Viersmežziņam, kulturys darbinīkam, dirigentam Kārlim Jozuum – 125
Kārlis Jozuus dzims 1888. goda 18. februarī Aumeisteru draudzis školuotuoja saimē. Piec videjuos izgleiteibys īgiušonys suoce studēt kimeju Moskovā, bet kars studejis puortrauce. Kai viersnīkam dasaguoja karuot Kaukaza frontē, kur tyka smogi īvaiņuots. Piec kara Kārlis studēja Latvejis Universitatē Mežkūpeibys nūdaļā, aktivi īsasaisteja sabīdriskajā dorbā i beja vīns nu studentu bīdreibys „Šalkone” dybynuotuojim.
1925. godā Kārli Jozuus īcēle par viersmežzini Viļakys viersmežnīceibā, kur jis nūstruoduoja leidz 1941. goda 14. juņam. Mežziņa saimei lamts daudzu latvīšu liktiņs – deportaceja iz Sibiri. Nu izsyutejuma jis naatsagrīze. Varys īstuožu snīgtajā izziņā raksteits, ka K. Jozuus mirs Krasnojarskys cītumā 1943. godā. Laika bīdra Ivana Baikova atminis līcynoj, ka īcīneitū Viļakys mežzini „apreja Jenisejis upis iudini”.
Kārlis Jozuus beja darbeigs, gūdpruoteigs i augsti nūvārtāts viersmežziņs, daudzu jaunu pasuokumu īvīsiejs Latgolā, aktivs Mežkūpju i meža darbinīku bīdreibys bīdrs. Piec K. Jozuus iniciativys 1935. goda 20. novembrī nūdybynuoja Mežnīceibys školu, apstyprynojūt jū par tuos prīkšnīku. Trejūs godūs škola sagataveja Latgolai pīteikamu meža specialistu daudzumu i 1938. godā tū puorcēle iz Lubānu.
Viļakā pavadeitūs 16 godu laikā Kārlis Jozuus aktīvi dorbuojuos, lai caltu Latgolys kulturys i dzeivis liemeni. Jis beja vīns nu vītejuos kulturys bīdreibys dybynuotuojim i kulturys noma ceļšonys īrūsynuotuojim. Leli nūpalni Kārlim Jozuum ir Viļakys luterāņu draudzis dybynuošonā i bazneicys ceļšonā. Byudams luteraņs, jis uzturēja draudzeigys attīceibys ar cytom konfesejom.
Nūzeimeigu vītu Jozuus dzeivē ījēme muzyka. Jis beja vairuoku kuoru dybynuotuojs i vadeituojs, muzykys školuotuojs Viļakys školā i iergeļnīks Viļakys luteraņu bazneicā. 1940. goda 15., 16. junī ar Viļakys aizsorgu nūdalis i garnizona apvīnuotū kuori pīsadaleja Latgolys Dzīšmu svātkūs Daugovpilī.
Viļakīšu cīnu īmontuojušuo viersmežziņa, kulturys darbinīka i dirigenta kopa vīta nav zynoma. Latvejā palīk juo poša veiduotais pīmineklis – Viļakys luteraņu bazneica i nūvoda meži.
Mežziņs Juoņs Lesnīks (1942–1994) veļtejs dzejūli mežkūpam, muzikam i školuotuojam Kārlim Jozuum.
Austrenis pūš griezīgi salts,
Smagi baznīckalna priedes šalc,
Šodien vecās ērģeles kā senāk,
Klausās spēlētājs, vai nenāk.
Neatskan vairs soļi vingri,
Stingra roka satver durvju kliņķi
Un kāds akords nedzirdēts līdz šim,
It kā pats no sevis dzimst.
Pati zeme glabā tavas pēdas,
Tavas sāpes, prieku, bēdas.
Labi darbi neizgaist bez miņas,
Tā kā sīkas tērces satek ziņas,
Laužas cauri tumsas, posta gadiem,
Slēptas svešiem ziņkārīgiem skatiem.
Atmiņas par tevi ļaudis glabā,
Šķiet, ka uzcēlies no nezināma kapa
Nāc no tālās, bargās Sibīrijas,
Līdzi nesot nerimstošu darba sparu,
Stipru, mokās nesalauztu garu.
Un ap tevi labestības vēsmas vijas,
Meža kopēj, mūziķi un skolotāj,
To vairs mums nemūžam neatņemt,
Mūsu gaitās līdzi iet tam lemts.
Karteņa: Kārlis Jozuus, Viļakys nūvoda muzejs
Rokstu sagataveja: Viļakys nūvoda muzeja vadeituoja M. Boldāne