Roksta autors: Kaspars Strods, Latvejis Kara muzeja viesturnīks

Recenzeja par Vladislava Malahovska gruomotu “Mēs un viņi: latgalieši, baltieši un cittautieši starpkaru Latvijā. Latgaliešu lietas” (Rēzeknis Tehnologeju akademeja, 2024)

Latgolys viesturē vys vēļ ir cīši daudz naatbiļdātu vaicuojumu, i sevkura akademiska pietejuma izīšona viertejama kai cīši gaideita nūtikšona. Eipaši par temom, kam da šam Latgolys historiografejā pietnīki nav veļtejuši pīteikamu viereibu. Leidz ar tū viesturis doktora, Rēzeknis Tehnologeju akademejis asociātuo profesora i Latgolys Kulturviesturis muzeja Izgleitojūšuo dorba nūdalis vadeituoja Vladislava Malahovska monografejis “Mēs un viņi: latgalieši, baltieši un cittautieši starpkaru Latvijā. Latgaliešu lietas”[1] izīšona poša par sevi viertejama kai īviereibys cīneiga nūtikšona.

V. Malahovska vuords Latgolys i Latvejis viesturis interesentim nav svešs. Autors publicējs i vairuokus desmitus akademisku publikaceju, i pīsadalejs zynuotnyskajuos konferencēs Latvejā i aiz tuos rūbežu. Īspiejams, ka zynomuokais V. Malahovska dorbs ir 2014. godā izguojušuo monografeja “Mērnieku laiki Latgalē (20. gadsimta 20. gadi)”, kurā autors pīsavierš agraruos reformys (1920–1937) problematikai Latgolā.

Atsagrīžūt pi jaunuokuos autora monografejis, tod tamā viereibys centrā tykušys i latgalīšu (ari politiskūs spāku) attīceibys sovā vydā, i attīksme pret Latgolā dzeivojūšajom minoritatem, kai ari puornūvadnīkim aba baļtīšimcaur “mes i jī” veiduotajom konstrukcejom. Juodasoka, ka pietejums sastuov nu četru pamatnūdaļu, kuruos autors seceigai pīsavierš regiona identitati veidojūšajim viesturyskajim faktorim i uz stereotipu bāzis veiduotim attīceibu sovā vydā modelim, kurūs definej kai “latgalīši – baļtīši”, “latgalīši – cyttautīši (minoritatis)”, kai ari “latgalīši – latgalīši”. Izdavumā puorsvorā izmontuoti storpkaru periodā izguojušī presis izdavumi.[2] Taišni laikrokstu citati i tūs analize veidoj monografejis kūdulu. Tamā īvītuoti daudzi spūdri citati, pamatā nu vysaidu Latgolā, tok ari Latvejis golvyspiļsātā Reigā izguojušim laikrokstim. Šaļtim tī ir cyts par cytu kruošņuoki, eipaši tī, kurī radeiti prīškvieliešonu periodā. Juopīkreit autoram, ka nareši tymūs izmontuotī lingvistiskī pajiemīni, “verūtīs nu myusu dīnu skotu punkta, ir cīši aizvainojūši i rupi”.[3]Pi ituos dūmys mes vēļ atsagrīzsim.

Byutyska vīta presē atvālāta rokstim, kurūs atspīgeļuoti prīškstoti par Latgolu i tuos dzeivuotuojim taišni nu cytu nūvodu i golvyspiļsātys Reigys skotu punkta. Bīži viņ puornūvadnīku presē dominēja redzīņs par Latgolu kai nabadzeigu i atpalykušu regionu, kluotyn vēļ namiteiguos politiskuos i kulturys konfrontacejis rezultatā pastuovēja narativs par napateiceigū Latgolys inteligenci. Attīceibys sovā vydā nasekmēja ari viertiejumi par Latgolu kai kulturali i saimnīcyskai atpalykušu regionu. Nagacejis pastyprynuoja ari Reigys laikrokstu izcaltuos Latgolys separatisma idejis^[4], kas nikaidā veidā dialogu sovā vydā nauzlobuoja.

Autors pīsavierss ari presē apsavārtajai t.s. baļtīšu problemai. Respektivi, demokratiskuos īkuortys laikā baļtīšu darbeiba Latgolys laikrokstūs nareši paruodeita nagativā gaismā. Pīmāram, baļtīšu īriedni, kuri struoduoja vaļsts i pošvaļdeibu īstuodēs, tyka uztvarti kai “traucieklis”.[5] Šaļtim itaida redzīņa spūdrynuošonai “Latgolas Vōrds” preteimā pastateja ari religiskū aspektu “latgalīši – katuoli” i “puornūvadnīki – ļuteri”. Protestantim puormete, pīmāram, materialismu, katuoļu škeļšonu i vyspuorejū pagrymumu, kai ari baļtīšu “padibeņu” eksportu.[6] Juopastreipoj, ka storpkaru periodā katuoļu bazneicai beja miļzeiga ītekme ari iz regiona politiskajim i sabīdryskajim procesim, sovutīs Latgolys Kristeigūs zemnīku savīneibys paspuornē asūšajam laikrokstam “Latgolas Vōrds” –lels īspaids iz sabīdryskuos dūmys veiduošonu regionā.

Interesanta redzīs latgalīšu presis izdavumu pīvārstuo viereiba minoritašu vaicuojumam. Tai “Latgolas Vōrds” i “Latgalīts” ebrejus attāluoja dīzgon nagativai. Itaidai attīksmei bīži viņ beja viesturyski cālūni. Respektivi, ebrejs “kaitej latgalīšu uzjiemiejdarbeibai”, religiskī prīškstoti – ebreji pozicionāti kā “Jezus slapkovys” i c.[7] Kūpumā tamleidzeigys publikacejis par ebrejim radeja nagativu prīškstotu vītejā sabīdreibā.

Attīksme pret krīvim baļstejuos traumatiskajā paguotnis pīredzē: Krīvejis imperejis eistynuotuo rusifikacejis politika, lelinīku okupacejis periods i tt. Taipat napatyku radeja krīvu nalobuos latvīšu volūdys zynuošonys, kai ari krīvu volūdys īvīsšona latvīšu školuos.[8] Iz latgalīšu dažaidū attīksmi pret pūlim nūruoda monografejis autora izalaseitī apakšnūdaļu nūsaukumi: “Pūļs – bejušais muižinīks”, “Latgalīšu puorpūļuotuojs”, “Ticeibys bruoļs i sabīdruotais” i vysubeidzūt – “Laukstruodnīks i konkurents”.[9] Izdavumā apsavārtuos attīksmis sovā ziņā dekonstruej pat da myusu dīnu pastuovūšū diskursu par tū, ka Latvejā (tymā skaitā Latgolā) pyrma Ūtruo pasauļa kara dažaidu etniskūs grupu vydā lelu problemu nabeja.[10] Koč i Latgolys presē izsaceitī redzīni nareprezentej vysu tuos dzeivuotuoju attīksmi pret dažaidu tauteibu puorstuovim, eipaši ebrejim, vystik pietejumā pīduovuotais īskots ļaun tikt pi jauna prīškstota par konkretū problemvaicuojumu.

Demokratiskuos puorvaļdis periodā (1918–1934) par naiztryukstūšu presis puslopu sastuovdaļu palyka politiskuo polemika na tik Latgolys i puorejuos Latvejis politiskūs spāku vydā, tok ari regiona politiskajuos debatēs.[11] Naīsadzilinojūt saturyskajā izkluostā, pa munam, vysprecizuok Latgolys politiskū skotivi raksturoj monografejā atrūnamais rakstnīka Ādolfa Ersa (1885–1945) 1932. gods citats: “Ir jau divejis Latgolys: vacuo, kas dryuzmejās ap bazneicom, i jaunuo, kura sauc piec modernys kulturys, civilizacejis i dogmatiskai dūmai līk preteimā zynuotnyskū. Ituos divejis Latgolys, redzīs, vaira nasasaprass.”[12]

 “Latgolys vaicuojumu” Kārļa Ulmaņa autoritaruo režima laikā nūsaceja “vadūņa” eistynuota vaļsts unificiešonys – latvyskuošonys politika. Līki dasaceit, ka tys pamete palīkūšu īspaidu iz regiona kulturviesturyskū atteisteibu iz prīšku. Ulmaņlaikūs vīna nu radzamuokūs Latgolys personeibu beja kulturys i politiskais darbinīks Fraņcs Kemps (1876–1952). 1939. godā jis caur izveiduotū nalegalū organizaceju “Dzeļžu legions” K. Ulmaņam īsnēdze “Latgolys ultimatumu”. Tymā kritizāta režima politiskuo, saimnīcyskuo i kulturaluo attīksme pret Latgolu. Laika gaitā F. Kemps īmontuojs pretruneigys personeibys i populista statusu. Ari attīceibā iz K. Ulmani jam nabeja konsekventa redzīņa. Iz tū nūruoda ari V. Malahovskis, akcentejūt, ka 1938. godā izdūtajā dorbā “Latgales likteņi”F. Kemps paspēja Ulmaņam izsaceit komplimentarus epitetus. Pīmēram, “nivīna vara, nivīna vaļsts, kurūs rūkā Latgola sovā myužā beja atsaroduse, nav davuši itai mozajai zemei tik lelys breiveibys”.[13] Itaida Kempa pīeja līk aizdūt logisku vaicuojumu – juo reiceiba beja tuolredzeiga strategeja voi vīnkuorši klajs populistiskys karjerismys, kas Kempam nabeja svešs jau demokratiskuos Latvejis apstuokļūs?     

Koč i kai viesturnīks apsazynoju, ka paguotnis nūtikšonu piļneiga attīcynuošona iz myusu dīnom ir anahronismys, vystik attīceibu modeli i pošu latgalīšu vydā, i ar cytim nūvadnīkim ļaun viļkt zynomys paralelis ar laiku, kurā niu dzeivojam. Monografeja sovā ziņā attaisa lūgu iz latgalīšu paguotnis traumom, kuruos nareši tikpat anahroniskā[14][15] i  šaļtim hiperbolizātā veidā puornastys iz šudiņdīnu. Itaidi sacynuojumi guoja pruotā, skaitūt apakšnūdaļu “Savējie svešumā”[16]. Tamā autors izmontoj atseviškus trymdys latgalīšu inteligencis puorstuovu viestuļu fragmentus. Tūs vydā grybātu izceļt literata Juoņa Klīdzieja (1914–2000) izsaceitū dūmu: “Itys ar kompleksim i trimdys neirozem apsāstais ducs sevi sauc par “vīneigajim eistajim latgalim” i rauga runuot vysu latgaļu vuordā. [..] Vysupyrma – kas jim ir devs taidys tīseibys?”[17] Kūpumā itei nūdaļa roda prīškstotu par trymdys latgalīšu inteligencis intrigom i naspieju rast kūpsaucieju daudzūs byutyskūs vaicuojumūs. Dasaceišu, ka nu Latvejis naatkareibys atjaunuošonys itys ir pyrmais akademiskais dorbs, kurā īskicāta konkretuo vaicuojuma problematika. Pa munam, tys ir lobs izejis punkts temys izpietei iz prīšku, kam tik caur naārtu vaicuojumu aktualiziešonu i dialogu īspiejama Latgolys kulturviesturis izpiete iz prīšku. Koč i krītnai maiguokā formā, vystik ari myusu dīnu Latgolys inteligencis puorstuovu vydā vēļ nav vīnpruoteibys vairuokūs regionam byutyskūs vaicuojumūs, par kurim nareši ārtuok ir narunuot i izalikt, ka vyss ir labi.

V. Malahovska jaunuokais akademiskais veikums līk aizadūmuot par Latgolu i cytu latvīšu apdzeivuoto regionu attīksmi pret latgalīšu volūdys, ticeibys, regiona pošnūsasaceišonys tīseibom, tuos attīceibom ar varys centru – Reigu – i cytim vaicuojumim. Nareši tū ītekmēja pošu latgalīšu naspieja struoduot konkretu mierku lobā, kas bīži viņ atspīgeļuoja i spieceigu personeibu, i nuokūtnis vizeju tryukumu regiona atteisteibā, dažūs gadīņūs ari atsevišku personeibu egoismu/narcismu i gribiešonu puorstuovēt regionu, ignorejūt daudzu cylvāku interesis. Prūtams, ka myusu dīnuos situaceja ir daudz lobuoka, vystik, īsaverūt Latgolys paguotnis “aizkulisēs”, lobuok apjaušams tys, ka narysynuotys problemys nikur napagaist, taišni preteji – attīceigūs viesturyskūs periodūs i/voi nūtikšonuos sasaasynoj voi daboj cytys formys. Partū juopīkreit V. Malahovska dūmai, ka juo pietejums “ar zynomu pošironeju ļaun pasavērt iz sovu viesturyskū pīredzi” i “myusu paguotne sovā ziņā izskaidroj ari tagadni”.[18]

[1] Malahovskis, V. (2024). Mēs un viņi: latgalieši, baltieši un cittautieši starpkaru Latvijā. Latgaliešu lietas. Rēzekne: Rēzeknis Tehnologeju akademeja, 158 pl.

[2] Tīpat, 13.–14. pl.

[3] Tīpat, 140. pl.

[4] Tīpat, 40., 46. pl.

[5] Tīpat, 34. pl.

[6] Tīpat, 47.–54. pl.

[7] Tīpat, 65.–75. pl.

[8] Tīpat, 84.–91. pl.

[9] Tīpat, 76.–84. pl.

[10] Zellis, K. Holokausts Rēzeknē: izpētes problēmas, jautājumi, perspektīvas. Zelča Sīmansone, I. (sast., 2017). Ebreju Rēzekne. Reiga: Creative Museum, 103. pl.

[11] Malahovskis, V. (2024). Mēs un viņi: latgalieši, baltieši un cittautieši starpkaru Latvijā. Latgaliešu lietas. Rēzekne: Rēzeknis Tehnologeju akademeja, 95.–117. pl.

[12] Tīpat, 97. pl.

[13] Tīpat, 64. pl.

[14] Vīna viesturyska perioda nūtikšonu, paruodeibu i c. klaidaina attīcynuošona iz cytu laikmatu.

[15] Malahovskis, V. (2024). Mēs un viņi: latgalieši, baltieši un cittautieši starpkaru Latvijā. Latgaliešu lietas. Rēzekne: Rēzeknis Tehnologeju akademeja, 64. pl.

[16] Tīpat, 125.–139. pl.

[17] Tīpat, 130. pl.

[18] Zute-Vītola, L. (2025). Vēsturnieks Malahovskis grāmatā apkopo faktus un stereotipus par Latvijas vēstures notikumiem. LSM.LV. Daīmams: https://www.lsm.lv/raksts/kultura/literatura/08.03.2025-vesturnieks-malahovskis-gramata-apkopo-faktus-un-stereotipus-par-latvijas-vestures-notikumiem.a590740/