Par izīšonu nu cīmim vīnsātuos jau „Drywā” beja daudzi raksteits, bet ikdīniška dzeive spīž mani saceit vēļ naz’cik vuordu šimā lītā. Es dzeivoju draudzē, kur jau nava cīmu: vysi saiminīki dzeivoj vīnsātuos. Cyti pādejūs godūs atstuoja cīma dzeivi, bet var atrast ari taidus, kuri jau 14 godu dzeivoj vīnsātuos. Maņ beja izdeveiba runuot ar divejim saiminīkim, kuri jau 14 godu kai dzeivoj iz sova gabaleņa. Vīns nu tim Kl., kam zemis 9 desetinys, teice: „Mes asam 4 cylvāki: vaca muote un mes treis struodnīki. Koleidz dzeivojom cīmā, ikkotru pavasar maņ beja juobrauc iz Kuorsovu, ka nūpierkt maizis deļ puordzeivuošonys. Pyrmī 4 godi piec izadaleišonys maņ beja dīzgon gryuti, cikom puorcieļu sātu, īrikteju teirumus. Bet tagad varu pateikt Dīvam. Nagul’ maņ par veļti (kai tys beja cīmā) nivīns styureits zemis: vacuos ežys, kryumi, purini, kryušu pļovys – vysur aug, vyss īt lobumā, piec lobys īkūpšonys zeme suoka lobuok ražuot. Nasaskotūt iz naaugleigu godu, maizis, jo naatlīk puordūšonai, sev vysod pīteik.” Tuo pat cīma saiminīks Cd., kam ir 34 desetinys, tai sovys zemis viesturi izskaidruoja. Šam asūt tikai 3 struodnīki-cylvāki. Koleidz dzeivuojis cīmā, bejis vysaidi. „Eiši runojūt, es bods nabaudeju, bet monta ari naredzieju. CIkom struodnīkus apmoksuoji, pabauroji i apgierbi, moz i pašam atlyka. Teirumi beja vysā nūlīsuojuši, maiza auga vuoji. Pats struoduoju gryušuok na tagad, i tikkū varieju iztikt. Maizis gon napierku, bet puordūšonai ari naatlyka. Pyrmī godi piec izadaleišonys maņ beja pagryuti, bet tagad varu tik prīcuotīs. Caturpadsmyts gods kai atstuoju cīma dzeivi i jau šūgod ostoitu symtu īguļdeju bankā (pyrmūs godus daudz naudys vajadzieja, cikom puorsacieļu). Šitū puortyku i montu maņ deve tikai vīnsātys dzeive. Maņ ir vairuok lūpu (gūvu); lūpi māsloj munu teirumu, vairoj ražu. Es jau tagad vairs nazynu naaugleigu godu. Ikkotru godu puordūdu pulku svīsta, i tys monts maņ nuok kešā”.

Tai runoj vīnsietnīki, vīnkuorši, naizgleituoti latvīši, kuri jau nūdzeivuojuši vīnsātā 14 godus. Cīši nūžālojama līta, ka myusu zemnīki par daudzi turīs pi cīmim. Par vīnsātom vysaidi i sovaidi pruotoj, bet pa šai dīnai sied kūpā kai bezdeleigys zem vīna jumta.  Vīns beistās, ka jū pīkruops pi zemis izdaleišonys, ka naleidza zemi izdaleis. Cyts pruotoj, ka vīnsātā var jū slapkauni nūmūceit, apzagt zagli. Tam otkon baile, ka nabyus kur lūpu ganeit, ka stryču napīsajemsi i t.t. Voi byutu daudzi gudruok, – atlikt breivu laiku, nūbraukt un apsavērt sovus pat bruoļus-latvīšus, kuri jau ilguokus godus dzeivoj vīnsātuos? Patīši, vārts byutu vītā tuo, ka streidētīs un lomuotīs! Ir tak jau vasalys draudzis Latvejā, kur ilguokus godus latvīši dzeivoj vīnsātuos. Pīmāram, Borkova, Varakļuoni, Bierži, Bolvi i cytys. Tur moz cīmu, lielums dzeivoj vīnsātuos. Labi zynomys maņ šituos draudzis. Naasu saticis nivīna zemnīka, kurs nūžāluotu, ka izguboja nu cīma vīnsātā. Ka pavaicuosi, voi viņš nagrybātu otkon grīztīs iz cīma dzeivi, atteic: kas jau reizi īsuocis ēst boltu maizi, tam piec sānoluoja malna garūzeņa par daudz ryugta. Kam pateik streidi, tīsys i nabadzeiba, tys viņ var mīļuot cīma dzeivi!

Puovuls Vuorgulis

Olūts: DRYWA. – Sanktpīterburga, 1912. g. 24. oktobrī. – Nr. 136. – 2. pl.