Autors: Fraņcs Trasuns

DIVI BRUOLI I DIVI LAIMYS

Vacūs laikus dzeivuoja divi bruoli: vīnam beja vuords Zemisdūts, ūtram – Viejunasts, obeji beja gūda veiri i lobi struodniki. Vaeuokajam bruoļam Zemisdūtam guoja kotrā lītā breinum labi, vajadzeja tik pasaeeit, tod dorbi jam poši darejuos: kod jis aizguoja medeit, zvieri jam pošam skrēja pretim, ka jis kū īseja, tys auga, ka pateikami beja nūsavērt, juo lūpi beja tukli i veseleigi i jam beja pylni pūdi pīna, pylni apeierkni labeibys i pylnys pajumtis galis. Jaunuokajam bruoļam nikas naguoja iz rūku. Jis varēja sēt voi vīglā, voi smogā zemē, vyss iznyka; lūpi jam nagribēja augt, izspruoga; jū apstuoja lela tryuceiba i bādys. Vacuokais bruoļs Zemisdūts beja vysā apkaimē cīneits. Viejunastu tik reši kaids pīminēja.
Kaidu reizi Viejunasts, aiz bādu golvu nūkuors, guoja gar soya bruoļa teirumu. Tovu breinumu! Bruoļa calmuojūs kaids struodoj: ni tys veirīts, ni sīvīts, mozs i vyss malns nūsataisejs.
– Kas te struodoj? – vaicoj jū Viejunasts.
– Tova bruoļa Laima, – atsoka jam.
– Laimeņ, māmeņ, izpaleidzi maņ nu tryuceibys.
– Labi. Ej i padori, kū tev saceišu. Tova Laima ir kuņdze, boltrūceite, nagryb zemis struoduot. Tamā vītā, kur upe tovai zemei par rūbežu i pusopola plova mežu nu upis atšķir, meža molā aug treju symtu godu ūzuls devenim zorim. Tī zam ūzula sakņu ir tovys Laimys zeiļu piļs. Tī tu aizej i, kod redziesi sovu Laimu nu zeiļu piļs izguojušu reita rosā mozguotīs i sauleitē siļdeitīs, sagiuņ jū i nalaid vaļā, cikom nabyus apsūlejuse tev nu tryuceibys izpaleidzēt.
Nabeja vajadzeigs Viejunastam divi reizis tuo saceit. Gaismai austūt, jis jau beja nūsaceitā vītā; nūsaglobuojs kryumūs, kuri beja tyvu pi ūzula, i dvašu aizturādams, jis gaideja, kas niu byus. Tik sauleite izlēce, pasaškeire ūzula saknis, izguoja jumprova dzaltonim motim – skaista kai pavasara reits, mozguojuos reita rosā, tod apsasēde zalta krāslā i sukuoja sovus motus.
Ar vīnu liecīņi beja Viejunasts pi juos kluot i sagiva jū aiz motu.
Laima vīgli pasadeve; jai beja žāl sovu skaistūs motu, i jei meili lyudzēs Viejunastu:
– Laid mani vaļā, es tev tū symtkuorteigi atmoksuošu.
– Vaļā teve nalaisšu, koleidz nabyusi apsajāmuse izpaleidzēt maņ nu tryuceibys. Padori, lai maņ aug loba labeiba teirumā, lai aug lobi zyrgi i gūvs.
– Nā, malnū zemis dorbu es nimyužam nastruoduošu, koč i nikod natyktu vaļā. Tok paklausi munu padūmu: ej iz piļsātu, tī tu atrassi tierguotuoju, kas aiz dusmis svīž sovu preci pa durovom uorā. Atpierc nu juo tū, es tev paleidziešu.
Viejunasts palaide Laimu vaļā, atguoja iz sātu, puordeve pādejū gūtvi, kab dabuotu naudu, i laidēs ceļā iz piļsātu. Īt i dūmoj, kas niu byus: voi lobuoka dzeive, voi vēļ leluoka tryuceiba? Dūmuos nūgrims, jis naīsavēre, ka beja atguojs jau piļsātā. Īt pa īlu, verās – taisneiba! Tierguotuojs luod viņ aiz dusmis i svīž precis pa durovom uora iz īlu.
– Atdūd tū maņ, – soka jam Viejunasts.
– Ekur, gudrinīks! Īsadzeivoj pats.
– Tod puordūd.
– Pierc! Cik moksuosi?
– Treis duoļderus.
– Moz gon, tok moksoj naudu i sajem precis.
Viejunasts samoksuoja naudu, sakruove precis rotūs i aizvede iz sātu.
Ūtrā reitā Laima beja jau pi dorba. Kod jei īsuoce lynu, vylnys i zeida audaklus mozguot, sukuot i gludynuot, precis puorsavērte acīm radzūt. Guoja vīns pierkt, izslavēja precis pa vysu apkaimi, guoja ūtrs, izslavēja juos vēļ vaira. Suoce īt piercieji borim nu vysu molu, i eisā laikā Viejunasts palyka par boguotu veiru.

Karteņa: LaKuGys arhivs