Roksta autore: Anželika Litvinoviča

Māra Poļakova pīkryta intervejai ar vīnu nūrunu: “Maņ byus absolutys uorpusneicys perspektiva, t.i., “vosorys pavadeju laukūs Latgolā” mes izlaižam, tuos nivīnu napadora kompetentu nivīnā ar Latgolu saisteitā temā. Asu reidzineica, kam par Latgolu ir pavysam vierspusiejis zynuošonys. Ka taida Lakugai der, varim sasatikt.” Pīkreitu i dasoku, ka ari “uorpusnīku” redzīņs šaļtim ir vierteigs i ļaun īraudzeit sevi cytā gaismā.

Ar Māru grybu parunuot, kam redzīs, ka juos pīredze vysaidu tautu literaturys i ideju tulkuošonā, dziļuo izpratne par kulturys nūzeimi kara i mīra apstuokļūs, spieja īlikt vuordūs sarežgeituokuos sajiutys ir tys, kas byutu vierteigs diskusejā par i ap Latgolu. Jei tulkoj nu ukraiņu, boltkrīvu, vuocu, angļu i cytu volūdu. Tulkuojuse vairuokus zynomus uorvaļstu literarūs dorbus i sajāmuse bolvys. Māra skaita tulkuošonu par sova veida aktivismu – tulkuošona vysod ir politiska, jei ir puorlīcynuota. Koč voi tymā aspektā – ar kaidu tautu radeitim dorbim tulkuotuojs izalosa struoduot.

Sasateikam saulainā apreļa trešdīnē Latvejis Nacionalajā bibliotekā. Plānā ir pasarunuot par saikni ar Latgolu i tuos redziejumu nu uorspusis, Latgolys identitati, tuos kulturys populariziešonu, volūdu. Naizteikam ari bez politisku i sarežgeitu vaicuojumu, pīmāram, kas Latgolai i Latvejai kūpumā byutu juosavuica nu ukraiņu pīredzis?

Byut latgalīšam = runuot latgaliski?

Vaicoju Mārai, kaidys ir attīceibys ar Latgolu – varbyut vosorys pavadeitys pi babys voi kas cyts, kas saista? Jei apstyprynūšai muoj: “Nui, beja, beja. Tik maņ nabeja “baba” – maņ beja vacmameņa i vactāvs. Vactāvs runuoja latgaliski, ka vajadzēja, tok kasdīnā – nā. Vacmameņa beja pūlītis i kūrzemnīka meita. Dzymuse i izauguse Latgolā, taida natipiska latgalīte. Plus jī obeji beja školuotuoji , i školuotuoju nūsaukt par babu… fiziski nav īspiejams.”

Tulkuotuoja turpynoj: “Maņ beja vosorys Latgolā, tok ari cīši specifiskys. Deļtuo, ka jī dzeivuoja piļsātā i beja vosorys garais breivlaiks – kas sakreit školuotuojim ar školānim. Vosorā es dzeivuoju tamā sātā, kur vacmameņa beja izauguse. Pa zīmu tei sāta stuovēja tukša i deļtuo tī nabeja nikaidys saimisteibys apleik. Tok pīmiņu, ka munā agrā bierneibā, kod babuņa – vacmamenis mama – vēļ beja dzeiva, tod tī vēļ beja vystys i nazkas vēļ.”

Jei pīmiņ fragmentus nu pīdzeivuotuo: “Munys vosorys Latgolā ir taidys, kur vacmameņa iz gaņku sasarunoj pūliski ar sova bruoļa sīvu. Latgalīšu volūdu es gondreiž nadzierdieju. Nu tik, cik īmūt garum – “loba dīna, veiksmi dorbā” kaids pasoka i mes muociejom atsaceit. Koč i munejī runuoja latgaliski, tok na sātā. Poša nazynu, deļkuo iz reizis iz volūdu aizguoju… Zeimojās, ir koč kaids tam īmeslis.” Māra aizdūd maņ vaicuojumu, par kurū poša daudz asu aizadūmuojuse: “Kai tev redzīs, cik cīši latgalīšu volūda ir saisteita ar latgaliskū? Voi ir jūceigai, ka es tū tai iz reizis izceļu?”. Atsoku, ka skaitu tū par svareigu latgaliskuo styurakmini, kam taišni volūda cīši daudz nūzeimoj identitatis nūsaceišonā. Vystik, turpynojūt diskuseju, teikam pi sacynuojuma, ka identitatis Latgolā ir tik plyustūšys i daudzveideigys, bez skaidru rūbežu.

Māra kai pīmāru pīmiņ sovys vacmamenis muosu: “Es na tik seņ atrodu vacmamenis muosys atminis, ar rūku raksteitys myuža golā , pūliski. Cik nu daudz es tī, prūtams, saprotu… Jei beja guojuse pūļu pamatškolā i beiguse pūļu gimnazeju… Rēzeknē, maņ ruodīs. I eistyn identificiejusēs kai pūlīte, koč i vysu tū laika pūsmu beja dzeivuojuse Latgolā. Bet nu labi , tī ir 20., 30. godi, tod tuos identitatis beja saprūtamai nanūsaceitys… Jei napruoteigai mīļuoja tū solu, kurā dzeivuoja.”

“Piec tuo jei struoduoja pūļu konsulatā i, kod 1939. godā Hitlers ībruka Pūlejā, konsulats evakuējuos i jai beja vareiba kūpā ar konsulu dūtīs iz Zvīdreju. Jei tuo vītā izalaseja dūtīs iz tū Latgolys cīmu, kurā beja izauguse. Kam jei ir nu tīnis , vyss, punkts. I piec tuo jei beja izsyutejumā Magadanā padsmit godu, ari nu tīnis vysu laiku ilguojuos atsagrīzt Latgolā. Tok jei nivīnā šaļtī nabeja definējuse sevi kai “latgalīti”. Vysa tei pūliskuo vide, kurā jei dzeivuoja, kas tymā laikā vēļ eksistēja – jei skaiteja pūļu literaturu, draudziejuos solā ar īvārojamu pūļu dzejneicu tymā laikā – Stanislavu Šadursku. Tys beja veids, kai byut Latgolā, tok nabyut “latgalīšam”, tys ir, nabyut koč kaidā taidā ar volūdu saisteitā nūzeimē,” sprīž tulkuotuoja.

Nav mozuok svareigu kūpīnu

Māra Poļakova ir daudz tulkuojuse nu ukraiņu volūdys taidus izcylus autorus kai Oksanu Zabužko, Serhiju Žadanu i cytus. Grybu izzynuot, voi ir kaidys atzinis, kū Latgolai byutu svareigai vuiceitīs nu ukraiņu literatu. Māra kaidu šaļti dūmoj i soka, ka tys ir cīši svareigs, bet sarežgeits vaicuojums.

“Tys, kū varim vuiceitīs: nav mozuok svareigu kūpīnu piļsātuos i nūvodūs. Nav kūpīnu, kurom var dagrīzt mozuoku viereibu, nu golvyspiļsātys “breineiguos” perspektivys verūtīs. Kam ir juonūtur vysi. Verūtīs, kai struodoj ukraiņu kolegi, maņ redzīs, ka mums nu Reigys ir stypri vaira juosasadorboj i ar daugovpilīšim, i ar riezeknīšim… I par Zīmeļlatgolu es patīseibā vyspuor nikuo nazynu. Maņ nav ni jausmys, kai cylvāki tī dzeivoj,” pīzeist tulkuotuoja.

Jei pastreipoj ukraiņu rakstnīku i tulkuotuoju padareitū: “Tys, kū es zynu – ukraiņu kolegi brauc ar skaitejumim, brauce iz tom teritorejom, kas niu ir okupātys. Niu jī brauc iz pīfroņtis teritorejom. Jī brauc ar skaitejumim, vad gruomotys – taidus desantus reikoj. Iz vītys sasarunoj ar cylvākim, reikoj festivalus. Pīmāram, Viktorijis Amelinys Ņujorkys festivals itūšaļt okupātajā Doneckys apgobola teritorejā. Bārnu literaturys festivals, kū jei speciali reikuoja tymā golā, kas nu golvyspiļsātys ir tik tuoli, ka tam teik pīgrīzts mozuok viereibys i “koč kai jau jī tī tiks golā”. Pa munam, itys ir vierzīņs, kurā grybu dūmuot. I es tev jau saceju, ka tū grybu aizvest iz Daugovpili.”

Māra skaita, ka Krīvejis pylna mārūga ībrukums Ukrainā napīteikamai mobilizēja Latvejis sabīdreibu, kab vaira pīgrīztu viereibu Latgolys izaicynuojumim: “Nivīns nav pasamūds i nadora nikuo. Tys, kū, pa munam, var dareit, nagaidūt, kod naspiejnīku vaļdeiba atsajēgs, – horizontaluos saitis cylvāku vydā ir juostyprynoj vysūs īspiejamūs veidūs. Kab cylvāki sovā vydā ir pazeistami, kab jī varātu cyts iz cyta pasaļaut. Kab, ka daīt kaida saspryngta šaļts, tev nav sajiutys, ka esi vīns, apjucs i lobuok jau paleist zam zemis i “mane ite nav”.”

Kultura, politika i “mentaluo higiena”

Jau zynūt tulkuotuojis styngrū nūstuoju, aizdūdu vaicuojumu – kū saceitu cylvākim, kas skaita, ka kultura nav juopolitizej? Kai pīmāru pīmiņu dažu pošvaļdeibu pretesteibu pret īlu puorsaukšonu i padūmu okupacejis laika pīminiekļu nūjaukšonu. Jei nūsapyuš: “Tai mes varātu saceit nazkaidūs zalta laikmatūs – ka politika nav ar kulturu saisteita. Vaicuojums ir par tū, kaidu viesturis pūsmu izalosa par sev relevantu. Tuos pošys īlys īzeimoj koč kaidu mentalū telpu, kurā tu dzeivoj i gribi dzeivuot. Īlu nūsaukumi ir taidi kai orienteri i telpā, i laikā. Nūsaukumi, pīminiekli – kai atguodynuojumi par tū telpu i kontekstu, kurā tu esi.”

Jei pasadola sovuos puordūmuos: “Izceļt vīnu viesturis pūsmu nu daudzu i padareit tū par golvonū – tys ir izalaseišonys vaicuojums. Mums te, Āgenskolnā, puorsauce Lermontova īlu par Viļa Plūduoņa īlu, i koč kai fiziski palīk vīgļuok elpuot, kod tu brauc trolejbusā i tev soka: “Nākamā pietura – Viļa Plūdoņa iela”. Jis tū vēļ pasoka tik izjustai, tys īrunojūšais cylvāks. I tu saprūti, ka tys ir tev relevants. Maņ relevants ir Vilis Plūduons. Es grybu, kab sabīdreibai, kurā dzeivoju, ir relevants Vilis Plūduons, na Lermontovs. Kaids jam ir sakars ar myusu sabīdreibu i vierteibom, kas mums ir svareigys? Kam ite ir runa par vierteibom patīseibā.”

“Es napīmiņu Daugovpiļs īlu nūsaukumus, gūdeigai sokūt. Voi Daugovpilī ir Olgys Daukštys īla? Tys jau byutu labi. Tok nav. Jei beja Daugovpiļs dzejneica[1]. Ir Puškins [Puškina īla], kuram ar jiusu piļsātu nav nikaida sakara, i ir Olga Daukšta, kas tī dzeivuoja i raksteja “cīši sovpateigu dzeju ar izteiktu Latgolys koloritu”, kai sacejs Māris Salējs. Kaidus varūņus sev izalosa piļsāta? Tys ir stuosts, kū piļsāta stuosta par sevi i kū grib īvuiceit cytim. “Mums ir svareigs Puškins i Lermontovs.” Bet parkū mums tys ir svareigs? Voi piļsāta atbiļd iz itū vaicuojumu?”

Kai skaidruot tū cylvākim? Māra stuosta par sovu pīredzi: “Maņ, eipaši beidzamūs treis godu laikā, otkon i otkon natycamā kuortā ir sarunys, kuruos maņ vys vēļ ir juopīruoda, ka – nu i, ka Čaikovskim beja skaista muzyka? Tys nanūzeimoj, ka jū itūšaļt vajag klauseitīs. Nu i, ka Puškinam ir daila dzeja? Na jau partū tei īla saucās par Puškina īlu. Jei saucās par Puškina īlu deļtuo, ka itai tei īla teik markāta kai pīdareiga krīvu kulturys telpai. Kulturys, mentalajai i gols golā ari politiskajai, kod byus taida vajadzeiba… Ka tu nagribi tikt Krīvejis politiskajā telpā, tod ir vīnkuoršai juoteirej uorā vysi itī markeri. Tī nav navaineigi. Tī eistyn otkon i ilgi ir juostuosta, ka tys nanūzeimoj, ka mes gribim jums aizlīgt Puškinu. Skaitit, lyudzu. Bet publiskajā telpā jam nav juobyut. Privatuos telpys nivīns naaizteik. Kam cylvāki uztver tū kai uzbrukumu, apdraudiejumu – jim ruodīs, ka tu īsalauz jūs privatajuos izalaseišonuos . Tok nav jau runa par privatajom izalaseišonom. Vērtīs [krīvu] serialus nivīns jim navar aizlīgt. Tok slēgt uorā, kod suocās ziņu pauze, kab naīlaistu sev smedziņūs kū līku, tū var īvuiceit. Tuos ir koč kaidys mentaluos higienys lītys. Eistineibā vysa tei Čaikovska klauseišonuos ari ir tei mentaluo higiena, pa munam. Na cenzura.”

Latgalīšu kulturā var byut vyss

Suocem sprīst, kai palelynuot sabīdreibys interesi par latgalīšu kulturu i pošā regionā, i uorpus tuo. Māra iz tū atsoka: “Zyni, ar tū byus štrunteigai. Tok na partū, ka pi jiusu ir štrunteigai, bet partū, ka vyspuor ir štrunteigai. Zyni, kaidys ir gruomotu tiražys Latvejā? 800 eksemplaru skaituos lela tiraža. Kod pariekinoj pret dzeivuotuoju skaitu, tod palīk cīši, cīši biedeigai. Skaidrys, ka kotru gruomotu napuorskaita tik vīns cylvāks, ir bibliotekys i tai… Vystik kūpeigais skaitlis pat vysoptimistiskuokajā scenarejā nav cīši lels. I dīvamžāļ tys tai byus, ka mozuokuo daļa byus tei, kas īs iz izstuodem, bet leluokuo daļa īslēgs televizoru. Tys, ka televizorā var vysu kū svareigu latgaliski ruodeit, tei ir cyta līta , i tei ir nanormali lela cyuceiba i nūlaideiba nu vaļdeibys pusis – tys, ka Latgolā ir vīgļuok īslēgt Krīvejis pyrmū kanalu. Ka i nav vīgļuok īslēgt, cylvāki deļ seve tī nikuo naatrūn.”

Jei pīmiņ: “2022. gods pavasarī, kod suocēs lelais ībrukums, skaiteju interveju ar sīvīti nu tikū okupātuo cīma pīrūbežā, Harkivys apgobolā. I jei saceja: “Nu kai, vysi vērēs Krīvejis televizeju. Partū, ka ukraiņu televizejā beja tik tys kanals, kas ruodeja Augstuokuos padūmis sēdis.” Es atsavainoju, tys saucās – “mes nūdrūsynojam Ukrainys televizeju.” Tok tys ir izsmīklys, na nūdrūsynuošona. I logiski – ka vysi verās Krīvejis televizeju, tod ir lela daļa, kas reali ar prīcu tūs okupantus sagaida.”

Atsagrīžam pi temys – kai tod popularizēt latgalīšu kulturu? Māra ar humoru īsuoc: “Atlaid, ite ir muns uorkuorteigai augstpruoteigais uorpusneicys redzīņs, kū vajag dareit. Tok nav tai, ka es niu asu izkuopuse iz tribinis i sludynoju, dreižuok partū, ka maņ pošai tys ir svareigai i suop. Kuo latgalīšu kulturai vajag – apsazynuot, ka tei ir pylnvierteiga kultura, kurā var byut vyss i ir vyss. Tei nav tik izklaide. I, kod es skaitu, ka “latgalīšu volūda ir eipaši pīmāruota komedejom”, maņ vīnkuorši… Parkū jius poši sev kuojā saunat, cylvāki? Voi jius gribit byut uoksti? Voi vystik leidzvierteigi? Ka uoksti, tod ari byus latgalīšu kulturai i volūdai tei stigma, ka tuos ir lātys dzīsmeitis i prosti smīkli.”

Kai kulturys montuojums, tai jaunrade

Māra atguodynoj par vēļ vīnu svareigu sarunys aspektu: “Tu drupeit īsaminieji par tū latgalīšu kulturys byušonu kluotyn Reigā, kuruos ir cīši moz. Tok na jau tik Reiga ir svareiga. Ka es dzeivuotu Līpuojā, prūtams, saceitu, ka vajag iz Līpuoju vest izstuodis. Respektivi, ir juovad tī, kur ir cylvāki, na obligati iz Reigu. Ūtra līta – ir juopublicej daudz vaira latgalīšu autoru “centralajā kulturys presē”. Es saprūtu, ka latgalīšu literaturā ir īškejuo diskuseja – publicēt latgaliski voi puorlykumā. Maņ nav redzīņa, asu gotova skaiteit obejūs variantūs. Tok atsazeistu, ka dzeju es latgaliski skaitu vīglai, bet prozu – maņ ir slynkums… Voi munu slynkumu vajag apkolpuot? Es nazynu, gūdeigai sokūt. Tok tuo vysa vajag daudz, daudz vaira. Nu labi, Dzejis dīnuos ir latgalīšu literaturys skaitejumi. Prozys skaitejumūs beja pasuokumi Latgolā, tok nabeja Latgolys Reigā. I tuos ir tik divejis reizis godā. Tys ir apmāram miļjons reižu par moz!”

Tulkuotuoja Māra Poļakova skaita: “Latgalīšu kulturys byušonai kluotyn cytur – uorpus Latgolys, na tik Reigā – vajadzātu byut divejūs veidūs. Speciali izdaleitai kai latgalīšu kulturai: “Vei, mums te byus latgalīšu literaturys skaitejumi, te byus latgalīšu muzykys koncerts”. Kluotyn vēļ idealā gadīnī – na tik etnografiskys… Kai lai tū pasoka… I, saceisim kulturys montuojumu vajag, i kulturys jaunradi. Kas nūteik tāluotuojmuokslā, pīmāram, Rēzeknē, Daugovpilī i cytuos vītuos , par kuruom vyspuor nazynu. Es grybātu, lai tys byutu vys atseviški – vei, ar lelu viersrokstu “Latgalīšu muokslys izstuode”… Voi “latgalīšu muokslys izstuode par koč kū”. Na “te mes jums paruodeisim piļneigi vysu”, bet tys, kai muoksla nu Latgolys var pīsadaleit nazkaidā kūpeigajā sarunā par koč kū.”

“I ūtrais – kai maņ cīši grybātūs, kab latgalīšu kultura byutu asūša kluotyn vysur cytur – vīnkuoršai pīsadolūt kai leidzvierteigam sarunu dalinīkam, tok napastreipojūt speciali “ot, es nu Latgolys”. “Domuzīme” publicēja Ilzis Spergys stuostu puorlykumā… Prūtams, jei ir latgalīšu rakstneica, tok juos stuosts tī ir leidzvierteigs i leidztīseigs cytu vydā. Respektivi, tū īplyudynuot vydā ari koč kaidā Vyslatvejis struovā. Īt obejūs veidūs. Maņ redzīs, ka vajag i vīnu, i ūtru. Kab vysod nabyutu tai, ka Latgola ir izdaleita “myusu sovaidnīki nu austrumu”, tok byutu radzams kai vysaiduos kruosuos izcalts tys sovpateigai latgaliskais, tai ari Latgolys bolss byutu sastuovdaļa kūpeigajā telpā,” Māra nūslādz myusu pīsuotynuotū sarunu.

[1] Piec intervejis Māra Poļakova papyldynuoja – Daukšta publicējuos vīnā žurnalā ar Česlavu Milošu, Julianu Tuvimu, Bruno Šulcu, t.i., beja pūļu literaturys dyžgoru vydā.