Novembra suokums kotru godu ir eipašs na viņ ar tū, ka rudiņs lānai īt iz ūtru golu i vokori palīk garuoki, bet ari ar Dvieseļu dīnu. Tei ir seneja Bazneicys tradiceja i naatjamama sastuovdaļa daudzu tautu tradicejuos, eipaši tī, kur katuoliskuos ticeibys prakse pastuov vairuokus godu symtus. Itymūs garajūs vokorūs, kod saprūtam, ka kuortejuo vosora i rudiņs ir nūskriejuši i kuortejais gods īt iz nūbeigumu i nikas nastuov iz vītys, ir laiks, kas myusus vadynoj iz dūmom par dzeivi, par myužeibu, kai ari par tim myusu tyvinīkim, kuri jau ir atstuojuši itū pasauli. Īprīkšejais pāvests Benedikts XVI ir sacejs, ka ituos dīnys myusim paleidz puordūmuot cylvāku eksisteņcis dziļuokū byuteibu, kū mes apziemojam ar vuordim „zeme” i „dabasi”. Cytim vuordim sokūt, paleidz cylvākam apsazynuot tū, ka pasauļs ir kas vairuok nakai tys, kū mēs redzim i varim sovim spākim izdareit. Taipat saprūtam, ka vyss nav myusu pošu spākūs, partū ka ir koč kas, kū mes navarim ītekmēt, kai, pīmāram, laika teciejumu, cylvāka īīšonu šymā pasaulī i nūīšonu nu tuos, bet tys vyss ir Dīva rūkuos.

1. novembrī Bazneica svietej Vysu svātūs dīnu. Svātī nabeja kaidi nu cytom planetom, jī ituos dzeivis laikā beja cylvāki, taipat kai mes vysi, i, dzeivojūt ite, viers zemis, beja uzticeigi Dīvam i ceņtēs dzeivuot gūdeigi i tykumeigi. Taipat ari jī beja grieceigi, bet, cenšūtīs dzeivot, cik viņ īspiejams, pēc Dīva lykumim, jī ar Dīva paleigu tyka puori sovam grieceigumam i piec nuovis sajēme nu Dīva apbolvuojumu – myužeigū svātlaimi. Bet 2. novembrī ir Dvieseļu dīna, kod lyudzam Dīvu par tim myrušajim, kuri vēļ nav kai svātī dabasūs, bet ir vēļ škeisteitovā, partū ka jim vēļ ir kaidi grāki, kas traucēj īīt Dīva vaļsteibā, deļtuo myusim ir juosalyudz, lai Dīvs jim atlaiž tūs grākus i ļaun byut laimeigim dabasūs. Kungs Jezus saceja: „Muna Tāva sātā muojūkļu ir daudz”, tys zeimoj, ka kotram ir vīta dabasūs pi Dīva, deļtuo nu myusim Dīvs prosa ticeibu i dzeivi piec Dīva lykumim.

Ituos obejis dīnys ir saisteitys, partū ka nūruoda iz realitati, kū mes navarim ite, viers zemis, iztvert, bet tei realitate myusus sagaida myužeibā, bazneicys i kopsātys myusim tikai iz tū nūruoda. Ticeigam cylvākam ir juoatguodoj, ka kopsāta nav pādejais punkts myusu dzeivē, partū ka cylvāka dvēsele ir namiersteiga. Kunga Jezus ceļš piec nuovis pi krysta nasabeidze kopā, bet tam sekuoja augšanceļšonuos, taipat ari myusim Dīvs dūd cereibu iz augšanceļšonūs postorā dīnā. Var saceit, ka kopsāta ir tikai pīturys vīta ceļā iz myužeibu. Par tū viņ līcynoj krysti, kas izlikti iz kopim. Taišni krysts myusim atguodynoj par cereibu, partū ka caur tū Jezus uzvarēja nuovi.

Dvieseļu dīna myusim līk paceļt pi Dīva myusu lyugšonys par myusu myužeibā nūguojušajim tyvinīkim, partū ka tikai lyugšonys ir veids, kai mes varim padareit kū lobu myusu meilajim, kuri atstuojuši itū pasauli. Tys ir veids, kai mes jim varim saceit paļdis ci atleidzynot par tū lobū, kū jī myusim ir davuši ituos dzeivis laikā, partū ka mīlesteiba, kaida myusim beja pret aizguojiejim, cikom jī beja myusu vydā, nav mozynuojusēs, bet palīk. Taišni mīlesteiba ir tei, kas savīnoj ītū pasauli ar myužeibu. Svātajūs Rokstūs mes skaitom, ka mīlesteiba ir Dīvs. Taipat Dvieseļu dīna myusim paleidz apsazynuot tūs tyvinīku vierteibu, kuri myusim ir blokus itymā pasaulī. Bīži myusim cylvāka pītrykst tikai tod, kod juo vaira nav, tikai tod myusim juo ir žāļ, bet, cikom jis ir myusu vydā, mes pret jū reizem izaturim tai, it kai jis itymā pasaulī byutu myužeigi. Partū juosaprūt cylvāka trauslums i par jū juoguodoj.

Vieleju jiusim vysim svieteigu itū laiku i nasabeit cerēt iz Dīvu, iz laimeigu myužeibu!

Roksta autors: prīsters Renārs Birkovs, Reigys Svātuo Jākuba Rūmys katuoļu katedralis vikars
Karteņa: E. Husaris arhivs