Intervejis autore: Ligija Purinaša

Zigmārs Turčinskis ir eksperts nacionalūs partizanu viesturis pietnīceibā. Jis ir sarakstejs divejus monumentalus pietejumus: “Ziemeļvidzemes mežabrāļi. Latvijas nacionālo partizānu cīņas Valkas apriņķī un Alūksnes apriņķa rietumu daļā. 1944.–1953.gads” (2011, puorizdūta 2022) i “Ziemeļlatgales “Neatkarības vienība”. Pretošanās padomju okupācijai 1946.–1954. gads” (2021). Sasarunojam par okupacejis klusiešonys puortraukšonu, krytušūs karaveiru ekshumaceju i tū, deļkam raksteitais vuords var byut beistamuoks par īrūčim.

Kaidi ir bejuši leluokī izaicynuojumi nacionalūs partizanu viesturis pietnīceibā?

Breivuo laika atrasšona, kam tei ir muna valis prīca. Ilgstūša siediešona arhivūs. Maņ pateik ari sasarunuot ar nūtikšonu līcinīkim. Ap 2012. godu saprotu, ka es skrīnūs ar laiku, kam tī cylvāki cīši strauji aizīt. Kū paspieju pīfiksēt intervejuos, tys ari paliks tuoļuokim pietejumim. Pyrmajūs pietnīceibys godūs, 1996.-1997. godā, cylvākim beja vaicuojumi – voi tū dreikst pieteit, voi jums kaids ļaun tū dareit. Es vysod atbiļdieju, ka nivīnam naasu atļuovi prasejs, maņ pat nav īguojs pruotā kaidam tū praseit. Leidz ar tū beja juopuorvar cylvāku bailis. Piec itik gara klusiešonys laika nav vīglai pījimt, ka niu dreikst aizsuokt runuošonu.

Bet cylvāki vystik sasajēme runuot.

Puorsvorā jā, bet beja taidi, kas narunuoja, beja taidi, kas atsasaceja. Tī otkon vaicuojums, kai ar tū cylvāku suokt sarunu. Nu kas es taids, sazyn nu kurīnis atsarads… Kai tu suoksi runuot par tū, par kū esi klusiejs 50 godu. Ir vīgļuok, ka zyni kaidu, kam tys cylvāks uzatyc. Ir bejs vysaiž. Ar vīnu taņti runuojom, runuojom, var saprast, ka jei cīši grib stuosteit, bet jei vysu laiku nā i nā, beiguos izīmam nu sātys uorā, i jei suoc runuot. Gryušai ir, cikom esi jauns, bet, kod tevi jau pazeist, jau ir vīnkuoršuok – tu esi pietejs, tu esi pazeistams. Bolvūs beja nūvodpietnīks Zigfrīds Berkis (1931-2021). Jis 1994. godā Stompakūs apmetnis daleibnīkus aicynuoja iz sasatikšonu. Jī cyts cyta zynuoja. Tī pat beja tai, ka Berkis saceja: “Es tev īdūšu papeireiti, es tev īlūceišu styureiti, tu paruodeisi tū papeireiti, i tys cylvāks runuos. Jis zynuos, kai tys papeireits ir salūceits, i tei byus zeime, ka var runuot.” (Smejās.)

Kod puorlaseju jiusu gruomotu par Zīmeļlatgolys naatkareibys vīneibu (ZNV), aizadūmuoju, ka Abrinei i nacionalajim partizanim ir koč kas kūpeigs. Par obejim pīrosts klusēt.

Tai ir. Par tū klusēja, par tū nazynuoja, kai runuot i kai suokt tū sarunu. Leidz atmūdai tuos beja tabu temys. Dūmoju, tys ir pīejis vaicuojums. Es vysod asu bejs pats par sevi. Maņ ir sova stuoja. I cylvāki: “Voi tod par tū tagad dreikst runuot i kū jius par tim baņditim…”

Kai es grybu, tai es runoju, maņ piļneigi nūsaškaudeit, voi kaidam tys pateik.

I te ir tys, kū jius asat rakstejs – viesturnīka aizdavums ir radeit diskomfortu, jam juogrib napatikt, na izpatikt.

Nu jā, es rokstu tai, kai es dūmoju. Eistineibā – ka napateik, tod tys ir lobuok i interesantuok. Maņ ruodīs, tei ir taida myusu dīnu līta vysuos recenzejuos – ka tū autoru rauga nūsleicynuot syrupā. Taidys recenzejis, kuruos es tam recenzentam napateiku, ir foršuokys, interesantuokys, taidys var skaiteit. (Smejās.)

Kurys viesturis temys vēļ pietnīceibā ir naārtys? 

Vyss 20. godu symts ar vysom varu maiņom i Latvejis veiduošonūs, naatkareibys pagaisynuošonu i atgiušonu. Tuos lītys ir kaidam napateikamys, kaidam nasagrib par tū runuot, kaidam gribīs sevi izzeimēt cytaižuokā gaismā, kai ir bejs patīseibā.

Bet kai tod puorvarēt okupacejis traumys?

Drūsai viņ runojūt par tū. Tuos traumys turpynojās, kam narunoj. I deļtam vysi tī kaški. Nikod tys nav bejs izrunuots, i 50 godūs naizrunuotū jau navar izrunuot poši sovā vydā. Tī juobyut tai kai psihologam, tai kai viesturnīkam, iz tū vysu verūtīs nu molys, gona vāsai, racionalai, pasokūt, kai tod eisti ir bejs.

Saprūtit, tī cylvāki, kas piec itūs vysu represeju palyka dzeivi – a deļkam tu palyki dzeivs, kai tu palyki dzeivs, kū tu devi, ka tevi pamete dzeivu? Tei ir naizrunojama tema, tys vyss valkās leidza. Vysulobuok, ka ir pietejumi, pietnīki, kas vysu var izstuosteit, salīkūt kūpā arhivus i cylvāku atminis, nūgludynojūt okupacejis sakys. Deļtam, ka itei navariešona sasarunuot, navariešona tū vysu izrunuot, ir okupacejis sakys.

Vaļstei byutu juopalelynoj finansiejums viesturis pietnīceibai.

Prūtams, viesturnīku ir gaužom moz. I vēļ mozuok ir taidu, kas grybātu pieteit. Tei ir tei līta. Tys vyss ir projektu finansiejums, tok projekti ir vīnu leidz treis godus. Sovus dorbu es raksteju 10 godu. I kurs tev tagad moksuos par tū, ka 10 godu tū vysu pieteisi? Tys ir baigi sarežgeitai. Ir juobyut koč kaidam bāzis finansiejumam.

Zīmeļlatgolai ir rakstureiga nacionalūs partizanu tradiceja – tū redziejom i Naatkareibys kara laikā, i piec padūmu okupacejis. Voi latgalīši ir patriotiskuoki? Voi tam ir kaids cyts īmeslis?

Gryušai pasaceit. Zīmeļlatgola atsaškir nu puorejuos Latgolys – koč voi dobys ziņā, saleidzynojūt ar Ludzu voi Rēzeknis apleicīni, kur ir kolni, azari i šmuki skoti. Zīmeļlatgola ir taida plokonuoka, dryumuoka, mežainuoka, vaira pūru – tī tys vyss mejās vīns ar ūtru, i acimradzūt ari cylvāki tī ir cytaižuoki. Tei tradiceja suocēs ar Naatkareibys karu – tī izaveiduoja Latgolys partizanu pulks. Sorkonī guoja paceli, Latvejis armejis vēļ tī nabeja, i vītejī veiri poši jēme rūkuos īrūčus i veiduoja sovu vīneibu. Piec tam vyss cīši labi aizguoja pīminis zeimēs pogostūs par nūtykušū i krytušajim, i tys izveiduoja itū legendu. Tys palyka zemapziņā – kai reikuotīs cytureiz. Ir juosaceinej pošim. I tū jī ari dareja. Tū asu daudz atmiņuos dzierdējs – ka jau tāvs beja Latgolys partizanu pulkā, tod ari dāls naīs ni pi krīvu, ni pi vuocīšu, īs mežā par partizanu.

Voi, saleidzynūši naseņ intervejūt Latgolys cylvākus, vēļ ir jiutams ituos tradicejis turpynuojums?

Jā. Ka tys ir īlykts, tod tys ir īlykts. Ir izadevs paceļt Stompakus kai centralū vītu, kur atguoduot i paruodeit školānim, jaunsorgim. Tys jau ari nabeja vīnkuorši. Stompaki ir rodušīs tik pādejūs godūs. Kod es suoču tū vysu pieteit (2001.-2004.g.), par Stompakim zynuoja, tok nikaidu pīminis pasuokumu nabeja, cylvāki tī naguoja, par stygu nimoz narunojūt. Beja juozyna, kai tī datikt. 2013. gods 2. martā mes kūpā ar nacionali nūskaņuotim jaunīšim brydom tū ceļu. Snīgs beja puori ceļgolim, beja ari sārsna, ik piec diveju sūļu krytom tai sārsnai cauri. Nu šosejis leidz nūmetnei tūs divarpus kilometrus mes nūguojom piļneigi sļapni, nivīns jau tamā dīnā nabeja tī bejs pīminēt nacionalūs partizanus. Niu tī ir laipys, tagad tī ir bejušs ministri i prezidenti. 2015. godā tī pūra vydā nūdzeivuoju vasalu dīnu vīns pats – zeimieju nūmetnis plānu piec vysu saleņu, bunkuru, izvītuojuma. Pyrma mane tī nivīns cylvāks nabeja guojs, nivīna stidzeņa, nivīna zuole nabeja īmeita, šausmeigi smuorduoja vaivareni. Tagad tys vyss izavierts par pīminis pasuokumu, i tys ir tys, kas vajadzeigs. Taipoš kai Latgolys partizanu pulka pīmiņa Latvejis Republikys laikā (1918-1940 – L. P.). Es jau patīseibā beju gona lels pretinīks Stompaku nūmetnis atjaunošonys idejai, bet tys, kas ir tagad – bazneicys bunkurs, štaba bunkurs, dzeivojamais bunkurs – ir taišni tik, cik vajag. Lai naizpūsteitu viesturyskū vītu, tū leidzsvarojūt ar vajadzeibu radeit vītu, kur cylvāki varātu dabuot leluokys saprasšonys, lobuoka prīškstota par nūtykušū.

Kai ir ar Pītera Supis (1920-1946) pīmiņu? Jam ir pīminieklis. Voi ar tū ir gona?

Gryušai pasaceit. Pimineklis ir Viļakā pi bazneicys, jā. Ka cylvākim ir iniciativa, tod var jau nūsaukt ari kaidu īlu juo vuordā. Par daudz jau tys nabyus.

Kas, ilgstūši pietejūt nacionalūs partizanu viesturi, jius vysvaira ir šokiejs, puorsteidzs?

Mani vysvaira interesej tūs cylvāku motivaceja, kas mežā palyka pādejī, tī, kas godu godim beja tī – pīcus, desmit godus, i turpynuoja dzeivuot, izdzeivuot leidz pat 50. godim.

Mani vysvaira puorsteidz tei jūs spieja sevi motivēt, izturēt, saglobuot ciļviecysku saprasšonu mežā, napuorsavērst par meža zvierim – kai tys nūteik.

Vai jums ir kaidi sacynuojumi?

Tei ir dzeļžaina puorlīceiba, kas nav mainoma, izmainoma. Acimradzūt ari nadreikst gaustīs, žāluotīs, sevi žāluot. Tu pījem dzeivi taidu, kaida tei ir, dzeivoj tū, saglobojūt sovu ticeibu i puorlīceibu, dori i dorbojīs.

Cīši vyspuorynojūt – voi varit īskicēt Zīmeļlatgolys nacionaluo partizana socialū portretu?

Jī vysi beja jauni cylvāki, puorsvorā ap 18-25 godu vacumu. Vysi dzymušs, augušs Latvejis breivvaļstī. Leluokuo daļa nu jūs ir Latvejis jaunsaiminīku dāli, kas vuicejušīs Latvejis vaļsts caltajuos jaunajuos školuos. Jī ir tī, kas saprotušs ituos vaļsts jāgu i redziejušs pozitivys lītys vaļstī, leidz ar tū jī beja gotovi ari par itū vaļsti ceineitīs. Ari tod, ka nabeja pavielis – jī beja gotovi organizētīs, ceineitīs, meklēt taidus pošus dūmubīdrus.

Parunuosim par sīvīšu lūmu nacionalūs partizanu aktivitatēs. Paraleli, vēļreiz puorlosūt jiusu pietejumu par ZNV, īmešu aci ari Sanitys Reinsonis gruomotā “Meža meitas”. Maņ roduos īspaids, ka kotra nu gruomotu it kai paruoda sovu nacionalūs partizanu dzeivis pusi: veirīšu i sīvīšu.

Es nikod tai specialai naasu raudzejs izceļt veirīšus voi sīvītis. Es stuosteju kūpejū stuostu. Sanita izcēle sīvīšu stuostus. Interesanti, ka vysubīžuok sīvītis ari vaira izdzeivuoja, juos reši struopēja ar nuovi. Veirīši vaira kryta, jamūt daleibu operacejuos i kaujuos. Leidz ar tū, ap 50. godu suokom ir grupys, kur puse voi divejis trešdalis daleibnīku ir sīvītis, kam veirīši ir krytuši. Sīvītis bāga mežā, lai izavaireitu nu represeju. Sīvītis mežā… (Pauze.) Jī vysi beja cylvāki, tys beja jauneibys, bryutiešonuos laiks. Jim vysim beja draudzinis, dzyma bārni. Tys beja tys tragiskuokais – ka mežā pīdzyma bārni: kur jūs likt, kai tikt golā. Ir stuosti par bārnu izlikšonu nu mežu, kam – kū tu ar jū dareisi mežā, kai izdzeivuosi. Pīmāram, itaidā laikā, marta suokuos, nu kai mežā izdzeivuot, i vēļ ar bārnu? Tys ir smogi i tragiski. I ari atbaļsteituojom dzyma bārni, deļtam ka puiši guoja nu meža. Tai tys beja. Partizani jau nav armeja, kur cylvāks ir atrauts nu dzeivis. Cylvāks turpynuoja dzeivuot sovu dzeivi sovu īspieju rūbežūs.

Tema, kas nav cyluota Latvejis viesturē, ir seksualuo vardabeiba pret sīvītem. Ir pietejumi par vuocu sīvītem Ūtruo pasauļa kara nūslāgumā, bet Latvejis kontekstā vys jau ir par vālu ituo vaicuojuma pieteišonai, pareizi?

Jā, cylvāki ir aizguojuši. Nav kam papraseit. I ari tei ir tada tema, kas prosa uzaticiešonu. Ir vairuokys represātuos sīvītis, kurys Krīvejā apsaprecēja ar krīvim, cītuma uzraugim i taidim, i piečuok izaškeire. Taidā veidā juos beja drupeit pasorguotys – tod tī beja vīns konkrets veirīts, a ni vylkuos veirīši borā viersā. Tei ir taida līta, kū, prūtams, cīši gryušai izstuosteit. Vuoceja beja breiva, demokratiska – tī varbyut ari varēja tūs stuostus izrunuot, bet ite navarēja pat par represejom runuot, kur nu vēļ par taidom specifiskom temom.

Voi Marta Skuja (1915-1946) beja vīneiguo sīvīte, kurū nūsuove?

Nā, jei nav vīneiguo. Nav daudz sīvīšu, kam izpiļdēja nuovis struopi. Zynu vēļ vīnu – Agata Sprukule nu Viļakys pusis. Juos draugs 1948. godā aizguoja mežā, bāgūt nu aresta, i jei aizguoja leidza. Draugs kryta, jū sagiva 1950. godā. Maņ ruodīs, pavysam beja pīcys sīvītis, kurys struopēja ar nuovi. Kluotyn vēļ – Marta Skuja reali beja tik rokstu autore, jei nabeja partizane, kas ceineitūs ar īrūčim. Jū nūsuove, kam jei beja beistama kai cylvāks, kas ceinejās ar raksteituo vuorda paleidzeibu.

Voi tys nūzeimoj, ka ceineitīs, izmontojūt raksteitū vuordu, ir tikpat beistami kai ar īrūčim?

Tikpat beistami. Varbyut reizem pat vēļ beistamuok.

Drūseibys īstuožu agenti i provokatori. Deļkam cylvāki pīkryta sadarbeibai ar īškejuos drūseibys strukturom i nūdeveibom?

Interesants vaicuojums. Na jau vysi ir gotovi īt da gola i aizīt būjā. Cylvāks vīnā šaļtī suoc apsadūmuot i meklēt kaidys izejis, i vīns nu variantu ir palikt par nūdevieju. Tai tamā dzeivē ir īkuortuots, i čekys aizdavums ir meklēt itū vuojū punktu. Sevkura kēde ir tik stypra, cik styprys ir tuos vuojais pūsmys. I kod atrūn itū vuojū punktu, tod īkreit atbaļsteituoji, grupa īt būjā. Tei ir tei tragedeja – tī, kas ir sorkonī, koloboranti, miliči i tt., jī ar sovu puorlīceibu ir pretejā pusē, bet itī te, nūdevieji, ir salyuzušī cylvāki. Tys, kas tevi nūdūd, ir tovs draugs. Bronislavu Martuževu (1924-2012) ari nūdeve juos jauneibys dīnu draudzine Velta Grūbe. Atrodu juos biļdi – jauna, šmuka, forša, prīceiga mārga, bet jei izaruodeja tys vuojais punkts, deļ kura aizguoja būjā seši partizani, tyka arestāta Martuževys saime i vysi atbaļsteituoji. Komunisti i čekisti dzeivuoja ilgi i nikaidu problemu, tragiski izavērte itūs salyuzušūs cylvāku liktini. Pīmāram, Veltai Grūbei pasakuore muosa, kas beja īsamīļuojuse vīnā partizanā.

Kotrai nūdeveibai nazkas valkās pakaļ, i tuos lītys ir dīzgon trokys.

Kai tī cylvāki, kas nūdūd ūtru, uztver sovu reiceibu? Voi Velta saprota, ka juos reiceiba beja naetiska?

Tim, kas beja puorlīcynuoti komunisti i kolpuoja čekā, nabeja nikaidu problemu. Tī ari 90. godūs koč kū bļuove par meža banditim. Bet tī, kas beja nūdevieji… Jī nasajuta labi. Bronislavys Martuževys dīnysgruomotā ir īroksts, ka jei 60. godūs veikalā beja sasakriejuse ar nūdevieju – ka tei nūdevieja beja pagrīzuse mugoru i izskriejuse uorā. Prūtams, nūdeviejs saprūt, ka ir nalīteigai izaturiejs pret cylvāku.

1949 .gods janvarī nūdūtūs i nūgalynuotūs Jezupa Rūzis i Stanislava Biksāna pādejuos atdusys vītys atrasšona Bierzpiļs pogosta Osudarūs. Kai leidz tam tykot?

Maņ pateik arhivā pieteit i piec tam braukt meklēt cylvākus, nikuo nazynūt, – ni kur es byušu, ni kū es atrasšu. Zynuoju, ka vīnā sātā bejuse apsaude. Tī iz vītys nivīna nabeja, brauču pa cytom sātom – oi, nā, mes te īguojom 70. godūs, oi, nā, mes te pavysam naseņ, oi, ite jau nivīna nav. I tod ībraucem vīnā sātā – izīt krītnai īsiļs onkuļs i prosa, voi es čyuļs voi latgalīts. Atsoku, ka čyuļs. Jis soka, ka tod maņ nikuo nasaceis. (Smejās.) Bet jam gribīs pasarunuot riņčī i apleik, mežā it kai koč kū grib paruodeit, bet eisti nā. Beiguos aizbraucem, jis maņ mežā paruodeja taidu kantainu izbārumu. Varēja redzēt, ka speciali cylvāku taiseits. Jis tū mežu beja nūpiercs nu sābra, kura sātā beja nūtykuse tei apsaude. Sābris asūt sacejs: “Tod, kod tu cierssi mežu, tu ituos vītys naizpūsti!” I tys sābris beja tys, kas beja nūdevs obejus partizanus. Jam kai nūdeviejam beja suopējs, bet jam beja juodūmoj par sovu saimi, par izdzeivuošonu. Voi nu tu nūdūd, voi pats siediesi cītumā i vysa saime iz Sibireju. Jis zynuoja, kur čekisti obejus partizanus beja aprokuši, i tod beja sataisejs taidu kapeņu, i vysod tū vītu beja pīsaviers – lai nivīns naizpūstej. Tys cylvāks, kas maņ paruodeja tū vītu, nimoz nazynuoja, kas tī apakšā ir. Mes iz reizis saprotom. Atbrauce mekliešonys vīneiba “Legenda”, i dreizai viņ pasaceja, ka tī ir kauli. Tai mes obejus krytušūs ekshumiejom. Juotaisa antropologiskuo ekspertize i juosagatavej puorapbedeišonai. Itūšaļt ir ekshumāti 16 nacionalī partizani, i jūs vydā ir ari Jezups Rūze i Stanislavs Biksāns. Tei beja pyrmuo ekshumaceja, kū mes poši veicem, izmontojūt arheologiskuos metodis.

Kur jūs plānuots apglobuot?

Tys juovaicoj Bolvu pošvaļdeibai. Varianti beja vairuoki. Leidz tam tiksim. Tī jau ir tei dūma – apglobuot jūs tyvuok tai vītai voi Bolvūs veiduot nacionalūs partizanu bruoļu kopus, kur potenciali varātu apglobuot ari tūs, kurūs vēļ izadūtu atrast. Tys bys pošvaļdeibys lāmums.

Kai ar radinīkim?

Rūzem nikuo naatrodu, Biksānam asūt bejušs, bet kolhozu sistema dareja sovu.

Kai ar cytim ekshumātajim partizanim?

Es pat nazynu jūs vuordus i uzvuordus. Jī vysi beja sasvīsti treis bedrēs, vīns iz ūtra viersā, pyrmajā bedrē vīnam ir ar ceglu saškaideita seja, pusceglys pamasts. Ūtrā vītā beja diveji kritušī, nu kurūs vīnam varēja redzēt čekistu mierktīceigai salauztys rūkys (Zigmārs ruoda, ka beja salauzti obi augšdalmi – L. P.), kas vylkuos leidza atseviški. I trešā vītā beja lela bedre, kur cylvāki beja vīnkuorši sasvīsti vydā, bārta zeme, tod otkon svīde nuokušū, i tai vairuokūs sluoņūs. Es nazynu, kas jī ir, kam tī kuoju i gūžu i vaira nakai golvu i suonkauļu. Vīna tante stuosteja, ka tī cylvāki, kas zynuojušs par sovim tamā bedrē īsvīstajim radinīkim, 50. godūs raudzejušs viļkt uorā sovus tivinīkus. Bet nabašnīks jau beja suocs sasadaleit, i jūs asūt ar mītim bakstejušs uorā, leidz ar tū kermiņa augšejuo daļa beja izvylkta uorā, bet kuojis palykušs bedrē. I it kai ari Andrejs Roskošs ir apglobuots Bolvu piļsātys ļuteru kopūs, i jam pat asūt bejuse svineiga puorapglobuošona. Bet piec vysa tuo, kū es redzieju tamā vītā, kur jī beja rokuši, es ar symtprocenteigu puorlīceibu varu saceit, ka tys nav Andrejs Roskošs, tys vīnkuorši ir nu tamā bedrē asūšajim daudzajim kaulim savuokts vīns daudz moz vasals skelets. I tys ir apglobuots kai Andrejs Roskošs. Tys ir tik vīns krytušais nu tuos bedris. Cylvāks, kas pīsadaleja Andreja Roskoša kaulu mekliešonā, stuosteja, ka jī izvuokušs vajadzeigūs kaulus, bet tūs, kas palyka puori, tai šmukai salyka atpakaļ bedrē.

Deļkam taišni Andrejs Roskošs?

Deļtam ka beja taids Juoņs Barkovskis tamā pusē. Jis kaidu strēči beja mežā, bet 90. godūs beja eists Minhauzens, izalykdams par eistu nacionalū partizanu. Barkovskis stuosteja, ka asūt bejs Roskoša vīneibā. Andrejs bejs komanders, i deļtam jis gribēja sovu komanderi puorapglobuot. Tys stuosts beja izdūmuots, i Andreja puorapglobuošona beja vajadzeiga, lai stuostu padareitu vēļ legendaruoku. Es pieteju dokumentus par Barkovski – jis ir vyltuojs pat izziņu par sovom meža gaitom – tamā izziņā var labi redzēt, kai ir puorvylkti cipari. Ka verās piec kriminallītu i cytu partizanu līceibu par sovom grupom, tod faktiskais stuosts ir taids, ka jis aizguoja mežā 1944. gods rudinī i beja grupā leidz 1945. gods janvaram. Tod grupa aizguoja iz Stompakim, bet Juoņs – pi sovys muosys iz sātu, kur jis dzeivuoja iz ustobys. Nu 1945. gods janvara nikaiduos kaujuos jis nav pīsadalejs. I tod 1947. gods suokuos jis legaliziejuos. Jis izdūmuoja, ka grib puorapglobuot Andreju Roskošu, atroda vīnu cylvāku i apglobuoja.

Tok Roskošs sovus pādejūs godus nūdzeivuoja cīši sovrupai…

Tī tei līta. Roskošs beja grupys komanders leidz 1945. gods juņam, kod jū īvainuoja. Jis atstuoja grupu i aizguoja iz Rēzeknis apriņki pi sovys muosys. Tī 1947. godā jū atroda. Jis izalauze, i tik tod atsagrīze Tiļžys pusē. Jis vysu laiku dzeivuoja vīns. Bet Juoņa Barkovska atmiņuos jis ir komanders, kas ceinejās. (Smejas.) Tys ir interesantuokais viesturis pietnīceibā. Navar taiseit viesturi iz cylvāku atmiņu, var uzaraut iz itaidu lītu. Bet jis taids nav vīneigais – vēļ taids gadīņs maņ beja Gaujīnis pusē. Cylvāks dzeivuoja vīns pats, i tod 1949.-1950. godā puorzīmuoja ar vīnu partizanu, kas eistyn beja dorbuojīs, stuosteja, runuoja par tū. Eistais partizans nūsasuove, bet tys nalegalists palyka dzeivs, i 90. godūs jis tuo ūtra cylvāka atminis padareja par sovejom. Cylvāku atminis viesturis pietnīceibā var izmontuot tik tod, ka tu tuos vari dokumentali apstyprynuot.

Kaida itim cylvākim beja motivaceja tai reikuotīs?

Vys jau koč kaida slave. Taidi vysod pasaruoda – kū vaira laika paīt, tū vaira vysaidu atmiņu.

Gruomotys par ZNV suokumā izkluostejot Ontona Rancāna, Viļa Selecka i cytu vītejūs “redzīņu lideru” disputus par nacionalūs partizanu viesturi. Voi taidi disputi rakstureigi ari Zīmeļvydzemei?

Taidi ik pa laikam bejuši. Tī vīnkuorši tai saguoja, ka i Ontons, i Viļs raksteja gruomotys, i deļtam tū vysu saraksteja gruomotuos. Kaški i škandali ir ik pa laikam bejušs. Pīmaram, Īlis bunkura gadīnī nūdeveibā ir apvainuots Juris Krusts. Jis kryta, rodu jam nav, i tī tys škandals naīt plošumā. Tī nav bejs nikaidys nūdeveibys nu juo pusis. Cāsu ekspozicejis “Sirdsapziņas ugunskurs” centrā ir partizans Kārlis Zariņš, i tī ari beja izsaceitys pretenzejis, ka tagad pīminēs tik “banditu” Zariņu, na tūs, kas beja deportāti. Ik pa laikam jau vajag saraksteit kaidu pietejumu, lai tys ir pīfiksāts. Dūmoju, tys ari beja īmeslis, deļkam es raksteju gruomotu par ZNV, Nautrānu jaunīšim – “Latgolys vonogim” –, kam tī beja tys škandals apakšā, cylvāki cyts ar cytu nasasarunoj, pīminis pluoksnis plieš nūstyn. Vajadzēja tū vysu salikt kūpā, lai tyktu golā ar tū škandalu. Tys ari izadeve.

Voi byus ari trešuo gruomota?

Byus. Tei, vystycamuok, byus par Bronislavu Martuževu i mežabruoļu laiku Lubuonys apleicīnē.

Itūšaļt geopolitiskuo situaceja ir satraucūša.

Jā, geopolitiskuo situaceja ir taida, kaida tei ir. Mes itūšaļt dīzgon spūceigā veidā varim sajiust tū, kai cylvāki jutuos tymā laikā. Tu jiuti, ka pasaulī nūteik geopolitiskys situacejis i koč kaidys aizmugorys vīnuošonuos, kurys tu navari ītekmēt. I tys ir tys, kū es ZNV sokorā pastreipoju – pādejais pīminieklis Latgolys partizanu pulka krytušajim karaveirim tyka atkluots 1939. gods rudinī – tamā šaļtī, kod bruka pasauļa kuorteiba. Kaida beja tūs cylvāku sajiuta tymā laikā… Trokuokais, ka ari mes tagad tū tai fiziski varim sajust. Mes vys tagad naasam pamasti, asam lobuokā situacejā.

Kū mes varim pajimt nu nacionalūs partizanu, jūs vierteibu sovai šudiņdīnai?

Ceinis sporu, speiteigu napasadūšonu, speiteibu turpynuot ceinetīs, arī jiutūtīs kai bezizejā, pastuoviešonu iz sovu ideju, dūmu. Tys vyss cylvākim beja vajadzeigs, tys vyss ir juostuosta ari tuoļuok, i deļtam ir cīši labi, ka ir Stompaki i Īle, ir 2. marts (Nacionalūs partizanu bruņuotuos pretuošonuos atceris dīna – L. P.) i 17. marts (Nacionaluos pretuošonuos kusteibys pīminis dīna – L. P.). Lai cylvāki zynuotu, lai cylvāki stuotūs Zemissardzē, rezervistūs. Par tū ir juorunoj, lai cylvākim byutu motivaceja, spāks aizstuovēt sovu zemi, sovu vaļsti.

---