Roksta autore: Sarmīte Trūpa

Par Pītera Stafecka gruomotu “Dzeive kai vīns jautrys pīdzeivuojums” (2024)

Var atrast vysaidus īmesļus, lai jimtu rūkā kaidu gruomotu. Deļtuo, ka kaids tū mums ir īsacejs, nūlics iz golda, izduovynuojs. Deļtuo, ka nūsaukums pīsaistejs uzmaneibu. Voi gruomotys vuoks. Deļtuo, ka interesanta tema. Zynoms autors. Deļ skalis reklamys gols golā. Ir vēļ daudz cytu īmesļu. A tod ir taidys gruomotys, kurejuos tu pats vari izaruodeit stuosta daļa. Pītera Stafecka “Dzeive kai vīns jautrys pīdzeivuojums” deļ mane vysvaira pīdar itai kategorejai.

Verūt vaļā gruomotu (eistineibā pat ilgi pyrma tuo), es jau zynuoju, ka, pyrmkuort, byus jautri, a, ūtrkuort, autors mani aizvess ceļuojumā – na tik cauri sovom atmiņom, bet ari cauri munejom, – ļaunūt tuos saleidzynuot. Šaidā voi taidā veidā i pats Pīters Stafeckis, i cyti gruomotā pīmynātī personaži, apraksteituos vītys i lītys ir bejuši i turpynoj byut munā i daudzu viļānīšu dzeivē kluotasūši.

Pītera i muna saime jau vairuokuos paaudzēs ir sasaaudušys kūpā – kai roksti lynu dečūs, – i na tik kai tyvi kaimini, bet ari vēļ taidā kai krysttāvu mafejā (ka mes runuotu par Italeju, na Latgolu). Goņdreiž byutu juozeimej shema, kab naapsamaļdeit itymā teiklā, kur vairuoki veiri nu obeju saimu – Juoņs, Pīters, Mārteņš, Edgars – cyts cytam ir styprynuotī krysttāvi. Kūpeiguos saīšonys reizēs Pīters vysod siež kaida golda golā i koč kū stuosta (voi vysmoz klusai īstarpynoj kaidu ospruoteigu pīzeimi, ka runoj kaids cyts i puoruok nūpītnai), par kū vysim puorejim juosasmej bolsā.

Laiks i atminis ir cīši saisteiti sovā storpā – atminis ir veids, kai strukturēt i saprast laiku, kas jau paguojs, i pošam sevi tymā. Tok Pītera Stafecka gruomota nav tik nostalgisku atmiņu, najauši savierknātu epizožu vērtine. Tys nav tik atmiņu apkūpuojums, bet ari laikmata līceiba, kulturviesturyskys montuojums, kur vīna cylvāka individualuos atminis palīk par daļu nu leluoka, par daļu nu kolektiva stuosta. “Dzeive kai vīns jautrys pīdzeivuojums” ir kai puordūmu puorguojīņs pa vītu i laiku, kurs mainuos pats i izmaina myus vysus.

Losūt reizē juodūmoj ari par tū, cik cīši itei konkretuo vide ir formiejuse i gruomotā pīmynātūs ļauds, i aiz kadra palykušūs, ari mani. I kai laiks izmaina myusu zynuošonys, parodumus, attīceibys, vierteibys, i kū vyspuor nūzeimej byut daļai nu kaidys kūpīnys. Dažaidys paaudzis Pītera Stafecka pīraksteitajā tekstā kotra atrass kū sovu. Vīni atguoduos bierneibu i jauneibu, varbyut atgius sajiutu, kai beja “tūreiz”. Ūtri varātu lobuok saprast saimis viesturi, saprast kontekstu, deļ kam vacuoki vai vacvacuoki dūmoj tai, kai dūmoj. Bet vēļ cytim varātu patikt humoristiskais stuostejums. I varbyut pat pats svareiguokais – itaidi stuosti mums atguodynoj, ka viesture nav tik par kara nūtykumim voi lelom politiskom puormaiņom. Ka viesture ir ari par tū, kai cylvāki smiejuos, svinēja dzeivi, tyka golā ar sadzeivis gryuteibom i cyts cytu īguoduoja.  

Pat nūpītnūs breižūs Pīters Stafeckis atrūn ospruoteigus rysynuojumus – kai dzeivē, tai gruomotā. “Dzeive kai vīns jautrys pīdzeivuojums” ir līceiba par laiku, kas strauji pagaist, tok reizē ir ari kai tylts storp paaudzem. Mes dzeivojam laikā, kod vyss mudri mainuos – itaidi atmiņu stuosti var paleidzēt napagaisynuot mums sovu (itymā gadīnī – latgaliskū) identitati.  

Koč Pīters kaidu anekdotisku gadīni iz dzeivis izstuosta piļneigi kotrā sasatikšonys reizē, mani puorsteidze, ka gruomotā apraksteiti pavysam cyti, maņ pa lelai daļai nazynomi nūtykumi. A pītryuka otkon dažu zynomu, pīmāram, par babu, kurai švaki ar kuojom, bet nu dagūša žiguļa jei kai jauna meitine puorlākuse puori gruovam, voi “sīvīšu kuortys zyrgu”, kurs najauši īskriejs upē. Bet tys tik aplīcynoj, ka stuostu Pīteram vēļ daudzi i turpynuojums nūteikti sekuos.