Latgalīšu gruomotnīceibys i volūdys atteisteibas suokumi meklejami 18. godusymtā, kod itymā jūmā sovys dorbu īguļdeja jezuitu ordiņa bruoļi. Seviški nūzeimeigs beja jezuits Mikeļs (Mihaels) Rots, kuru var skaiteit par latgaliski raksteituos rakstnīceibys i literaturys suocieju. Vacuokais latgalīšu literaturys i raksteibys pīmineklis sasaglobuojs nu 18. gs. vyda, i tei ir goreiga satura gruomota „Evangelia toto anno”, kas tyka izdūta Viļņā 1753. godā.

 Evaņgeleju izdūšonys viesturiskī apstuokli i tulkuojuma autoreibys vaicuojums

Viesturiskuo situaceja Latgolā 18. gs. beja tai izaveiduojuse, ka katuoļu gareidznīceibai beja lela ītekme. Piec Vidzemis pīvīnuošonys Krīvejis imperejai 1721. godā pūļu jezuiti beja zaudiejuši cereibys iz Vidzemis atkuortuotu īkļaušonu Pūlejis vaļstī, deļtuo jī suoce raksteit Latgolai literaturu na vairs vydsdialektā, bet gon tymā dialektā, kaidā runuoja itymā nūvodā, t. i., latgaliski. „Evangelia toto anno” (Evaņgeleji vysa goda atseviškom svātdinem i svātku dīnom, kū piec seneja bazneicys paroduma Livonejā latvīšim losūt prīškā…”) ir nu latiņu volūdys tulkuotu evaņgeleju kruojums latgalīšu valodā, kas beja paradzāts Latgolys īdzeivuotuoju lītuošonai. Itei gruomota tyka īspīsta jezuitu Viļnis tipografejā 1753. godā, i evaņgeleja tiraža beja 300 eksemplaru. Literaturys izdavumūs ”Evangelia toto anno” cytkuort sauc par Osyunys evaņgeleju piec cenzurys vītys, partū ka cenzurys atļuove nu Livonejis veiskupa vītnīka evaņgeleja izdūšonai tyka dūta Osyunā 1753. goda 27. aprelī, bet nu Viļnis generalvikara 15. majā. Evaņgeleja titullopā saceits, ka „evaņģēliji ar dažu Livonijas garīdznieku gādību (ex clero Livonia) no jauna pārtulkojuši plašākā lietojumā latviešu runas veidā”. Leidz ar pūliskuos tradicejis suokumu Latgolys gruomotnīceibā pasaruodeja divejis nūzeimeigys lītys. Pyrmuom kuortom, gruomotys otkon adresēja deļ zemnīku, i, ūtrom kuortom, puortraukumi storp izdavumim pamozom suoce sasamazynuot. Tys apstyprynoj jezuitu guodeigū reiceibu par goreigūs tekstu tulkuošonu tautys volūdā (itymā gadīnī tys ir latgaliski), kab teksti byutu pīeimami vysim tim, kuri muok skaiteit, taidā veidā raisūt lobuoku izpratni par kristeiguos ticeibys muoceibu. Taipat ari īspīstuos gruomotys latgaliski pakuopeniski veicynuoja i atteistieja tautys skaiteitprasmi – tikleidz beja pīeimami drukuoti dorbi latgalīšu volūdā, ari izgleituotim cylvākim iz itūs gruomotu pamata beja īspieja cytim cylvākim vuiceit laseit i raksteit.

Par ituo evaņgeleja tulkuotuoju i izdevieju skaita jezuitu Juoni Lukaševiču (1699–1779), kurs dorbuojuos misejā Preiļūs i Varakļuonūs. Jis ir tulkuojs ari cytys gruomotys latgalīšu volūdā, kuru labi puorvaļdeja. Lukaševičs izdeve ari vairuokus cytus goreiguos literaturys dorbus, taidā veidā styprynuodams latgaliskuos goreiguos kulturys atteisteibu. Tūmār viesturnīku redzīņūs vārojamys atškireibys par „Evangelia toto anno” tulkuotuoju – ir ari versejis, ka Lukaševičs varātu nabyut saisteits ar evaņgeleja tulkuojumu latgaliski. Izdavuma titutllopa nūruoda iz tū, ka tys beja vairuoku autoru dorbs, taipat ari itaidu pījāmumu atbolsta literaturviesturnīks Aleksejs Apīnis. Papildu vaicuojumam par evaņgeleja tulkuojuma autoreibu reizem teik paustys šaubys par jezuitu nūpalnim evaņgeleja puortulkuošonā un izdūšonā. Pietneica Anna Stafecka izsoka dūmu, ka īroksts evaņgeleja titullopā „ar dažu Livonijas garīdznieku gādību” (ex clero Livonia) ļaun dūmuot, ka īspiejamais evaņgeleja tulkotuojs (ci tulkuotuoji?) mekliejams navys storp ordeņa mūkim, bet gon tūs nadaudzūs laiceigūs goreidznīku vydā, kuri ir palykuši napamaneiti, partū ka ir izaveiduojs prīkšstots, ka 17. i 18. gs. Latgolā ir bejuse tikai ordiņu gareidznīceiba. Tūmēr galeigim i pylnvierteigim secinuojumim par evaņgeleja tulkuojuma autoreibu vajadzeigi jauni fakti, kas spātu vīst skaidreibu itymā vaicuojumā.

 Latgalīšu volūdys eipatneibys evaņgeleju tulkuojumā

1753. godā izdūtī evaņgeleju tulkuojumi i tim pīvīnuotuos puors lyugšonys ir nalela gruomota, kas īspīsta antīkvā [1] piec pūļu tuo laika raksteibys parauga. Evaņgeleji tulkuoti nu latiņu volūdys, bet lyugšonys – nu pūļu volūdys, partū ka ari lyugšonu viersroksti ir pamasti pūļu volūdā. Storp niulinejū i tuo laika ortografeju ir itaidys svareiguokuos atškireibys: ai=ay, oi i oj=oy, ci=ey, iey. Patskaņu garumi nav atzeimeiti, tikai intonacejis. Gruomota volūdys pamatūs baļsteita iz Dīnvydlatgolys izlūksnem, tymā paruodeitys daudzys jūprūjom myusdīnu izlūksnēs kai šauruokā, tai ari plašuokā arealā sastūpamuos volūdys eipatneibys, it seviški darbeibys vuordu formuos,  pīmāram, darbeibys vuordu paguotnis formys –avā calmus: gudynowa Diwu, atgois dzeywowa utt. Tulkuojumā sastūpamys ari myusu dīnuos jau zudušys volūdys paruodeibys, kai vielejuma izteiksmis formys ar –b- i atškireigom golūtnem kotrai personai, pīmāram, ja es na byutub daryis dorbus[..], kad es kalpotub utt. Ari leksikā sastūpami daudzom Latgolys izlūksnem rakstureigī eipatnejī vuordi, pīmāram, wuszkas (latviski „aitas”), uycot (latviski „māciet”), spowiede (latviski „grēksūdze”), godnys (latviski „cienīgs”) i c. Izdavumā ari nūvāroj ītekmi nu cytom volūdom, pīmāram, latgalīšu volūdā ir diskusejis par morfemys, kas vuordā atsarūn storp prīdiekli i sakni, –si- i –sa- izceļsmi, Anna Stafecka atzeimej, ka „Evangelia toto anno…” lītuotais –si-, ruodīs, ir lituanisms. Leidz pat myusu dīnom –si- vacuokuos paaudzis runā Latgolā sasaglobuojs vuordā apsižāloj lyugšonuos i gareigajuos dzīsmēs. Prūtams, itymā rokstā nav nūruodeitys vysys latgalīšu volūdys fonetiskuos eipatneibys, kas sastūpamys evaņgeleju tulkuojumā, bet gon ir dūti daži pīmāri, kab byutu īspiejams saleidzynuot ar myusu dīnuos lītuotuos volūdys normom. Kūpumā evaņgeleju tulkuojumā, nasaverūt iz daudzajom raksteibys i gramatiskūs formu lītojuma nakonsekveņcem, ir vītejom izlūksnem atbilstūša volūda i tam laikam samārā preciza ortografeja. Ari gruomotys beiguos īvītuotais klaidu lobuojums ļaun dūmuot, ka tulkuotuoji pi ituo dorba struoduojuši ar lelu atbiļdeibu, tūmār juojam vārā ari tys, ka jī ir bejuši cyttautīši (ka viņ beja vairuoki evaņgeleju tulkuotuoji) i, ruodīs, ar atškireigu latvīšu volūdys prasmis leidzīni. Evaņgēleja tulkuojums ir latgalīšu rokstu volūdys pamats, i tam beja īvāruojama ītekme iz latgalīšu rokstu volūdys atteisteibu 18. i 19. gs. Ari puorejūs 18. i 19. gs. pyrmuos pusis olūtūs turpynojās evaņgeleju tulkuojuma tradiceja. Gruomota „Evangelia toto anno..” teik uzlyukuota par latgalīšu rokstu volūdys pamatu, partū ka tuos volūdys i izteiksmis tradiceja turpyojās vysā vāluokajā latgalīšu literaturā leidz pat 20. gs. suokumam i ir atstuojuse lelu ītekmi ari iz latgalīšu myusu dīnu raksteibu i rokstu volūdys normom.

[1] Antīkva ir latiņu roksta veids, kam rakstureigi būrti ar nūapaļuotom konturom, pīmāram, A a, B b, C c i tt. Antīkva lītuota nu 14.–15. gs. leidz myusu dīnom.

Roksta autore: Elīna Veismane
Karteņa: 2004. goda Evaņgeleja izdavuma vuoks