Portals lakuga.lv jau viesteja par jaunu projektu “Pazudušū pādu retrospekceja” (PPR), kurs reizē atness kai sešu raidejumu cyklu par Latgolys pīrūbeža apceļuošonu, tai ari Edija Strušela muzykys albumu ar nūsaukumu “(Pi)Rūbeža”. “Pazudušū pādu retrospekcejis” autori Ričards Benislavskis i Edijs Strušels piec vysu raidejumu publiciešonys sagatavejuši ari atskotu iz pīdzeivuotū pūsmā Leidumnīki-Zylupe-Bukmuiža-Indra-Pīdruja.

Roksta autori: Edijs Strušels i Ričards Benislavskis

Rūbežys
Kur rūbežys suocās,
Kod juosastuoj mums?
Kur vess myusus ceļš,
Kur jauns nūžūguojums?

Cik tyvu mes īsim,
Ja tuoļuok naīt vairs cyti?
Kai napagaist tukšumā,
Ja puoruok tyvu tu īsi.

Bet bailis ir juopuorvar,
Vēļ sūļs tyvuok juopasper,
Lai napamastu bruoli,
Pi kura celi ir tuoli.

Kur rūbežys suocās,
Kod juonūsastuoj mums?
Kur vess myusus ceļš,
Kur jauns nūžūguojums?

Ka runuosim par Latgolu, vysuvaira, prūtams, runuos par Aglyunu i azarim, pīminēs “Goru”, bet “Pazudušū pādu retrospekceja” ir drupeit cyts ceļuojums i cyts stuosts par Latgolu – na par Ludzu voi Kruoslovu, bet par mozajom, skaistajom vītom, iz kuruom pādu nūspīdumu palīk arviņ mozuok i mozuok, voi ari pādi ir pagaisuši pavysam.

Rūbežs – tī ir krīvi, biegli, dorba nav i, principā, vīnkuorši nikuo nav, bet bīži viņ tuoļuoku zynuošonu i interesi mes navārojam na viņ nu čyuļu, bet ari nu vītejūs pusis. Nui, nanūlīgsim, tī nav cīši daudz dorbavītu i vītejī ļauds naizaver sajiusmā, kod suokumā sateik divejus čudnūs puišus ar mugorsūmom, bet, kod mes izjaucam mozū pīrūbeža cylvāku nauzticeibys rūbežu, teikom pi breineigu pērļu – cylvāku. Cylvāku, kuru dorbs, izstoruotuo gaisma i uzticeiba vītai ir breineigs paraugs sevkuram nu myusu.

Muižys, slāgtys školys, pīrūbeža zona i bazneicys – koč tūs īraudzeišona beja mierkis, kū mes gūdeigi izpiļdejom. Koč kurā breidī ceļuojums pa Muorys zemi palīk par sovu mozū svātceļuojumu, kur itūreiz dziniejspāks nav turpmuokuo sasatikšona ar Aglonys mameņu, bet tei ir sasatikšona, kas jau nūtykuse ar dažaidom pērlem – Ausmu, Ontonu, Andri i cytim.

Leidumnīki – cīmats Zabolotjis azara krostā, kurā piec Vikipedejis datu, dzeivoj 70 dzeivuotuoju. Leidz Krīvejis rūbežam pa lobam viejam var aizšpļaut, i, garum braucūt, var saceit, ka tī nikuo nav i nikod nav bejs. Bet 30. juņs mums deva cereibu – klavīru muzykys koncerts Leidumnīku tautys nomā 15.00 stuņdēs – cik cylvāku tī var atbraukt – desmit? Treisdesmit? Itamā zālē sēdēja symts cylvāku i klausejuos Laumys Reinholdis i Romualda Jermaka muzyku, īpazyna klavīru strukturu i dzīduoja latgalīšu tautysdzīsmis – vysi kūpā, bez švinkuošonys i bez žāluošonuos – ar interesi. “Gorā” reizem ir gryuts salaseit 200 cylvāku iz Reini Zariņu, bet Leidumnīkūs sasalaseja 100 cylvāku kaidam nazynomam jaunīšam.

Par tū lela prīca.

Tikpat lela prīca kai pusstuņdi klauseitīs Eversmuižys viesturi i najauši aizkavēt bazneickunga braucīni iz Pušmucovys bazneicu. Tys ir tikpat skaisti kai stuņdi skrīt ar šudiņ satyktim ļaudim pa Felicianovys muižu i sapynuot, sapynuot tik daudzi, ka aizamierst, ka tei vēļ nav realitate, i niu cerēt, ka itī sapyni kaidu dīnu eistyn byus realitate.

Pyrmuo dīna ir kai uguneigi svātki, kū īlikt atmiņu ramī i paturēt, izviļkt uorā, kod rūbežs teik izsmīts, i globuot tuoļuok…

Piec pyrmuos dīnys emoceju saluta, kurys nūslāgumā pyrma guliešonys navariejom pat īīt piertī, puorguojīņs pa eistam aizasuoce ūtrajā dīnā – ceļš, kur 30 kilometru nav gondreiž nikaidu pādu, kur nav nikuo cyta kai vīna mašyna, suņs i vylks. Seceiba beja ūtraižuoka – vylks, suņs, mašyna, i piec palākuo drauga skriejīņa puorejī vaira nav tik svareigi. Ka mes skrītūs, es vysudreižuok zaudātu. Ka klavīris spālātu, es vysudreižuok uzvarātu, bet vīnu i ūtru mes tai ari naīpazynom… Maņ tik ir interesanti – voi jis par mani ari vysim stuosta?

Principā nav tai, ka apleik nikuo nav – ir Reiku i Jaunslobodkys bazneicys, kur reizi mienesī nūteik misis, taipat ari Brigu cīms, kurā, īspiejams, ir vystyvuok ceļam asūšuo katuoļu bazneica. Tī, par laimi, mes varim dabuot kaidu lasi iudiņa vēļ pyrma Opuļu svātolūta, partū ka dasmytajā kilometrā jau bejom likvidiejuši vysys sovys pīguodis. Veikalā ir jauka puordevieja, kas dīvamžāļ nikuo cīši īdvasmojūša nasoka – veikals turīs, bet redzēsim, cik ilgi.

Kū tyvuok mes guojom tuos dīnys golvonajam mierkam – Opuļu svātolūtam, tū tyvuok sūli veice leita muokūņs, kas nūteikti gribēja tī tikt pyrma myusu. Pījimsim, ka skriejīnī beja naizškierts, myusu slapņuos kuojis nabeja jiutamys mozuo Opuļu myrdzuma prīškā i svātuo olūta iudiņs myus styprynuoja tuoļuokajam ceļam.

Pabejom Zilupē, i juopasoka paļdis kai Annys Ivanovys saimei par uzjimšonu, tai Ausmai, kura breineigu stuņdeiti pavadeja ar mums Savelinku mozajā kapleicā, kur, kai jei poša saceja: “Daudzi navaru pastuosteit.” Kūka grabumi, Dīvamuotis skulptura ar stuostu i… mise reizi godā. Piec projekta mes poši vītu puorsaucem par Ausmys kapleicu i variejom izbaudeit eistū lauku sirsneibu Ausmys sātā, skotūt puors gruomotu i ādūt kaidu šokolada gobolu.

Vyss puorejais, varbyut kaidam tys ir puorsteigums, kai pi cylvāku. Nui, Zilupē ir točkys, bet soki, kur Latvejā jūs nav. Cyta storpā, voi zynuojot, ka Zilupē ir izalauzšonys ustoba voi, pīmāram, karaoke vokori? Sakuortuotys īlys, tukšys līpu alejis i skaistys kūka sātys? Mes ar nazynuojom – par tū i stuostom.

Trešajā dīnā ceļš turpynojuos i myus sagaideja Ezernīki, kur Andris sēd Bukmuižys bazneicys prīškā. Suokumā ruodīs, ka jis nabyutu apmekliejs gidu kursus, cīši naruneigs, bet kaidā pīktajā minutā, kod jis, īspiejams, saprūt, ka apmaklātuoji ari muok nūskaiteit kaidu puotoru, jis suoc stuosteit bez apstuojis. Vysod stuosta, cik latgaļīši ir deveigi i vīsmīleigi, bet, īmūt pa pīrūbežu, mes saprotom vīnu – nui, tys tai ir, bet tūs cylvākus vajag atraiseit. Taipat beja ari ar Andri – nu vīnkuoršys atbiļdis “ejit īškā bazneicā, durovys ir vaļā” mums izadeve atraiseit stuostu leidz tam, ka Andris vaira napītaupeja nivīna napasaceita fakta par Bukmuižys Svātuo Ludviga bazneicu i Ezernīkim. 17. novembrī otkon bejom gostūs – vēļ teik atjaunuota vīna oltorglezna, cerams, dreiži jau pabeigs, bet kaidu laiku taipat nabeigšu runuot par Eversmuižys i Bukmuižys vargaņu motorim.

Naktī palykom vacā kūka sātā pi pazinis, kurū asu redziejs divejis reizis sovā dzeivē, kai ari īraudzejom tik skaistu saulis rītu, kaidu seņ nabejom redziejuši.

Catūrtuos dīnys reits ir agrys – 5.00 stuņdēs bejom augšā i braucem ar autobusu iz Škauni pi majestatiskuos Landskoronys katuoļu bazneicys. Varganis naskaņ, bet asam īsaroduši iz bazneicys svātku misi i koč kai variejom dabuot, kab skanātu harmonejs. Bazneica nav atjaunuota jau 70 godu – vysim atjaunuotuojim i ceļtnīkim juoredz itys breinums – 70 godu, bet stuov majestatiski i stuovēs vēļ iz prīšku. Bazneickungs ir laipns, aizvad myus atpakaļ iz Ezernīkim, lai mes varātu suokt sovu īcarātū maršrutu. Vyss ir dīzgon lelā skriejīnī, partū ka vokorā ir koncerts, bet Ļudvikovys bazneicu nūteikti gribīs apmeklēt.

– Dīvs svietej!

– Myužeigi myužam!

– Voi ir īspieja apsavērt Ļudvikovys bazneicu?

– Nu, principā, jā, tik jums juosarunoj ar Ontonu.

– Breineigi. Voi jius varātu īdūt juo telefona numeri?

– Ka byutu, es īdūtu, bet tuo jam nav. Drūši, ejit ir redzēsit, saprassit sātu.

Apmāram taida beja saruna ar prīsteri, kod vaicuojom par itū bazneicu, kura sovā laikā beja muižys āka.

Koč i jis nabeja pyrmais nu daudzūs ļaužu, kurs it kai ir aprads, ka viss apleik gaist, atškireibā nu puorejūs, jam vyss apleik eistyn beja pagaiss. Jis beja vīns, i mise Ļudvikovā nav turāta jau vairuokus godus. Jam nabeja teļefona i mes nazynim, voi jam ir teļevizors voi avīzis. Bet jis beja cylvāks, kurs pasadaleja ar tū, kas jam beja – ūgys jis deve i naudu najēme. I vaira mes nikuo par jū nazynim, kai tū, ka jam pi sātys ir sova bazneica.

Vokorā koncerts Indrys Laimis muzejā. Taipat kai Zilupē, kur caur hailanderu laidaru piļsātys centrā var aizīt iz Ausmys kapleicu, ari Indrā var nūgiut leidzeigys sajiutys. Pošā cīmata centrā ir taids kai puspūrs, kur nazkod beja ceļš iz luteraņu bazneicu. Tys ari ir vysdreizuokais veids, kai nu myusu naktsvītys bejušajuos rūbežsorgu kazarmuos tikt leidz Laimis muzejam. Pyrma symtu godu ite vēļ rūbežsorgu viersinīki juoja pa cīmatu zyrgūs i vītejī guoja gostūs pi sābru, a niu viņ aizauguse nalela stidzeņa. Laimis muzejs myus puorsteidze ni viņ ar tū, ka ari tī cylvāki vēļ muok dzīduot latgaļiski, bet ari ar sovu byuteibu kai taidu. Laimis muzeja nav pat Reigā, a ite, pošā Boltkrīvejis pīrūbežā, izpucāts i šmuks muzejs.

Pīktuos dīnys reitā myus sagaideja leits. Pat tāvs nasaceis, ka tys ir sprauslys, partū ka ir guozīņs. Staiguojom apleik pa Indru, bejom vydsškolā, parunuojom ar biedeigajim školuotuojim, kas tuos telpys izvuoc piec pādejuo izlaiduma. Kuorms, kai jau daudzi cyti Indrā, ir Ulmaņlaikūs calts i eistyn masivs. Bazneicā īškā mes natykom, bet zvanejom bazneickungam. Jis vēļ Rēzeknis katedralē rekolekcejuos, kuruos pyrma diveju dīnu beidzēs. Nu nikuo, sūļuojom iz prīšku pa celim i puscelim.

Rūbežkontrolis punkta tyvums ir interesants, īmūt garum, nu nakurīnis izlein šofers, dušys meklejūt. Nui, ka nedeļu gaidi kontrolpunktu, duša drūši viņ ir svareigs temats.

Cikom mes bejom dīzgon namonomi izsleidiejuši uorā nu Koškovcu bejušuo muitys punkta, pi myusu pībrauce diveji rūbežsorgi. Par laimi, mes bejom tam gotovi i paruodejom atļuovis, bet itū – caurlaižu paruodeišonys breidi – bejom gaidejuši jau pīktū dīnu. Īmūt iz prīšku, redzim kamerys, vuocu laikā sabyuvātū betonku. Boltkrīvejis pusē Drujis bazneicys tūrni aicynūši verās myusu vierzīnī – vēļ nav laiks, bet koč kod mes varēsim iz tīni draudzeigi nūbraukt. Puors kilometru leidz Pīdrujai ir nazkaidys sātys ar vīnkuoršu krystu ceļa molā, bet tī ir labi. Tik labi, ka var stuņdi sēdēt i pasasmīt par tū, iz kuru pusi sātom beja satelita antenys. Vītejī dīzgon breivi pasavalk uz sarunom, leits ir mitiejīs i ceļš turpynojās, ceļš vysod turpynojās.

Nalela grāksyudze pyrma nūslāguma – jau pyrma braucīņa zynuoju, ka tī byus skaistys bazneicys i Ričards maņ koč kū pastuosteis par vacom muižom, bet Ilona, Ausma, Ontons, Andris i vysi tī jaukī cylvāki, vysi tī uzticeigī cylvāki, kuri, atšķireibā nu daža loba itūs ryndu autora, nav pasauļa klaidūni, bet eisti cylvāki nu Latgolys. Cylvāki bez skalim klīdzīnim i pasauļa revolucejis, kas Dīva mīrā, sova tāva sātā i vysu aptverūšajā sirds mīlesteibā spiej uzjimt gostūs sevkuru.

Prūtams, vysi celi napaliks i vysus stuostus mes vīns ūtram naizstuosteisim, bet cīši grybātūs, lai mes vysi nadaudz bīžuok pacaltu golvys i pasavārtu apleik, pasaklauseitu cyts cytu i radeitu jaunus ceļus vīnam pi ūtra, deļtuo, ka…

Ir celi, kuri aizaug,
Takys, kas pazyud,
Tik saguodoj suopi,
Cik tys nūteik uotri.

Pyrms goda zvons skanēja,
Bārni veļ skraideja,
Tik tagad ir klusums,
Sasateikūt pādom – mulsums.

Kod pazyud tuos pādys,
Tod ceļam pasaruod rātys,
Leidz nūmierst tys kluseņom,
Kūpā ar sovom līceibom.

Bet celim juoatļaun dzeivuot,
Pi jim vajag dzeiveibu veiduot,
Cikom turēsīs sātys,
Nabyus tī pazudušuos pādys.