Lilija Limane. Pa čorta ceļu

Lilija Limane. Pa čorta ceļu

Esejis autore: Lilija Limane

Konkursa “Latgolys prozys skaitejumi 2024” lobuokūs dorbu vydā tyka ari Lilijis Limanis eseja “Pa čorta ceļu”. Pīduovojam portala lakuga.lv skaiteituojim dorbu puorskaiteišonai voi nūsavieršonai autoris skaitejumā.

Ir 14. augusts, cyti īt iz Aglyunu, a mani pats Dīvs jau kaidu laiku nazkuo iz Stompaku pūru sauc, vysleidza kai svātceļuojumā. Speid saule, dīneņa kai reize kai pablūdeit pa pūrim.

Viļakys pusē asu pyrmū reizi, mikreņa pīstuotne ar nūsaukumu “Stompaki” vairuok nakai kilometru iz prīšku nu ceļa, kuram juopasagrīž iz partizanu bunkurim. Leidzbraucieja laipna i stuosta, ka juoizkuop pīstotnē “Čorta tylts”. Tū vītu cylvāki zyna, šofereits aptur buseņu taišni celeņa golā, kur iz mīta dieleits ar uzrokstu “Valna ceļš”. Pītura divdesmit metru tuoļuok, i pa pravdai nav samaluots, oficialais nūsaukums raksteits iz stuļpeņa: Valna tylts. Tik naredz ni tylta, ni valna voi čorta. I nav pat ni upis, ni strauta, ni puorvoda, puor kurū varātu byut tyltam vīta. Pasagrīžu pa valna, vītejā mēlē čorta ceļu. Da bunkurim asūt 2,5 kilometri, viestej ziņa iz dieleiša. Kaids čorts itū vītu apsieds i parkū vysūs objektūs pīmynāta juo kluotbyutne? Voi tik na tai, ka latgalīšam vyss mutnais saistuos ar valnu, a skaidrais ar Jaunovu Mariju?

Īmu pa grantātū ceļu, speid saule, nav ni zvieru, ni putnu, dīnys vyda klusums. Bet maņ nazkuo baiss. Pa obom ceļa pusem bīzys eglis, nu bīzūkņa pretim glazej tymsums i lelais nazynomais, koč iz ceļa kai troka spīž saule. Nasavīrej, ka taidā laikā luoči i vylki īt medeibuos, tūmār baiss. Iz dieleiša ceļa golā tok beja izzeimāts i vylks, i luocs. Tūmār maņ atsarūn sposobs pretim turētīs. Aizbīdiešu ar dzīsmi. Dzīžu:

Atskan sprādziens
Un nobīstas pats velns.
Kur agrāk bunkurs stāvēja,
Tur paliek caurums melns.

Zīd virši i zyli zvaneni. Rekur atpyutys vīta ar sūleņu i informacejis dieli. Voi ta styga te suocās? Taida aizauguse i ar krytušim kūkim. Siežu i puordūmoju dzeivi. Dabrauc mašyne. Sīvīte skaistā pučainā suknē  peisā naleiškūte. Soku, lai pabrauc pa ceļu iz prīšku, vajadzātu byut teiruokai stygai. Naklausa. A es īmu iz prīšku pa ceļu, maņ vīgluok kai tai mašinis brauciejai. Prīdis i eglis pasaškir i nūvad da pluotumeņam, kur, redz, cik skaista ītaiseita vīta ar markiejumu stygys suokumā. Vairs nav baiss, nadzīžu i nasabļaustu, īmu klusom i ar vajadzeigū cīneibu.

Taišni pa itū stygu staigova partizani i tī, kas jim danese zinis i ēst. Brauce ar zyrgim i guoja kuojom, te tok vajadzēja byut cīš īstaiguotam ceļam, nav jūka līta apguodot ar iedīni treis ar pusi symtus cylvāku. Kai piļsāta vysleidza. Kai nusaglobova nu nūdeveigu ocu? A tagad ceļus pajiems pūrs, īmu vīna, nasaglobojūt i nasabeistūt, pa dieļu laipom, manis te niule nikaidim čekistim navajag, a apleik pūra zuolis. Tī poši kukuži, bryukluoji, šaidys taidys pučeitis, greislis i staipekni, pa kaidai sienei, vairuok tuorpinei. Mož i kaidi rati augi – nazynu, napazeistu, naaizteiku nivīna.

Dreiži dasnāgta pyrmuo aizsardzeibys lineja, te stuovēja vīneibys veiri dīnu i nakti, sorgova nūmetni nu uzbrucieju, kurūs varēja sagaideit koč kurā laikā. Odotu sīna skaudzē naatrassi, a treis ar pusi symtus veiru i pat sīvu mežā, zyrgus i 24 bunkurus vys atrassi.

Tagad četri atjaunuoti bunkuri. Smuord piec svaigom prīdis bolkom i piec zemis. Greida paslapņa. Luovenis, kur gulēt, vadeibys bunkurā koč kas vairuok i bazneicā vīta, kur lyugt Dīva. Kur latgalīši, tī bazneica i bazneickungs. A maizis captuvis vītā i daudzi kurūs cytu bunkuru vītuos caurums malns, kai tai dzīsmē dzīdīs, pylns ar pūra iudini. Vyss, kas viņ pi dzeivis vajadzeigs. Puorstaigoju vysu saleņu, īsaveru kotrā malnajā caurumā, bet iz cytom saleņom stygys nav. Naleisšu dziļuok pūrā, ka nadasasīn blūds. Atsasāstu iz sūleņa pi gunkura vītys, maņ viers golvys pleivinej Latvejis karūgs, prīžu i egļu golūtnis sasateik ar dabasu zylumu. Pats Dīvs itamā vītā atness tik daudz mīra i skaidruma. Pagrīžu muti pret sauli i aiztaisu acs. Nazynu, voi aizsnaužu, voi taipat bez sapyna atsagrīžu tamā liktineigajā 1945. goda 3. marta naktī.

Taidā naktī doncoj čorts. Pats nalobais grīž snīgu vērpetem viņ, gaudoj ap eglem i prīdem, rausta i lūka plykūs bierzeņu zorus, īsaskrīn pa pūra tukšumim, puorim puor aizsolušajim akačim, i puorvierš gaisu boltā putrā. Naktī redzēt navar tuoļuok par spreidi ni cylvāka, ni kūka. Bet partizanim juoteik uorā nu salenis, apleik valni – čekistu karaspāks gaida reita, gatavejās jaunam uzbrukumam. Partizani izkapej sasolušū zemi i, aprausuši sovus divdesmit krytušūs, jam īrūčus puor placu i piec plana gatavejās izalauzt nu aplanktuos nūmetnis. Aprauti ar snīgu kai pūra kryvasi, symtim veiru laužās iz prīšku caur pūru. Jī pazeist kotru kryuti, kotru akaci, kotru saleņu. Bet eistī valni apjāmuši saleņu, šaun boltajā naktī. Lūdis lidoj kur papala bez volda i truopej tik dažim. Pūra plašums i breiveiba. Pats Dīvs izsyuteja valna daņčus tamā naktī. Partizani aizīt, tik vīns Juoņs palīk pūrā īvainuots – paīt navar, jam izadūd nūsaglobuot aiz snīga valim i palikt vīnam nūmiert, naapgryutynojūt bīdru.

Reitā vātra ir nūstuojuse, snīg mīreigs snīgs, bet viejs aizviļcs ar snīgu pādus. Eistī čorti nasaprūt, iz kurū pusi dzeitīs pakaļ, partizani izgaisuši kā susātivi myglā. A sorkonajim vēļ čortu atrībeiba pruotā, ka na dzeivim, koč myrušim. Jī izkapej nu zemis apglobuotūs partizanus i savad iz Viļakys golvonuo laukuma. Myrušī saguļdeiti ryndā, a čekisti nu styura verās, kura muote, sīva voi muosa nūtrauks osoru pi sova radinīka. Sīvys īt ryndā, īt veči i pat bārni, daža meita nūtrauš snīgu nu nadzeivajom sejom i aizīt tuoļuok cīta kai akmiņs. Nivīna napazeist, nivīns naredz ni tāva, dāla, veira, bruoļa voi kaimiņa, nivīnu saimi nūbeņdēt naizadūd. Sirdeigi čorti aprauš anonimūs partizanus pi bazneicys, vāluok brauks puori kopa vītai ar buldozerim i myrušūs stateis saukt par banditim. Snīgs nūstuoj, saule taisuos iz rītu. Pieški pa vysu Viļaku atskaņ bazneicys zvoni. Zvona divdesmit šorvys, a cylvāki sovuos sātos aizplieš lūgus ar dečim i skaita puoterus par myrušajim. Dīva mīrā i aizsardzeibā guļ divdesmit Latvejis patrioti. A dzeivi palykušī vēļ godim puorstaigoj mežus i pūrus, taisa jaunus bunkurus i egļu zoru butkys cytuos Latgolys vītuos.

Juoņs pīsatrauš kuojuos i ilgi klyboj pa pūru, pagrauzdams maizis kaņceiti i pakūdeidams egļu skujis. Tai jis tī pūrā palīk vīns ar vylkim i luočim. Dzeivoj i izdzeivoj, pats palykdams gondreiž par čortu. Ka 1991. godā izguoja nu meža i apsamete sovā vacajā sātā, daudz nikuo narunova, kai jau darads runuot ar kūkim i zvierim. Tā i nūmyra, napastuostejs, deļkuo naleida nu meža uorā, aiz baimis voi nagribēja dzeivuot taidys dzeivis, kaida uorspusē. Varbyut deļ Juoņa cylvāki runoj, ka Stompaku pūrā dzeivoj špuoks. Cik dzērviņu laseituoju nav juo redziejušys, cik nav aizblūdiejušys i nav variejušys tikt nu pūra uorā!

Attaisu acs. Saule speid kā speidiejuse, ir skaista vosorys dīna. Apleik četri svaigi bunkuri, malnys acs ar cytu vītom, Latvejis karūgs augstuok par eglem. Čorti nadoncoj ni pūrā, ni iz ceļa. Nav ni vylku, ni luoču. Pīturā, gaidūt autobusu, sateiku veceiti. Itamā apleicīnē naasūt ni sātu, ni dzeivuotuoju, ratai te kaids cylvāks pasaruods, sieņu karzineitē moz. Sausums. Veceite zyna, ka pūrā dzeivoj blūds, tūmār nasabeist te staiguot. I par divdesmit partizanim Viļakys golvonajā laukumā zyna. Poša gon tod vēļ bejuse mozeņa, bet vysi ļauds pa šai dīnai atguodojūt, i vysi vuordi pīminieklī īkolti. “Mes te tik desmit kilometru nu rūbeža, nazynim, kas ar mums pyrmajim nūtiks, ka čorti sadūmuos īt viersom,” soka veceite. “Es to iz Sibireju nabraukšu niparkū, īšu iz pūru i palikšu tī da sovai smiertei.” I es nazynu, voi varu jū mīrynuot, partū ka nazynu, kas ar viļacuonim nūtiks i ar mums cytim.

Tagad iz Viļakys golvonuo laukuma speid saule. Dzeru kofeju, dakūzdama sviežņu buļcenu. A tuoļuok kolnā lelajā Viļakys bazneicā suoc zvaneit bazneicys zvoni, svineigai i prīceigai kai jau svātkūs. Atīt autobuss, zvonu muzykys pavadeibā aizbraucu nu tuos vītys paceli. Juodūmoj, atsagrīzt nasagadeis, tūmār Stompaki nu pruota napagaist. Reizem, ka aiztaisu acs, radzu apsnygušu cylvāku augumus skrīnam caur snīga stužu i dzieržu sviļpojam lūdis. Čorts doncoj Stompaku pūrā, voi mož munā golvā?


Komentari