Puosoka publicāta: Abīte Latgalē. Zīdūnis, 1923. g. nr. 4. P. Šmita “Latvīšu puosokys i teikys”, Reiga, 1937. (saglobuota oriģionāluo raksteiba)

Seņsenējūs laikūs Cyrma azara vītā beja nalels alūts. Dīvam beja paticis šamā vītā izsaukt azaru vuordā Cyrms. Šis vuords nikam nabeja zynams, bet Dīvs beja lēmis, ka tikai tad izsaukšūt šamā vītā azaru, jo kaida jaunova atmynātu viņa nūsaukumu.
Vīnu dīn divi mārgas nūguoja uz olūtu pēc iudiņa, un vīna najauši izsacīja: “Cyrms”. Vīnā ocumirklī nu mozuo olūtiņa izplyudja lels iudiņa daudzums un aizlēja vysu apkuortni, un tai rodās azars, kuru šū boltdīn sauc Cyrms. Cyrms nūmīļuoja sovu vuorda atmynātuoju un paturēja viņu sovūs apkampīņūs. Nu šuos mārgas ar laiku izauga vasala sola, kuru sauc “Meitas sola”. Šuos solas dybynā dzeivoj nūsleikušuo mārga. Šuos mārgas Cyrms nadūs nikam, jo Cyrms nikod naizkaļss. Jo kas viņu izzogtu nu šuos zamzemju olas, Cyrms vairs nabyutu.
Nu suokuma vairuoki apkuortēju īdzeivuotuoju jaunekļi gribēja raktīs zemē un gluobt nūsleikušū mārgu, sevišķi tū gribēja darīt tamdēļ, lai iznycynuot Cyrmu, kas viņim beja aizlējis drivas un ganības. Radzādams ļaužu dusmi un dzierdādams viņu luostus, Cyrms puorsabeida un guoja sarunuos ar ļaudim, apsūleidams viņim atleidzēt vysus zaudījumus symtkuort. Mīra leigums beja šaids. Cyrms kotru godu dūs vysim sovim kaimiņim lelu daudzumu vēžu un zyvu, bet atlykušūs vēžus un zivis puordūs. Naudu, kaidu ījems par zivim un vēžim, Cyrms kruos un dūs viņu zemnīkim aizdavuos. Par vysa azara sorgu un naudas sajēmēju Cyrms pazeimoj vīnu Ļudviku. Lai nikas naaplaupītu Ļudvika, ari viņš dzeivuoja nūslāptā zamiudiņs pilī. Lai tikt Ļudvika pilī, beja juonūstuoj uz stuova azara krosta ar mugoru uz azaru un juopasper treis sūļi atpakaļ. Kas šū izdarīja, tys vīnā ruovīnī pļuokšējās vīn Ļudvika pilī.
Vīnu reizi Lītaunīku solas zemnīks, vuordā Gregors, ari guoja uz Ļudviku pēc naudas. Ļudviks apsūlīja, bet teicja, lai Gregors atnasūt vystu ar cuoļim. Gregors izpiļdīja nūsacījumu, sajēmja daudzi naudas un palyka ļūti boguots. Nuocja Sevastopoles kari. Garum Gregora solai gadījās īt karaveirim. Karaveiri apstuoja atsapyust. Kaidi treis beja ari Gregora ustabā. Gregora sīva beja ļūti ziņkuorīga sīvīte. Viņa vīnu reitu, kad karaveiru nabeja ustobā, izkratīja viņu kulītes un, atroduse vīnā mozu bazmantiņu, ar kuru karaveiri kotru reit svuorstīja vysai ruotai maizi, paslēpja viņu rejā. Ūtrā reitā, kad beja juosver maizi, karaveiri apsaķēŗa, ka nav bazmāna. Suoka vaicuot pi Gregora un juo sīvas, bet tī nivīns naatsazyna. Bazmāna sorguotuojs karaveirs beja buorgi nūstruopāts. Kad karaveiri aizguoja, Gregora sīva atnesja bazmānu sovam veiram. Veirs viņu buorgi sabuora un gribēja dzeitīs pakaļ pēc karaveirim un atdūt viņim bazmānu, bet puorsabeida un paturēja sev.
Pēc šuo gadījuma Gregora sātu apcīmuoja vysaidas nalaimes: pārkyuņs nūdadzynuoja vysu sātu, krusa izsyta teirumus, lūpi izspruoga un Gregoram ar sīvu naatlyka it nikuo. Gregors īdūmuoja lelū Cyrma žāļsirdību un obeji ar sīvu, mierdami bodā, guoja uz azara sorgu Ļudviku, aizdavuma lyugtu. Ejūt viņi vysā pīkusa un atsasāda pūrā uz kryuts atsapyust. Te viņi nūguoja uz myužīgu dusu un šū boltdīn ļauds runoj, ka šimā pūrā baidūt nazkaidi bīdakli.
Ļudvigs dzeivuoja ilgus godus, bet arī ar nalaimīgu nuovi beidzja sovu dzeivi. Dzeivuodams zamiudiņa pilī, Ļudviks vīnmār pīsasmēja pārkiuņam. Leidz kū pārkiuņs graudja, Ļudviks mēdīja viņu sacīdams: “Gruduļ, gruduļ, graud vēļ stypruok, es vēļ tevis nasabeistu.” Un “gruduļs” kai traucis nu vysa spāka, tai iudiņs vīn gaisā palēcis. Sadauzījis Ļudvika pili un ari pašu nūspēris. Vīna Cyrma piļs sadauzīta, bet asūt vairuokas. Ļudvika vītnīks Nokums šū boltdīn sēžūt taidā pilī un asūt ļūti skūps: ni zyvu, ni vēžu nadūdūt tik daudzi, cik devis Ļudviks.

Skatīt lielāku karti