Rokstu sagataveja: portals lakuga.lv

Oktobra vydā izdūts jauns rakstneicys Elitys Franciskys Cimaris dorbs “Jaersokys Vysuvolds / Jersikas Visuvolds”, kura centrā ir vīns nu īvārojamuokūs Latvejis teritoreju apdzeivojūšūs ciļšu vaļdinīku 13. godu symtā – Jersikys Vysvolds. Poema publicāta obejuos latvīšu volūdys rokstu tradicejuos – paraleli literarajā volūdā i latgaliski.

Rakstneicys, dramaturgis, scenaristis, atdzejuotuojis i cykla “Rīgas detektīvs” romanu autoris Elitys Franciskys Cimaris dorbs “Jaersokys Vysuvolds / Jersikas Visuvolds” ir poema, kas viestej par vīnu nu īvārojamuokūs i izcyluokūs senejū Latvejis teritoreju apdzeivojūšūs ciļšu vaļdinīku – Vysvoldu, kurs 13. godu symtā pretivejās krystnešim. Kai soka poša autore, tod vaļdinīka stuosts par Jersikys patstuoveibys pagaisynuošonu sovā ziņā aktualizejūt myusu dīnu geopolitiskū situaceju, caur viesturyskys personeibys prizmu skaiteituojam ļaun pīsatyvynuot cylvāka īškejai tragikai, pretrunom i nūlemteibai itaidūs apstuokļūs.

Poemys izdevieji nūruoda, ka ap Jersiku da ituo vairuokys reizis viesteits 19. i 20. godu symta literarajūs dorbūs: Mihaela Jozefa fon der Borha dzejiskajā saceriejumā “Gercike” (1842), dzejneicys Veronikys Stēlertis poema “Jersikas izpostīšana” (1937), taipat Jersikys vaļdinīka Vysvolda puordzeivuojimi i Jersikys montuojums kai tautys spāks apdzejuoti Martys Skujis sonetu oktavā “Vysvolda gols” (1940, kruojums “Naziņā). Taipat puordūmys par Jersikys liktiņa vuiceibom var atrast Osvalda Kravaļa poemā “Brōļ, pīmiņ!” (publicāta 1987. godā ar pseidonimu Ontons Rīsktāns).

Jau 21. godu symtā Jersikys viesturei i liktiņam ari īprīšk pīsavārsuse rakstneica Elita Franciska Cimare. 2006. godā izdūts mitu romans – poetiskys prozys dorbs latvīšu literarajā volūdā i latgaliski “Jersikas derība / Jārsokys dereiba”. Iz ituo dorba pamata piečuok komponiste Līga Celma i kors “Kamēr” radejuši oratoreju, kurei izskaniejuse iz Latvejis Nacionaluos operys i baleta skotivis.

Cimaris jaunajā dorbā “Jaersokys Vysuvolds / Jersikas Visuvolds” vaļdinīks sasateik ir naciļvieceigom gryuteibom. Vysvoldam ir juoizlem, kai saglobuot sovu zemi, sovus dīvus i volūdu. “Dorbs raisa apbreinu veira prasmei nūturēt sovu i sovejūs, napasadūt nikod i nikam, piec kara kritīņa otkon i otkon ceļtīs, kab taišnu mugoru stuovātu dzymtajā zemē. Taipat poema runoj par sīvu naīrostū spāku, kurys aiz speita vysaidom varom i kungim spiej saglobuot muotis mīleibys svātumu,” tai izdevieji, nūruodūt, ka poema ir jauna i myusdīneiga vieršonuos iz senejū Jersiku.

Kai īprīšk saceits, poemys teksts publicāts paraleli – vīnā atvāruma puslopā latvīšu literarajā volūdā, tīpat preteimā ūtrā latgaliski –, bet skaiteituojim juojam vārā, ka teksts nav da gola atbiļstūšs latgalīšu rokstu volūdai, autore izmontuojuse ari sovu sistemu atsevišku skaņu apzeimiešonai.

Gruomotys radeišonu atbaļstejs Vaļsts kulturkapitala fonds, bet izdūšonu – Andrejs Kārklis i zemnīku saimisteiba “Dzintari”.