Jaunais muokslinīks Kristaps Višs (dzims 1989. g.) itymā breidī studej gleznīceibu Latvejis Muokslys akademejis Latgolys filialē Rēzeknē, aizajem ar muziciešonu vysaidu eksperimentalūs folkmuzykys žanru jūmā i pīsadola vītejuos kulturys dzeivis aktiviziešonā. Kūpā ar dūmubīdrim, muokslys bīdreibu „ARTISTENCE”, organizej gon vysaidus ar vizualū muokslu saisteitus pasuokumus (pīmāram, kasgadejuos Rēzeknis piļsātys “Muokslys dīnys”, multimediju minifestivalu „Жаворонакс”, “Muzeju nakts” nūrisis i c.), gon dorbojās jaunīšu teatra studejā. Kūpš 2008. goda Kristaps regulari pīsadola vītejā i ari starptautiskajā izstuožu dzeivē. Nūzeimeiguokūs storpā var nūsaukt kasgadejū daleibu Latgolys muokslinīku izstuodē “Rudiņs”, kai ari Marka Šagāla dzymtajā Boltkrīvejis piļsātā Vitebskā reikuotajā izstuodē „Art Sessio’09”, kurā jis klivs par golvonū laureatu gleznīceibā. Kristapa Viša reikuotuos personalizstuodis (tymā storpā “Melanholiskais valsis” Rēzeknis nūvoda dūmē 2010. godā) aplīcynoj jaunuo muokslinīka spiejis puorvaļdeit gleznīceibys medeju skateituojus intrigejūšā i aizraujūšā veidā. Par speiti Kristapa saleidzynūši nalelajam godu skaitam, juo dorbūs īspiejams saredzēt jau nūsastabiliziejušu interesejūšū motivu i temu lūku.

Kristapa Viša dorbūs īspiejams izdaleit treis dominejušūs temu grupys, kas mādz ari sovstarpeigi puorsakluot: pyrmū varātu nūsaukt par pīsaviersšonu nacionalajai tematikai, ar etnografisku motivu paleidzeibu reflektejūt par lokalajā mārūgā aktualu socialu problematiku – emigraceju, lauku dzeivi i tt. Ūtru tematiskū grupu raksturoj kulturcitati i muokslys viesturis atsaucis, kas teik puorveiduotys subjektivi laikmeteigā tālu volūdā. Sovpus trešū temu lūku veidoj atsakuopšona nu temys kai konkreta prīkšmetiska uzstuodejuma, ļaunūtīs spontanai formveidei i eksperimentim ar gleznīciskim izteiksmis pajiemīnim.

Svareiguokais nūzeimis nesiejs Kristapa Viša gleznuos ir cylvāka tāls, taidejaidi muokslinīka daiļrade sovā ziņā īsakļaun pādejā laikā izplateitā tendencē atsagrīzt pi figuraluos gleznīceibys i antropomorfim tālim. Tūmār runa nav par portretisku īsadzilinuošonu cylvāka psihologejā ci uorejūs vaibstu puornesšanu aleja i audakla materejā. Cylvāki Kristapa kompozicejuos funkcionej dreižuok kai abstrakti ideju īmīsuotuoji, kuru nūzeimi ļaun nūjaust dorbu nūsaukumi ci cyti gleznuos radzamī elementi, tāli, vide. Dorbūs radzamuo telpa parosti ir abstraka vai ari tū veidoj lelā mārā stilizāti prīkšmetiskuo pasauļa objekti, padorūt telpu dekorativi irrealu. Byutiska lūma ir ari dažaidim viersu puorveidūjūšim vizualajim efektim, kas kliust pošvierteigi, dažreiz papildynojūt pamattāluojumu, dažreiz eksistejūt naatkareigi nu tuo. Dažaidu detaļu izmontuošona i smolkūs formu niansis prosa ryupeigu skateituoju, kas gotovs ryupeigi īsavērt i īsadzilinuot Kristapa dorbūs.

K. Višs “Aizliegtā pilsēta”

Dorbu “Aizliegtā pilsēta” (2011) Kristaps Višs raksturoj kai veļteitu puordūmom par myusu aizbraucieju liktini i emigracejis viļni kai taidu. Tuolumā aizejūši viļcīņu vagoni ar pavysom mozu Latvejis sorkonboltsorkonū karūgu vierzejās iz dryuzmys, nazynuomys piļsātys pusi. Palākū ainu vāroj prīškplanā asūšuo puskailuo meitine tautumeitys brunčūs, rodūt asociaceju ar vēļ vīnu emigracejis aspektu, prūti, meitiņu “puorsadūšonu” nūdrūšynuotuokys dzeivis mekliejumūs. Puorsadūšonu na tikai fiziskā nūzeimē, bet ari taidā, kas paradz sovu idealu, interešu i identitatis nūplycynuošonu par lobu komfortablai dzeivei. Īprīšk mynātais nūsalosa asociativā, na didaktiski moraliziejūšā leiminī – tys pasaruoda kai muokslinīka personeiguos izjiutys saisteibā ar myusdīnu dzeivis skumeigajom pusem, līcynojūt par sociali jiuteigu, navīnaldzeigu poziceju, kas leidza dorbojās ari muokslinīciskajā dūmuošonā.

K. Višs “Rūžeņa”

Leidzeigi motivi radzami Kristapa Viša dorbā “Rūžeņa” (2011), kurā tāla radeišonā izmontuoti alegoriski pajiemīni. Sīvītis tāls i pastoraluo vide simbolizej vysu tū, kas saisteits ar Latgolu i lauku dzeivis veidu, kas muokslinīka izpratnē ir naatjamama myusu nacionaluos identitatis i nācejis tāla sastuovdaļa. Pavacuos sīvītis naīrastais traktejums valeigā pozā i atkailynuotuos kryuts nūruoda iz zemnīciskū vitalitati i dabiskumu īpretim urbanuos dzeivis neirotiskajai uzvedeibys kodu sistemai, kura sasaitej i īgrūžoj.

K. Višs “Ādams un Ieva”

Glezna “Ādams un Ieva” (2011) taiseita kai myusdīneiga vizeja par bibliskajim tālim, izmontojūt tūs kai simbolus klasiskajam veiriškuo/sīviškuo dalejumam. Muokslys viesturē cīši bīži i dažaidi reproducātais puoreits Kristapa Viša redzīnī dabuojs nadaudz monstrozys, puorciļvieceigys eipašeibys, sasasaucūt ari ar steampunk estetiku. Ikonografiskū saikni ar Bībelis tālim rada zalta kvadratūs īrāmeitais uobuļs Īvys rūkā i Oduma suonkauļs, nu kūpejuos kompozicejis izceļūt legendys burtiski simboliskuos detalis. Puorejuos niansis tālu atveiduojumā nūruoda iz personisku muokslinīka sīviškeibys i veiriškeibys izpratnis traktejumu – nu Bībelis varūnim palīk viņ vuords, puorejū aizpylda tys, kas, piec autora dūmom, kolpoj kai obeju dzymumu attīceibys raksturūjuošais. Īvys dominejūšuo īzeime ir tuos daudzsejaineiba, kas kai mutuļojūša murskuļa vizeja roda divejaidys sajiutys – vizuali tys leidzynojās zīdūša kūka vaiņukam, tok, ryupeiguok īsaverūt, veiduojās asociacejis ar vēļ kaidu mitologisku byutni, gorgonu Meduzu, kurai motu vītā golvu rūtuojs čyusku mudžakls. Leidz ar tū Īvys tāls daboj papyldu daudznūzeimeibu, kas sovpateigā kuortā atsagrīž pi poša stuosta par Odumu i Īvu, uobeļneicu i čyusku. Sovpus urbanais Odums ir īdzeits styurī i nu sīvītis beistamuos dobys sliepās aiz gazmaskys. Obeju tālu nūslāpumaineiba i sliepšonuos aiz maskom nūsalosa kai vizuala metafora par myusu dīnu dzeivis i sovstarpejū attīceibu atsvešinuotū raksturu, kas arviņ bīžuok nūteik storp konstrueitim, pošradeitim uorejim tālim, navys dzeivim cylvākim.

K. Višs “Ķirsis”

Tikpat breivi Kristaps Višs ir interpretiejs daudzus muokslinīkus saistūšu mitu par Apollonu i Dafni – daiļū nimfu, kuru piec pošys lyuguma juos tāvs Zevs puorvierš par lauru kūku, kab izbāgtu nu kaislis pylnuo Apollona mīlesteibys aplīcynuojumim. Dorbā “Ķirsis” radzams ituos metamorfozis rezultats – kupls vīšņu kūks ar sejis vaibstim. Interesantuos kompozicejis specifiku pastyprynoj ari naīrostais, tymsais kolorits, kū atsvaidzynoj spylgtuoki akcenti i smolkys gleznīciskuos detalis, kas gleznu padora leidzeigu smolkam ornamentalam audaklam, kurā sevkurs kompozicejis laukums ir pošvierteigs kai atseviška, ar puorejū dorbu nasaisteita detaļa.

K. Višs “Pavasaris”

Vēļ vīna klasiskuos temys interpretaceja rūnama Kristapa dorbā “Pavasaris” (2011). Pavasars itymā kompozicejā īmīsuots kruosu, lineju, laukumu i ritmu leipiniešonā, kas, leidzeigi dobys skaņom syltajā godalaikām, var puorsakluot, sasavīnuot i puorsatraukt kai spontana, nivīna nadirigeita dobys simfoneja. Dorba melodiskums atsauc atmiņā Vasīlija Kandinska abstraktuos gleznys, kurys tyka radeitys saskaņā ar muzykys, na gleznīceibys principim, raugūt sapludynuot itūs divejus medejus. Jemūt vārā Kristapa Viša aizaraušonu ar muzyku, “Pavasara” melodiskums vaira nasaruod tikai najaušeiba – tei dreižuok ir dabiska īkšejuos muzikalitatis izpausme, kū nav īspiejams aizmierst i “nūlikt molā”, ari izapaužūt pavysam cytā medejā.

Roksta autore: Santa Mičule
Kartenis: S. Mičulis arhivs