Recenzejis autore: Ulrika Ūpe

Recenzeja par Meldrys Gailānis i Līgys Mundys gruomotu “Kai palikt par eistynu luoci” (Latgalīšu kulturys kusteiba “Volūda”, 2024).

Atrūnu meitu sovā ustobā, natuoli nu gruomotu skaudzis, kas nu jau beistamai leigojās pi gultys molys. Jei ir atroduse latgalīšu kulturys kusteibys “Volūda” izdūtū Meldrys Gailānis i muokslineicys Līgys Mundys gruomotu “Kai palikt par eistynu luoci”. “Ko tas nozīmē?” jei vaicoj. “Kā kļūt par īstu lāci,” atsoku. Piec puors mieginuojumu izrunuot originalū nūsaukumu, jei pamuoj. Skaiteit nagrib, i es tū, prūtams, nadamīdzu, vystik piec puors dīnu, reita braucīnī iz školu, meita mani puorsteidz, otkon raugūt īsalauzeit latgalīšu mēlē. Nu jau saīt daudz lobuok! Vēļ piec puors dīnu ir gribiešona ari gruomotu skaiteit. Nui, var ruodeitīs, ka itys nu ir piļneigs seikums, tok tys ir breineigs pīmārs tam, cik lela var byut pat gona nīceiga sasatikšona ar nazynamū, kas nauzbuozeigai i ar laiku roda sova veida drūseibys sajiutu i interesi – gribiešonu pieteit. Itei nav pyrmuo gruomota latgaliski, kū skaitom kūpā, tok, ak jau, paguojs gona ilgs laiks, kas veicynuojs pīsardzeibu. Tys ir īmeslis, deļkuo gruomotu fiziska byušona kluotyn sātā, bibliotekā i veikalu plauktūs ir uorkuorteigai svareiga, tymā skaitā, guodojūt par vaļsts kulturalū boguoteibu, ir byutyskai izdūt “regionalū” literaturu.

Literaturzynuotnīks Valentins Lukaševičs roksta, ka “latgalīšu literatura beja i ir regionala; sovā absolūtā vairumā bez pretenzeju izīt uorpus latgaliskuo rūbežu. Tei ir literatura sova veida pošpatiereņam i itaidā aspektā tai ir miļzeiga, naaizvītojama nūzeime.”[1] Itamā ziņā maņ gribīs ticēt – ka i itei i cytys gruomotys napretendej tikt uorpus regiona, tuos itū regionu paplašynoj. Es paskaidruošu. Itei recenzeja tūp latvīšu volūdā, es tū namuocātu pīraksteit latgaliski. Es nadzeivoju Latgolā i napuorvoldu latgalīšu volūdu – voi tamā pusē mani kaids daskaiteitu pi “sovejūs”? Laikam vys nā. Es narodu latgalīšu kulturu i naasu tuos aktiva patārātuoja. Voi ir svareigai, kab mani kaids koč kur daskaita – tys ir cyts vaicuojums, kotrā ziņā izjiutu taidu svešuo sajiutu sovejūs vydā, i itymā aspektā nanūlīdzamai uorkuorteigai svareiga ir taišni volūda. Tū, ka asu nu Latgolys, maņ, cyta storpā, ik pa laikam atguodynoj cylvāki sūpluok, vysu bīžuok uzjautrynuotā manīrē raidūt munā vierzīnī “tev ir akcents, pasaki kaķis” komentarus. Vysu bīžuok izsacejumu autori naizprūt, deļkuo es ar akcentu lapnojūs, i te nu maņ juosavierš pi recenzejamuos bārnu gruomotys, kurū skaitūt var pīdzeivuot individualu i sentimentalu sasatikšonu ar sovom saknem, tymā skaitā pīaugušā vacumā.

Gruomotā “Kai palikt par eistynu luoci” montuošonai ir cīši eipaša nūzeime, kluotyn vēļ – i praktiski, i kulturys kontekstā. Gruomotys golvonais varūņs Meikuleņš patīseibā ir pavysam eists, koč i kaitu luoceits, kas puosokuos ciļvieciskuots, vystik sagloboj sovu kai maņtenis, tai ari luoceiša amplua – Meikuleņš muok i sērfuot škārsteiklā, i gordu muti ād madu. Itymā ziņā gruomotys nūsaukums ar skaiteituoju dreižuok kaitojās, ītvarūt cytu nūzeimi, kai varātu ruodeitīs pyrmajā ocu uzmetīnī. Par titulpuosoku varātu gūduot “Meikuleņu i halvys dietu”, kam tei atkluoj – eistynu luoci naveidoj cipari, kū ruoda svori. Puosokā, cyta storpā, beidzūt paplašynuots ari dietys jiedzīņs, runojūt na par svora samazynuošonu, tok pavysam pretieji – par pīsajimšonu mīsuos. Itaida identifikaceja var byut eipaši svareiga tim bārnim, kurūs “laikam vyspuor nabaroj”.

Pats luoceits, kas dzeivis gaitu suokuos saukts par Mikiju, ir palāks, na bryuns. Meikuleņa prototips ir meikstuo maņteņa, kas tykuse Meldrys Gailānis dzeivē nu jau vaira nakai pyrma divdesmit godu – tū atkluoj “Kultūrzīmēs” publicātuo Ingys Kaļvys–Mininys interveja ar autori.[2] Ari puosokys rodušuos autoris personeiguos pīredzis rezultatā, audzynojūt pīcus bārnus, kluotyn vēļ puosoku tapšonys laiks ir tikpat ilgstūšs kai maņtenis gaitys saimē. Meikuleņš ir  “ilgdzeivuotuojs”, kas nav mozsvareigai, koč i tys atrūnams “zamstreipis pīzeimēs” – ir byutyskai skaiteituojam atguodynuot, ka guodojūt par lītom, laiks tom pīškir vierteibu, na tū atjam. Tys ir myusdīneigs viestejums, jamūt vārā, ka sleikstam plastmasā i mainom telefonu, kai tik izguojs tuo jaunuokais modeļs.

Izdavums veļteits autoris unukim, itymā gadīnī, īzeimejūt ari gruomotys mierkauditoreju, kas ir pyrma školys i suokumškolys bārni. Vystik, kai jau vairumu nu tūs, puosokys īsokoms skaiteit saimis lūkā. Iz catūrtuo vuoka skaitomi autoris meitu komentari, kas atkluoj, ka bierneibā klauseituos mamys puosokys bīži atguodynuoja tū, kas dīnys laikā beja atsagadejs ar pošom. Bārnim pateik klauseitīs stuostūs, kas atainoj jūs pīredzi, i, koč i mes kotrys, prūtams, asam unikals, ari tymā, kai pīdzeivojam emocejis, pošys par sevi tuos vystik ir universalys, partū aktualys sevkuram.

“Kai palikt par eistynu luoci” ir trešuo bibliotekaris i literatis Meldrys Gailānis gruomota. Jaunuokajā izdavumā i luocāns, i juo draugi – začineite Pūdzeņa, ezeits Pukšyns i cyti – īpazeist vysaidys, kūpā sešys, emocejis. Gruomotā nasadorboj nivīns “pīaugušais” – audzynuošonys lūmu uzajam Meikuleņa saimineica – školys vacuma meitine, vuordā Marta, saglobojūt “kaitu vidi”, kū bārni atpazeist nu sovu kasdīnys kaitu.  

Izdavuma pyrmuo nūdaļa veļteita tam, kab skaiteituoju īpazeistynuotu ar luocānu. Tam sekoj sešys puosokys, kas atspīgeļoj pošpuorlīceibys tryukumu, augstpruoteibu, sirdeigumu, baili, skumi i prīcu, kai ari napatyku pret cytaidū, īkļaunūt socialuos pedagogis Laurys Mičulis-Šustis sagataveitūs aizdavumus. Izdavuma nūslāgumā īspiejams īpasazeit ari ar psihologis Ingys Gedrimys ceļa vuordim, kas aktualizej puosoku nūzeimi bārna dzeivē.

Itī prozys “papyldynuojumi” maņ lyka aizadūmuot, voi dailliteraturu vajag savīnuot ar praktiski nūdereigim materialim, i, ka tai ir, tod deļkuo? Saprūtu, ka, nu vīnys pusis, itys vaicuojums sasatyktu ar vīnnūzeimeigu “nui, kam gruomota tok palīk tik lītdereiguoka, zeimojās – vierteiguoka”. Zynoms, ka pošpaleidzeibys literatura pīaugušajim Latvejā ir cīši populara – tys, voi itei daīšona, papyldynuot puslopys, bārnu dailliteraturu boguotynoj voi puorslūgoj, ruodīs, atkareigs nu skaiteituoja uztveris. Dorba lopys satur lakonisku informaceju i kaidu praktiski padoromu darbeņu, kas izkluosteits vīnā voi divejūs atvārumūs i var byut par paleigu kai školuotuojim, tai dzymdynuotuojim. Ka bārns jau muok skaiteit, tuos var piļdeit ari patstuoveigai.

Tok, kas tod nūsaglobuojs pošuos puosokuos? Vysupyrma, grybu izceļt dinamiskū sižetu, koč i nūtikšonys puorsvorā koncentrejās iz “lokalu vidi” – nūtikšonom školā, guļamustobā, kod uorā volda nagaiss, ari Jaunuo gods svineibom sātā i vēļ. Puosokys vynās organiskai i, koč i tamuos īsadzeivoj vairuoki tāli, prozā tī īsakļaun veiksmeigai, ļaunūt “tukšūs laukumus” aizpiļdeit skaiteituojam pošam – prīca, ka autore uzatyc skaiteituoja rodūšajom spiejom. Juosoka vys, ka nalelu apjukumu suokumā saguodoj epizode, kurā Meikuleņš zūg cytu luocānu bikseitis. Puosokā par  augstpruoteibu sovpus pasaruoda ari izmaneiguo lopsa, kurei, kai zynoms nu tautys puosoku, ir lela sovvaļneica i viļtneica, ari Meikuleņš sasapiņs ar nagantneicu, sadora nadorbus. Autore itū labi zynomū dinamiku apspielej veiksmeigai, kas cytu īmesļu deļ dīvamžāļ nasaīt puosokā par sirdeigumu, kurā īkodāts morali nūvacojušais: ka tu namuociesi uzavest, tod taidsitaids tevi iz reizis pajims sev leidza. “Lelais Sirdeigais” ir i puosokys nūsaukums, i sirdeigumam pīškiertuo tāla identitate, kas atguodynoj mozu veļneņu. Dūmoju, ka itys vizuali īspaideigais tāls varātu tikt veiksmeigai izmontuots, ka viņ autore puosokā naraudzeitu sirdeigumu apsluopēt ar baili, kai tys teik atainuots gruomotā. Poša puosoka jau ari skubynoj iz tū, ka luocāns izjiut dusmi, kam jam datryukst uzmaneibys aplīcynuojumu – sirdeigums mādz myus apmuoneit, deļtuo tuo vītā, kab beitūs, der vērtīs, kas aiz tuo varātu globuotīs, kū puosoka dora tik nateiši. Itamā ziņā grybu izceļt  “Jaunuo gods puosoku”, kas varūnim ļaun pījimt skumi kai vajadzeigu i “lobu”, veļtejūt tai sovu byušonu kluotyn, piečuok pīduovojūt ari rysynuojumu, kab tū puorvarātu. 

Vēļ vīns byutyskys “apakštemats”, kū grybu izceļt gruomotys sakarā, ir pījimšona – na tik emoceju voi cytaiduo, tok ari i vysvaira – seve poša: “Tū, voi tu esi eistyns luocs, nūsoka na tovs svors, a sirds. Voi tu jiutīs kai eistyns luocs?”[3] Naatkareigi nu sova auguma aprišu, rānu, voi finansialuo stuovūkļa, daudz byutyskuoki gruomotā ir varūņu pījimtī lāmumi, sovpus klaidys ir īspiejams lobuot. Puosokā “Nepareizais luocāns” autore aizgiun ari mobinga temu, kas Latvejā dīvamžāļ ir aktuala problema. 

Gruomotys īšklopuos atrūnams daudz lelu kruosu laukumu, kas paleidz nūturēt skaiteituoja viereibu – teksta daudzums atvārumā ļaun puslopys škiert iz prīšku gona mudri, vadynojūt na tik raksteitajā vuordā, tok ari izzeimātajā. “Deļkuo luoceiši raud?” vaicuoja muns četrgadeigais klauseituojs, iz reizis, kai beja “nūskenējs” lopu (tys ir – iz reizis piec tuo, kai puorškeiru atvārumu) – interese par puosoku beja rodusēs pyrma tuo izskaniešonys. Līga Munda gruomotai sataisejuse kruosainu vizualū tālu, kas naapžylbynoj skaiteituoju, pīduovojūt mīreigu kruosu gamu, izjamūt gadīni, kod atainuots sirdeigums, kas eistyn ruodīs zviereigs. Dažūs gadīņūs muokslineica emocejai “pīškeiruse” kruosu, pīmāram, augstpruoteiba puslopuos īnas sorkonū, bet rībums pret cytaidū – malnū kruosu, kas ari pīškir dramatisku efektu.

Kai jau minieju suokuos, dzeivojūt latvīšu literaruos volūdys kulturtelpā, latgalīšu volūdā jiutūs īsamaļdejuse, partū maņ gona labi nūderēja izdavumā īkļautī naīrostuokūs vuordu skaidruojumi. Pa munam, vīns nu gruomotys panuokumu atslāgu ir autoris suleiguo volūda, kas vursuļoj kai ryucs pavasarī – nūgiunūt rytmu, muna latgalītis mēle pynuos vys rešuok. Eistyn izbaudeju skaļū skaiteišonu. Bārnim suokumā skaiteju originalvolūdā i tod sovim spākim puorcieļu skaiteitū latvīšu literarajā volūdā, partū lela beja muna prīca, kod jī vys bīžuok pa vydu īsajauce skaitejumā, kab pasaceitu, kū saprotuši bez puorceļšonys, partū, nui, maņ itei gruomota ir par saglobuošonu i montuošonu – par regiona “paplašynuošonu”.

Grybu pastreipuot, ka jau pīktū godu nu 3. marta Latvejā nūtiks Bārnu mentaluos veseleibys nedeļa “Runā ar mani”. Itei akceja kotru godu pīvierš viereibu ari literaturai, kas izgleitoj i aktualizej bārnu mentalū veseleibu, tymā skaitā vysaidu emoceju izpratni i puorvaļdeibu. “Kai palikt par eistynu luoci”  ir vīna nu tūs gruomotu, kū vārts pamaneit i jimt tolkā, dūmojūt par emocionalū inteligenci i labkluojeibu.  

[1] Lukaševičs V. Latgaliešu literatūra. Nacionaluo enciklopedeja. Daīmams: https://enciklopedija.lv/skirklis/159947-latgalie%C5%A1u-literat%C5%ABra. 

[2] Kaļva-Minina I. Jauna grāmata par emocijām — latgaliski. Latvijas Avīze. Daīmams: https://lasi.lv/par-svarigo/kultura/jauna-gramata-par-emocijam-latgaliski.24594 

[3] Gailāne M, Munda L. Kai palikt par eistynu luoci, Volūda. Miglinīki, 2024. 19.pl.