu 1. vydsškolai. Mums beja kulturviesture, kur cīši labi vuiceja par latgalīšu kulturys darbinīkim. Es zynuoju par Fraņci Trasunu, juo dzeivis ceļu, saimi i darbeibu. Tū maņ īvuiceja ite, Latgolā. (Smejās.) Maņ navajadzēja internetā meklēt, kas jis taids ir! Tys byutu lels puorsteigums, ka mums, latgalīšim, tai vajadzātu dareit. Dūmoju, ka vysim tys ir juozyna. Tim, kas ir goreigi atvārti sovu sakņu izzynuošonai, tys atīt pats, kai munā gadīnī, voi poši suoc meklēt, interesētīs, kas, pīmāram, ir Latgolys kongress. Maņ ruodīs, ka ir koč kaidys pošsaprūtamys lītys myusu viesturē, kas ir juozyna.

Cik daudz tev kasdīnā saīt runuot latgaliski?

Juoatsazeist, ka daudz nasaīt – maņ apleik ir cylvāki, kuri narunoj latgalīšu volūdā. Bet asu kontaktā ar Latgolu – ik pa laikam sasateiku ar sovim rodim, gols golā ari braucu iz “Goru” struoduot. Es lītoju itū volūdu, naasu tuos aizmiersuse nu bierneibys, kod babys runova, tāva muosys runova. Prīcojūs par kotru breidi, kod otkon varu parunuot latgaliski.

Veirs (Valmīrys teatra akters Kārlis Freimanis – L.M.) soka, lai vaira runoju ar bārnim latgaliski, bet maņ ruodīs, ka tys byutu muoksleigi. Maņ grybātūs, lai jī tū daboj kaidā cytā veidā. Pīmāram, kod braucam iz itīni, jī teik pi gruomotu latgalīšu volūdā. Koč kod jī, īspiejams, atbrauks iz kaidom nūmetnem ite. Tys napagaiss, ka jī byus atvārti i es jūs vierzeišu iz tū izzynuošonu. Vacuokais dāls jau godus divejus taisa cyltskūku. Nu sova dzeda i babys jis īpazeist latgaliskū vidi caur uzvuordim, vītvuordim, tam, kaidi vuordi saimēs dūti. Ka Ontuons i Antons, Jezups – Jāzeps. Mes braucam pa Latgolu i jis soka, ka itamā vītā ir dzeivuojs taids radinīks, tī otkon taids. Pyrma tuo jis nabeja dzierdējs, ka ir taida vīta, pīmāram, Sakstagols, a tī mums rodi dzeivoj nu tāva pusis. Volūdu var vuiceitīs dažaidi.

Pastuosti nadaudz vaira par festivala “ORGANismi” koncertizvadumu “DOT un DOTIES”, kur pīsadaleis Iveta Apkalna i Jūlija Brauere. Kū skateituoji var sagaideit?

“Gors” kūpā ar Ivetu Apkalnu maņ pīduovuoja pīsadaleit festivala komandā. Uzaicynuojom Reini Dzudzilo veiduot scenografeju, Ivetai ar “Gora” komandu jau beja dūma par doncuotuoju – nu baleta tyka uzaicynuota Jūlija Brauere. Tei byus cīši interesanta muokslinīcyska pīeja stuostam par sīvīti-muokslineicu. Kaids ir tys ceļš – kai tu tūpi par muokslineicu, nu kuo tev ir juoatsasoka, ar kū juosariekinoj, ka esi muokslineica, sīvīte i muote. Tys vyss byus caur Ivetys personeigū prizmu, juos dīnysgruomotom i atsavieršonu iz koč kaidim procesim, kasdīnu, puorsprīdumim par pasauli. Cylvāka dzeivuošona materialajā pasaulī byus apvīnuota ar sakralū, kas ir muzyka – Baha, Šostakoviča, Janāčeka skaņdorbi.

Izaklausa, ka tys byus cīši personeigs Ivetys Apkalnys stuosts.

Jā, vysu cīnu, jei ir cīši drūsmeiga i nasabeist atkluot kai stypruos, tai vuojuos pusis. Maņ ruodīs, ka jei jau ir tik nūbrīduse sovā dūmuošonā par tū, kas jei ir muokslā, ka nasabeist paruodeit profesejis, dzeivisveida smogū pusi i ari vīglū, īdvasmojūšū, goreigū – taidu pacāluma pusi.

Dūmojūt par sīvītis lūmu muokslā, ruodīs, ka tu poša, runojūt par sevi, eisti nikod naesi tū akcentiejuse.

Tys ir cīši personeigs pošys stuosts, cik gryuši ir izalauzt taidā profesejā, kurā fokusam ir juobyut iz dorbu, bet maņ kai sīvītei i muotei tys fokuss ir sadaleits. Maņ primarais na vysod ir dorbs. Maņ primarais ir saime, bārni, es kai sīvīte. Taidā ziņā ir gryuši mirkli, kurūs ir nu daudz kuo juoatsasoka, juosaleidzynoj lītys i koč kas juonūlīk molā. Pīmāram, braukt iz cīši svareigu sasatikšonu voi palikt ar slymu bārnu? Es saprūtu, kū pagaisynuošu, ka iz tū sasatikšonu nabyušu, bet saprūtu ari, kū bārnam nūzeimēs, ka mama ir blokus.

Es tū pamatu pi seve. Kū es ar tū dareišu, stuostūt pasauļam, ka rodūšums bīži viņ palīk mozgojūt greidu voi traukus? (Īsasmej.) Es asu pateiceiga liktiņam, ka maņ blokus ir cylvāks, muns veirs, kurs ari ir rodūšā profesejā, bet atbolsta mani i kai režisori, i sīvīti, muoti i uzajam daudzus pīnuokumus, par kurim myusu sabīdreibā vēļ skaiteitu normali, ka tūs dora tikai sīvīte. Jis maņ ir draugs, veirs, tāvs i miļzeigs rodūšais atbolsts. Ka bīži soka, ka aiz gudra, veiksmeiga voi kaida tī vēļ veirīša stuov sīvīte, tod maņ blokus ir cīši spieceigs i gudrys veirīts. Ar tū es cīši naskrīnu pa prīšku. Itei varbyut byus pyrmuo reize, kod es tik daudz izkluostu itū “vyrtuvi”.

Voi koč kas nu tovys pošys pīredzis transformēsīs ari koncertizvadumā?

Dūmoju, ka nā. Tys ir stuosts par Ivetys ceļu. Pa munam, muzyka ir augstuokuo nu muokslu, i tys, kū ceļš muzykā prosa nu cylvāka dvēselis spāku, es varu tik apbreinuot. Par tū mes ari runuosim “ORGANismūs”.