Stuosta autore: Sarmīte Trūpa

Suņs aizrej. Aizdzīdoj gaiļs – vīnu reizi, ūtru, pīktū. Dīna var īsasuokt. Baba, izkuopuse nu īsiļdeituos gultys, kai pele skrubynuoj pa skapa atviļktni, maklādama zeču. Soltā laikā jei valk mugorā divejus bruņčus. Satausta skusteņu skaudzi.

– Pasaver, meiteņ, voi nava jaunais? – Naīs jau tuo pa sātu sanosuot.

– Baba, deļkam tev tik agri juosaceļ? Baba, nu, kam tev tei spiļka pi kopkys dasprausta? Deļkam tev tī diveji bruņči vajadzeigi, plita jau kurīs…

Asu pamūdynuota našalktī, i maņ nikas napateik.

– A kurs te iz mane verās, kurs manis radz? – baba sasasyrda i atsaguļ atpakaļ iz gultys – ar vysu prīškysautu i obejim bruņčim. I spiļku, daspraustu pi kryušu kai brošu. – Nav jau nikaidi Soči.

– Es radzu, – soku. – I cyti jau ari nava okli.

Babai taida runa napateik i jei pagrīž skaļuok radivi. A muns mīgs ir prūm pavysam.

Radivē jai daudz draugu, jei pazeist vysus piec bolsim – Ausmu Indriksoni, Dzintri Kolātu. Tī jai poši mīluokī. Baba zyna vysu par politikim, pensejom, tik tū “internātu” vēļ da gola nasaprūt. Kai tys tai var byut, ka par reizi kaids jem tai i syuta viestuli no vīna pasauļa mola iz cytu?

Agruok viestuli vajadzēja koč da Moskovys viļcīņa pyrmuo vagona posta škierbai nūnest, ka gribēja, lai tei mudruok da Reigai teik. A niule sajiemiejs varūt sēdēt koč Amerikā voi Afrikā i ūksta napakustynuot, jau piec minota kluot atbiļde. Nā, tys cylvāka pruotam tikpoš naizprūtamai kai volkuotīs pa Mienesi.

Babai pateik ceļuot – i ar autobusim, i viļcīnim. Jai pateik sajust jaunus smuordus, sadzierdēt volūdys i ritiņu nūmīrynūšū klabūņu. Tik kaidam vysod vajag vīnā golā jū īsādynuot viļcīnī i ūtrā sagaideit. Taipat kai seņuok tuos viestulis moskovītī.

Kotru dīnu baba klausuos, cik pasaulī daudz pūsta i namīra, i nūraud par vysim būjā guojušim. Kotru dīnu ir, par kū rauduot. I kotru dīnu ir, par kū pasaprīcuot. Gruomotys losa aktīri prīškā, Danilenko aizdzīdoj. Kod ļuste, jei padzīdoj leidza. Baba grib, kab cyti ari pasaklausa. Jei pagrīž radivi skaļuok, a kaids par reizi kluseņom aizver ustobys durovys. – Poši vaineigi, taids šmuks raidejums.

Bet ari pošam šmukuokajam daīt koč kod gols, kai vysam itamā dzeivē. I šmukajom lītom veļ mudruok kai našmukajom. Babai vajag kū naviņ pastruoduot, navar jau vysu dīnu tik pa gultu viņ viļuotīs. Kai ar gludekli jei puorbrauc ar rūku bryuni raibajam prīkšinīkam i taustuos iz vyrtuvis pusi.

Šudiņ loba dīna, dorbs atsarūn. Iz greidys lelais kotlys, pylns cyukys galis. Mama īspīž babai rūkā osu nazeiti, īlīk kliepī plastmasys bļūdu. Baba ar nazeiti mudri kosa gali nu kaula nūst, tod apsyukoj kaulu, tik piec tam mat tū spanī, byus Rekšam. Es capu peirāgus. Mama vuorej studzini.

Taidys dīnys babai pa pruotam, kod vysi pi dorba, a ni vaļojās kotrys sovā koktā. Dorba vysod da besa, tik acs vajag paceļt. Baba i bez ocu ceļšonys zyna, kas doroms, tik nivīns cīši jimā nasaklausa. Tepat vēļ tārzuoja, a, cikom baba da puorejim atsataustejuse, cikom krāsla atroduse ustobys koktā, vysi jau otkon nazkur pagaisuši. Kotrys iz sovu pusi izskraideliejuši.

– Kai taidi žurkalāni, – baba purpinej.

Bet šudiņ babai loba dīna. Galis bļūda pylna, Rekšam kauli. Studziņs savuoreits. Es īleju jai pīna, īspīžu rūkā pluociņa gobolu. Baba aizatausta iz sovu ustobu. Aiz lūga jau malna nakts, rudinī mudri satymst, a babai elektreibys navajaga. Jei apsasāst iz krāsla i uzmaneigi puorbrauc ar rūku golda molai, pastum tuoļuok pīna krūzi, satausta radivi i nūspīž trešū pūdzeņu. Vokora raidejums var suoktīs.

Kod baba jau beja nūmyruse, beidzūt atsazynu mamai ar tēti, ka tei beju es, kas deveņdasmytajā godā izsyta durovuos caurumu. Beju atguojuse nu školys, a baba ustobā – aizmyguse voi klausejuos kai parosti sovus raidejumus, nalaide manis īškā. Baba gon beja piļneigi okla, tok dzierdēja labi. Sytūs pi vīnom durovom, pi ūtrom, pi lūga. Nikuo. Kai iz Sočim voi Mienesi aizceļuojuse. Baba gon zynuoja stuosteit, ka iz Mieneša nikuo naasūt kū redzēt, tik puteklis viņ. A da Malnajai jiurai reiz jau jei beja aizakiuluse – ar vysu naredziešonu i tim pīcim vuordim, kū prota krīvyski.

Golā, kai spieru aiz dusmem pa durovom, – poša puorsabeidu. Zuoboks gondreiž īspryuda caurumā. Izbuožu rūku cauri i pacieļu nu īškpusis izlyktū krampi. Baba pat laikam puoruok naizabreinēja, kod pieški jau stuovieju ustobys vydā. Koč vyspuor jei bīži sasabeida, ka kaids kluseņom beja dasalaviejs kluotu. Tai i dzeivuojom puors dīnu ar caurumu durovuos, cikom atbrauca tēte. Kod jis vaicuoja, kai tai gadejīs, es tik paraustieju placus. Par caurumu durovuos babai nivins nikod tai ari napastuosteja.