Par Nikodemu Rancānu raksteit ir sarežgeiti deļtam, ka juo dzeive beja cīši nūtykumim boguota i pakuortuota gon Dīvam, gon tymā pošā laikā ari juo tautīšim – latgalīšim. N. Rancāna darbeibys jūmys beja dažaidys i tymā pošā laikā sovā storpā saisteitys. Jis dorbuojuos kai tautys audzynuotuojs, školu i bīdreibu dybynuotuojs, literats i izdeviejs, i golu golā jis beja saisteits ari ar politiskū dzeivi i deļtuo (i na veļti) N. Rancāns teik saukts par latgalīšu inteligencis tāvu, Latgolys školu tāvu, tautys duorznīku, jaunuotnis draugu.

Nikodems pīdzyma 1870. goda 15. septembrī tagadejuo Rēzeknis nūvoda Nautrānu pogostā (Zaļmuižā) zemnīku (muižys rentnīka) saimē. Agri zaudiejs tāvu, deļtam audzs muotis saimē – Pīters Miglinīks bejs N. Rancāna krystāvs. Vuicejīs pogosta draudzis školā, vāluok ari Ludzys piļsātys školā i Pliskovys realškolā, kuru absolvēja 1889. godā. Piec sekmem Rancāns asūt bejs gondreiž voi teicamnīks, i, uzjiems sevī puorlīceibu par sovim spākim, jis brauce iz Pīterburgu vuiceitīs tuoļuok karaškolā, kurā izapeļnejs vadeibys uzmaneibu i deļtuo jam tics tys gūds braukt iz Franceju, lai papyldynuotu sovu izgleiteibu. Acimradzūt juo dzeivē lyuzums nūtics Parīzis apmekliejuma laikā, i, kai uzsver V. Seile, radzādams Parīzis grezneibu, N. Rancāns pīminiejs par sovim tautīšim „mozajuos, nateirajuos byudeņuos”. I rezultatā gareidznīka ceļa suokums meklejams N. Rancāna gribiešonā byut tyvuokam sovim tautīšim. 1896. godā jis pabeidze gareigū seminaru i tyka īsvieteits par bazneickungu. Pyrmuo dorba vīta Nikodemam beja Kruoslovā, piec puora godim jis suocs struoduot ari Pīterburgā, kur bejuse latgalīšu „koloneja”. M. Bukšs atzeimoj, ka vīneigais laiks, kod Rancāns i Trasuns sasadorbojuši, bejs nu 1899. leidz 1902. godam, kod Sv. Stanislava bazneicā bejuši vikari. Itymā laikā Rancāns vuicejuos kai eksterns ari Katuoļu Gareigajā akademejā, kuru absolvēja 1903. godā ar magistra grādu teologejā. Rancāns beja daudzpuseigi izgleitots, prota vairuokys Eiropys volūdys, labi pazyna dzeivi i redzēja cauri cylvākim, ar kurim satics labi: bejs laipns, izpaleidzeigs, atsauceigs, prota cytus aizraut i daudzi jūkuojs. Acīmradzūt taišni itaidys eipašeibys cylvākus pi juo saisteja gon Pīterburgys (jis beja vīns nu tim, kas veicynuoja latgalīšu saīšonys, i vāluok nu tuo izauga ideja par vajadzeibu ryupētīs par bruoļu i muosu latgalīšu izgleiteibu i meklēt cytys īspiejis ceļt dzeivis leimini), gon Rēzeknis laikā.

Rakstnīceibai N. Rancāns suoce pīsavērst nu 1906. goda 15. febraļa, kod suoce izīt poša redigātuo i izdūtuo gazeta „Sākla”. Lai gon jei pastuovēja tikai leidz tuo poša goda 28. apreļam, tai beja miļzeiga nūzeime: tymā tyka puorrunuoti tautys lobkluojeibys vaicuojumi, skaiteituoji tyka aicynuoti dabuot izgleiteibu – eipaši, vuicūtīs taidus omotus, kas varātu nest peļņu, taipat tureiguokī tyka lyugti nabēgt nu sovys tautys, naatsasaceit nu dzimtinis, kura beja gluži kai vacuoki, kas apgierbti nabadzeigi; gazetā tyka raksteits ari par ticeibys lītom, dūti praktiski padūmi i runuots par 1905. goda revoluceju. Gazetys tematiskais spektrs raksturoj N. Rancāna rakstnīceibu vyspuoreigi – juo roksti pamatā beja dūmuoti nabadzeiguokajai latgalīšu sabīdreibys daļai, i deļtuo jis raksteja tai, lai raksteitais byutu saprūtams vīnkuoršajai tautys daļai. Bīži viņ N. Rancāns tolkā jiems ari sovu humora izjiutu, lai feletoni i roksti byutu prīceiguoki. Jis rakstejs ari „Drywai”, „Latgales zemnieka kalendāram” i „Latgolas Vordam”. Paralēli publicistikai jis rakstejs ari gruomotys: religiski morāliskuos, kai „Ticības pamati”, „Sw. Rožons i jo atlaidas” i c.; vuiceibu gruomotys – „Latvijas vēsture no 1184.g. līdz 1914.g.”, „Lementars deļ mozim bārnim” i c.; lauksaimnīciska satura gruomotys – „Augļu dorzs”, „Sakņu dorzs” i c.; kai ari dažaidys, sovam laikam aktualys gruomotys, par pīvadumu, „Dzeršona latvīšu nelaime” i c. Leidz Rancāna nuovei i eisi pēc tuos tyka izdūtys ap 20 juo gruomotu. N. Rancāns izmontuoja taidus pseidonimus kai Kristops Brems, Brīdis, Bryute, Rēzeknīts, Spunde, publicists, feletonists. Daļa pseidonimu atsatīc iz publicistiku, bet beja ari taidi, kurus jis izmontuoja sovom gruomotom, par pīvadumu, Kristops Brems beja autors gruomotai „Ceļojums pa Latgolu”.

Pīmineklis N. Rancānam Rēzeknē. Karteņa: atputasbazes.lv

Nu 1907. leidz 1918. godam N. Rancāns dzeivuoja Rēzeknē i piļdeja dekana pīnuokumus. 1907. godā jis nūdybynuoja draudzis školu pi Rēzeknis katuoļu bazneicys. Paraleli dekana omotam jis beja ari školotuojs – vuiceja ticeibys vuiceibu i latvīšu volūdu – itymā laikā nūsastyprynuoja juo devīze „Raunit, raunit!”. Taipat jis 1909. godā nūdybynuoja ari Latgolys zemkūpeibys bīdreibu i divgadeigū zemkūpeibys školu Greiškānūs. Bīdreiba pīduovuoja kursus i prīšklasejumus zemnīkim, kai ari izplateja latgalīšu literaturu i aicynuoja cylvākus nu sādžom puorīt iz vīnsātom. 1911. g. draudeigā stuovuklī tyka Rēzeknis tierdznīceibys škola, N. Rancāns devēs iz Pīterburgu, kur jam īsadeve dabuot tierdznīceibys izgleiteibys bīdreibys nūdybynuošonu, kas paleidzātu školai giut panuokumus. Tai pat jis paleidziejs pi pyrmuo Rēzeknis latvīšu kora organiziešonys i 1907. g. Zīmyssvātkūs organizēt latvīšu teatra izruodi. Ari 1910. g. lauksaimnīceibys izstuode beja juo „aukliejums”.

Pyrmuo pasauļa kara laikā jis aktivi paleidzēja pi Latgalīšu paleidzeibys bīdreibys kara upurim nūdaļom, beja Rēzeknis centra vadeituojs, materialu leidzekļu maklātuojs.

Lelinīkim īeimūt Latgolā, Nikodems kai Latgolys Zemis padūmis lūceklis beja spīsts puorsaceļt iz Reigu, kur jis dzeivuoja M. Palisādys ūļneicā. Vāluok – jau piec Latgolys atbreivuošonys – jis pamete Reigu i nūbrauce iz Preilim, kur piļdeja dekana pīnuokumys. Piec tam jis beja ari Aglyunys katuoļu gareiguo seminara i Aglyunys veirīšu gimnazejis vadeituojs, kai ari jis dybynuoja Jaunaglyunys sīvīšu gimnazeju. 1928. g. N. Rancāns tyka otkon puorcalts iz Rēzekni, kur jis beja Školuotuoju instituta vadeituojs. 1932. g. martā jis atsavēre iz sovys sabīdriskuos darbeibys 35 godim – juo nūpalni tyka cyldynuoti Rēzeknis tautys pilī. Piec goda juo myužs nūsaslēdze Rēzeknē 21. julī. Juo bieru dīnā bazneickungs P. Strods saceja: „Vairuok nakai 30 godu N. Rancāns daga iz Bazneicys i tautys oltora, i iz tautys oltora tūmār spūžuok nakai iz Bazneicys.”

1925. g. apbolvuots ar Treju Zvaigžņu ordini, bet 1933. g. par zynuošonom i ceņsšonūs pāvesta kūrija jam deve monsinjora titulu.

Roksta autore: Ligija Purinaša