Recenzejis autore: Jūlija Dibovska, literaturkritike

Recenzeja par gruomotu “Vitolds Valeinis. Personība un darbi” (Latgalīšu kulturys bīdreiba, 2024).

Cīnejamais profesor!

Jiusu vuords maņ ir labi zynoms kai filologejis studeju zeimyns nu obligatuos literaturys sarokstu. Tys vysod ir bejs ar cālu metala speidumu i pamonoms. Naz voi ir īspiejams nūsaceit, nu kuruos šaļts cylvāks suoc i pabeidz studēt tekstus, tok varu saceit, ka es asu studējuse baltu filologeju apmāram da 2014. goda, kod, kai redzīs, nimoz nabeja tik daudz literaturteoretiku monografeju, kuruos īsavērt. Jaunuokī izdavumi vēļ tik dzyma, sovutīs Jiusu gruomotu knapi pītyka, kab varātu pajimt nu bibliotekys iz sātu. Tūreiz tyka izkaldynuoti daudzi baltu filologi. Pīmiņu vēļ Viktora Ivbuļa i cytu zemu autoru pīnasumu, tok Jiusu vuords kai klasika palyka namaineigai īgravāts Vysvaļža īlys 4a sīnuos i gora acim stīpēs ari da 22. trolejbusa golapunkta, nu kuruo es dūmys par literaturys teoreju, īspiejams, na reizi viņ aiznešu pat da sovys tūreizejuos dzeivis vītys Pļavnīkūs, Latgolys, kai smejīs, prīškpiļsātā. Tys beja seņ, i nu tuo laika fakultate ir namiteigai puormejuse nūsaukumu, sovpus baltu filologeja niu ir latvistika. Voi latvu filologi vys vēļ dagrīž viereibu Vitolda Valeiņa montuojumam? Voi latvu filologi vaira nav balti? Voi latvu filologi vyspuor studej?

Nūsprīžu attaiseit Jiusu pyrmū monografeju “Poētika” (1961). Taipat kai “Latviešu lirikas vēsture” (1976) i “Literatūras teorija” (1982) tei radeita socialistiskuo realisma apstuokļūs i tam pasakļaun. Vystik radzu, ka daži izsacejumi vys vēļ ir īkļaunami jaunūs pietnīku dūmuošonys “starta komplektā”. Golvonais ir saredzēt okupacejis svečī sastyngušu patīsa dūmuošonys procesa daļu i, pīmāram, īraudzeit vierzīni, kai muokslu var definēt i saprast: “Myusu sabīdreibā nav nivīna cylvāka, kas varātu iztikt bez muokslys vierteibu, bez dailliteraturys, muzykys, gleznīceibys, teatra, kinys. Muoksla paleidz dzeivuot, dora myusu dzeivi pylnskaneiguoku, apgaroj myus ar cyldonim mierkim i idealim, kas ruoda ceļu iz vysys ciļviecis gaišū nuokūtni – komunismu.”^[1] Ituo izsacejuma leluokū daļu da vuorda “ceļu” varātu pat kaida intelektuaļa feisbukā puorskaiteit (feisbuks, profesor, ir taida kai myusu dīnu parteja, kurā vysi, kas grib eksistēt i struoduot, ir lobpruoteigai īsastuojuši). I tod ir itys šarmantais turpynuojums ar Jums na vysai meiluo Andreja Upīša gaišū citatu: “Sevkuram solst, kas naīt muokslys tyvumā… Lai tod spūdruok i vēļ spūdruok īsagad muokslys saule. Divejis saulis lai sylda cylvāku.”^[2]

Kai nuokušū attaiseju Jums veļteitū gruomotu “Vitolds Valeinis. Personība un darbi”, kū veiduojuši Jiusu maņtinīki i piecguojieji, apkūpojūt tik daudzus i vysaidus piec Jiusu palykušūs tekstus. Tuos izdūšonai finansialais atbolsts sajimts nu Vaļsts kulturkapitala fonda mierkprogramys “Latvīšu viesturyskūs zemu atteisteibys programa” i bīdreibys “Latgales reģiona attīstības aģentūra”, partū nav breinums, ka gruomota ir ari par Vitoldu Valeini latgalīti, na tik literaturzynuotnīku. Tū var labi just sastateituoju nūdūmūs i akcentūs, kab saglobuotu izdavuma kūdulu i pīdareibu dzymtai i saimei, kas pīsadaleja gruomotys tapšonā. Tū aplīcynoj poša vīla: es izzynoju, kai ir pīdzimt Ludzys apriņkī, augt nu školys iz školu i 1942. godā atsatapt Reigā (bods i tymsa), dabuot vajadzeigūs gradus (voi beja kaidi sarežgejumi?), vysu myužu byut pedagogam i meiļuot sovu dorbu i studentus. Jiusu roduroksti ir izpieteiti leidz pat pīktajai paaudzei. Es pat pagasteju Jiusu dzymtuos Rūdovys i tuos apleicīnis vītvuordu i tūs izceļsmis pasaulī, drupeit pasakuopu aizaugušā piļskolnā i izatāloju, cik jauki byutu tū sakūpt (kuojis naaizagiun, kam ari Reigā ir taidi poši brikšni). Izzynoju, ka tod, kod latgaliskajā vidē nūtykuse myužeiguo ceiņa par divskaņa “uo” raksteibu i cytom skaņom i nasaskaņom pat bejuši prīceigi skateituoji,^[3] Jius asat nūsastuojs volūdys atteisteibys pusē. Es, īspiejams, pyrmū reizi myužā dzieržu Jius runojam latgaliski. Koč i Jiusu latgaliskuo kulturkoda uzturātuoja lūma gruomotā ir pastreipuota, tys nav pietejums voi analize, tok ciļviecyskai vīgla i raiba dasadūršona tam masivajam īguļdejumam i byuteibai, kū neset sevī dzeivis laikā. Partū maņ ir vareiba itymā izdavumā paskaiteit, kū runoj, pīmāram, Jiusu nūvadnīki, koč i, īspiejams, naspieju tam pīškiert atteiceigu nūzeimi Jiusu personeibys īpazeišonys procesā.

Jius, byudams kritiski dūmojūšs cylvāks i latgalīts, Latvejis naatkareibys godūs vysudreižuok najutot puorlīku nostalgeju par paguojušajim laikim i muociejot osai izasaceit i par vodūnismu, i par okupacejom,^[4] kas nazkod raudzeja deformēt vysu latgaliskū. Tok voi mes koč kod izzynuosim, deļkuo Jius vojuoja čeka?^[5] Gruomotys sastateituoji itū tematu naizvierš. Sovpus vīnā nu zamstreipis pīzeimu ir izcalta Jiusu “Latgaliešu liriskas vēstures” (1998) sponsora Viļa Krištopana ituos šaļts partejiskuo pīdareiba, kas izaver piec apzynuotys reklamys, kam mums vysod tyvojās vieliešonys. Ak, ka viņ Jius zynuotu, kū pretlatvyskī politiki pļuopoj i ka niu padora Eiropu par vysa pasauļa “Latgolu”^[6], beistūs, tod nu sponsora byutu atsasacejuši.

Jius, byudams na tik akademiska, tok ari rodūša personeiba, rakstejot dzeju i prozu. I gruomotā ir atlaseits lobuokais nu pyrmuos, tok smolkjiuteigai nūklusāts nu ūtruos, izjamūt autobiografiskūs pīdzeivuojumus. Es nūvierteju tū, ka profesori ir tik cylvāki, kas mādz raksteit dailliteraturu sev, na slavei i atzineibai. Maņ pateik, kai Jius raksturojat personys, kas Jius veiduojušys, tymā es saradzu cīši interesantu sarkastisku nūkruosu (laikam saknis meklejamys tymā, ka 1954. godā aizstuoviejot disertaceju par satiru Andreja Upīša publicistikā): “Jansonam beja pluonys i vysod mytrys lyupys, it kai baudejušys kaidu kimisku mytrynuošonu. Lyupu mytrums sasasauc ar briļļu speidumu i padareja juo seju naparostu.”^[7] I nu autobiografiskūs apceru es izzynoju, ka Andrejs Upīts Jums nav paleidziejs izškireiguos šaļtīs. Jiusu atmiņuos jis ir garlaiceigs lektors, kuram naryup, voi studenti spiej izsekuot dūmai i pīraksteit; Jius jū pīminit ari kai cylvāku, kas nagrib bez šofera i automašynys nūīt puora symtu metru nu universitatis da dzeivūkļa, kai cylvāku, kurs kuoreigai ād šlivys i uztyc Jums laseit sovys lekcejis.^[8] Tys ir taids Upīts, par kaidu es lobpruot skaiteitu romanus i pietejumus, – cylvākupīts. Vysu okupacejis laiku itū pošu Upīti Jums i cytim daguoja jimt vārā i citēt. Naz kai tys ir – citēt nycynojamu cylvāku izsacejumus, kab pīškiertu svoru sovam dorbam? Varbyut daži nu myusu tū zyna ari myusu dīnuos.

Tod es puorskaitu, ka ari Jiusu studenti bejuši humorpylni i izjūkuojuši Jiusu kolhoza tolkuos, kai ari raksturuojuši kai “nalela auguma, nacyla paskota” cylvāku, kuram “(..) golvā bereteite, mugorā leita mieteļs”^[9]. Sovpus gruomotys suokuos Jums teik, īspiejams, vyspīkluojeiguokais teksts, kū Jiusu unuks publicists Lato Lapsa koč kod ir pīrakstejs, bet beiguos rakstneicys Maijis Kreklis špetnuos atminis…

Kotra jauna nūdaļa itamā veļtejumu gruomotā vys vaira īvīš korekcejis Jiusu personeibā, bīži viņ teikūt pretrunuos. Pīmāram, Jiusu dzejūli puorsvorā izaruoda vysai pragmatiskai radeiti i aizpleivuruoti. Vysudreižuok tī kolpuojuši kai šifrāti literaturkritika dīnysgruomotys īroksti par aktualū, leidzeigai kai šudiņ daudzi roksta tviterī i tredūs (tuos taipat kai feisbuks ari ir partejis, kurom vysi pīsavīnoj, tok tik rešais teik uorā). Maņ redzīs, dzejūlī “Ačgārnis” Jius drupeit “izbraucat” Imantam Zieduonim, kam ap ituo teksta īspiejamū saraksteišonys laiku ir izguojs kruojums “Es ieeju sevī” (1968): “Tad mūsu ačgārnis iegāja sevī / Un dzīvei pagrieza otru pusi / Un teica: lai kļūst nu šī īstā, / Jo priekšas puse sen apnikusi.”^[10] Varbyut tys ir veļtejums jaunajim dzejnīkim? Mani fascinej Jiusu īsadreikstiešona, es lobpruot grybātu izzynuot vaira i turu nūceju, ka nazkod kaids nūskaidruos, par kū varātu byut itys i cyti dzejūli.

Es bolsā skaiteju Jiusu savuoktūs anekdotus, nu kurūs daži raiseja smaidu i beja nagaideiti. Prūtams, myusu dīnuos na vysi ir korekti, par kū breidynoj ari gruomotys sastateituoji, ar tū dūmojūt seksismu i šovinismu. Par speiti tam, es lobpruot byutu skaitejuse ari tūs anekdotus, kurūs ir vīnkuoršruna, tok kurī natyka īkļauti izdavumā. Saleidzynojūt ar tū, kas itūšaļt pasaulī nūteik, tī dreižuok eistyn varātu ruodeitīs smīkleigi.

Gruomotys kūduls, pa munam, ir nūglobuots taišni korespondencis sadaļā. Sajimtuos viestulis, prūtams, līk saprast, cik augstai cīneits i draudzeigs Jius bejot i kaidi puormeju vieji pyute, pīmāram, 90. godūs Latvejā, kod Latgolai i tuos dzejnīkim nasakluoja vīglai. Tok svareiguokuos viestulis beja ar Jiusu rūku pieckara godūs raksteitī teksti tūpūšajai sīvai Rasmai Birutai Lapsai. Tuos īmīsoj tū nūglobuotū, tik par kaidim 20 % saprūtamū jaunuo i talanteiguo Vitolda Valeiņa pasauli, kurā myta dzeivs, kaisleigs, temperamenteigs i spieceigs cylvāks. Tai kai nav publicātys Rasmys atbiļdis viestulis, tod itī teksti šaļtim izaver piec pasivai agresivys intelektuaļa i literata liriskuos cepšonuos. Sacynoju, ka taida ir diveju tūpūšūs profesionaļu komunikaceja laikā, kod nav kai kūpeigys dzeivis vītys, tai ari vīglys dzeivis i skaidrys sadzeivis, tok aiz lūga volda drupeit spareiga i svešuoda stalinisma dzeivis “jaunrade”.

Gruomotys struktura ir skaidra i saprūtama: nu laiku i vītu polifonejis da cylvāku polifonejis, nu konteksta da personeigūs attīceibu, kū nūslādz dorbu bibliografeja. Itei gruomota eistyn aplīcynoj, ka golvonajam varūņam ir juorunoj, kam juo saceitais byus vysvierteiguokais. I maņ ir prīca, ka beja vareiba skaiteit i pruotā drupeit dzierdēt Jiusu raksteitū i saceitū. Byutu gribiejīs skaiteit ari tū, kai Jius dzeivuojot okupacejis apstuokļūs, kaida beja tuo laika kailuo patīseiba i tuos viesturyskī argumenti i pretargumenti. Ar laika distaņci i mums daīmamom zynuošonom tys byutu kai svaiga gaisa guļdzīņs jaunajom paaudzem. Tok viesturnīki ituo izdavuma sagataveišonā natyka īsaisteiti, i tys acimradzūt nav ļuovs ītvert ari Vaļsts arhiva materialus, kab atspīgeļuotu atbiļdi iz vaicuojumu, kai tys beja – byut latgalīšu profesoram padūmu Latvejā. Varbyut par tū ir vārts radeit kaidu dailliteraturys dorbu, ka cikom kas cytys volūdys nav.

Eistyn, itei viestule ir jau krītnai izastīpuse. Pādejais, kū grybu Jums saceit: gruomota nav tik par Vitoldu Valeini, tei ir ari par tuos veiduotuojim. Jius tok pīkrissit, ka sevkurai gruomotai ir vajadzeigs korektors, sevkuram redaktoram – redaktors i sevkuram vuokam – pruoteigs muokslinīks? Maņ redzīs, itī baušli ir puorkuopti i nadora Jums gūdu, tok, nasaverūt iz tuo vysa, 2025. gods februarī gruomota “Vitolds Valeinis. Personība un darbi” ir tykuse Ludzys nūvoda bibliotekys jaunumu sadaļā,^[11] nu kurīnis vītejī laseituoji tamā skaiteis Ilgys Šuplinskys, Lidejis Leikumys i Teikys Lapsys sastateitus breineigus materialus par literaturys profesora Vitolda Valeiņa dzeivi i dorbim ar paskaidruojumim, komentarim, bibliografeju i personu ruodeituoju. Itei gruomota byus pīminieklis daudzim, kas ar Jums struoduojuši, kam Jius, profesor, ļuovet jim spīgeļuotīs sevī.

Ar cīnu

Jiusu dorbu skaiteituoja

^[1] Valeinis, V. Poētika. Reiga: Latvejis Vaļsts izdevnīceiba, 1961, 7. pl.

^[2] Tīpat.

^[3] Tīpat, 241. pl.

^[4] Tīpat, 68. pl.

^[5] Tīpat, 84. pl.

^[6] Dzejnīka Raibuo īroksts feisbukā 2025. gods 1. martā.

^[7] Tīpat, 69. pl.

^[8] Vitolds Valeinis: personība un darbi. Piemiņas un atklāsmju grāmata. Rēzekne: Latgalīšu kulturys bīdreiba, 2024, 85.–86. pl.

^[9] Tīpat, 359. pl.

^[10] Tīpat, 143. pl.

^[11] https://www.ludzasbiblio.lv/jaunas-gramatas-2025-gada-februari/