Ari itūgod LaKuGa pīduovoj puorskaitet latgaliski topušūs dorbus Latgolys lauku školu jaunradis konkursa ītvorūs, kas veļteits  literatei Naaizmierstulei. Konkursa tema beja “…soki, kū gribi dzeivē sasnēgt? Uz kū nasās tovs prōts un sirds?”. Turpynojam publicēt jaunuokuos grupys (5.-7. klase) dorbus.

Autore: Līga Gavare, Aglyunys vydsškolys 7. klasis škoļneica

Dzeive storp cylvākim

Dzeiveiba- tei ir poša leluokuo Dīva duovona, kura teik dūta tik vīnu reizi. Nu mums pošim un nu apleicejim atkareigs, kai tiks nūdzeivuota dzeive.

Mums kotram ir div rūkys, div kuojis, div acs, div auss. Tys ir normali. Mes dzeivojam, prīcojamēs, vuicomēs voi īmam iz dorbu. Tys ir tik pošsaprūtami, ka bīži viņ mes napamonam voi ari, ka pamonam, vīnaldzeigi paīmam garum taidim cylvākim, kurim nav dūta īspieja dzeivuot pylnvierteigu dzeivi. Tī ir cylvāki invalidi. Invalidi nu dzimšonys, cylvāki, kuri dabuojuši traumys voi ari palykuši taidi piec smogys slimeibys.

Parkū daudzim mums ir nīvuojūša attīksme pret šim nalaimeigajim?

Tys, ka mes varim skrīt, lēkt, maut, dareit pošsaprūtamys lītys, vēļ nanūzeimej, ka tai byus vysu laiku. Mes nagribim pīļaut dūmu, ka ar mums ari tai var gadeitīs, ka mes poši varim palikt par invalidim.

Napareiza attīksme pret dzeivi – narkotiku, reibynūšu dzierīņu lītuošona, vīglpruoteiga un muļkeiga reiceiba var aptumšuot ar tragedeju un nalaimi gon pošus, gon apleicejūs.

Sevkuram cylvākam ir tīseibys jimt nu dzeivis vysu, kū tei snādz. Tys atsatīc ari iz cylvākim ar īrūbežuotom īspiejom.

Es grybu, lai myusu sabīdreiba byutu ījiuteiguoka, vaira padūmuotu par itim cylvākim. Ir tik suopeigi nūsavērt, kai vīns ūtrs kikinej, īraugūt invalidu.

Napaseņ es beju vīnā pasuokumā, iz kuru beja atguojuse meitine ar Dauna sindromu. Es vierūs un apbreinuoju, kai jei, siežūt maleņā, ar rūkom veiduoja deju kusteibys. Tys beja skaisti. Vāluok es īraudzeju vairuokus cylvākus, kuri, verūtīs iz jū, smiejuos. Vyss vokors tyka sabūjuots, es siedieju un osorys ritieja puor munim byudim. Kai tai var? Parkū tik atkluoti nažieleigi?

Maņ ari sovulaik beja tante ar Dauna sindromu. Es beju mozeņa. Maņ ruodejuos jūceigi, ka jei nav taida, kaivysi. Es ari i jū bīži kaitynuoju. Niu saprūtu, ka dareju slikti. Jei beja cīši loba, jei mīļuoja mani. Tik jei beja sovaižuoka. Es beju mozeņa un nikuo nasaprotu.

Lai gon nivīns navar garantēt ūtra laimi, vys tik var paaugstynuot īspieju iz laimeigu dzeivi.

Maņ grybātūs vysus lyugt – dorit tai, lai vāluok nabyutu juosakauna par padareitū, jo nikur jau nav garantejis, ka mes poši natiksim nalaimē. Un, ka mums ir īspiejis byut vasalim, tys ir juosorgoj.

Maņ cīši grybātūs, lai ļauds ir ciļvieceiguoki, spātu leidza just, nadareitu ūtram puori.

Autore: Samanta Šubrovska, Brīžucīma pamatškolys 6. klasis škoļneica

Nikur nav tik labi kai sātā

Īmu nu laukim. Nu jaukys Latvejis daļys – Latgolys. Bīži dūmoju par tū, kas dzeivē byušu, kas maņ juodora tān, lai kū sasnēgtu. Ceņteigi vuicūs, jo, munupruot, bez zynuošonom nikur tuoli navar tikt.

Maņ pateik lauki. Muna meiluo sāta „Žubītes”, kurā dzeivoj muna saime, lauku dorbus meilūši cylvāki.

Nikod nav pruotā īguojs, ka es varātu aizbraukt nu Latvejis, kai tū niu dora cyti. Muna sirds navarēs pījimt svešu zemi, tautu, tradicejis.

Voi vēļ kur ir tik dzidrs gaiss kai laukūs? Voi vēļ kur ir lelys, pučem pīsātys pļovys ar bitem i kamenem zīdūs, kod gūvs teik laistys gonūs? Kas tei par prīcu, kod gon gūtenis, gon saimineica sajem spieceigu iudiņa šaļti pyrmajā gonu dīnā. I cik uotri zib munys kuojis, kod gūtenis ir īguojušys sābra pļovā. Tei ir prīca, bet ir ari bādys, kod kaida gūteņa saslymst i tei vajadzeiguo paleidzeiba nateik tik uotri sajimta.

 Bet kur nu bez lelim, varonim ūzulim, plaukstušim bārzim, zaļom eglem i prīdem. Kod pavasarī zīd uobeļneicys, vyss ir tik smuordeigs. Par skaistom i saulainom dīnom, kod tu izej dzaltanā pīneņu pļovā i prīca puorjem tevi, ka taišni ite ir tova dzymtuo vīta. Kod Latveju izgaismoj Juoņu guņkuri i kod varam sēdēt pļovā i vaiņukus peit.

Te vysapleik ir sātys sajiuta. I taids meils, pūkains ruņceits tev pīsaglauž kluot. Cik jauki, kod meili i tyvi cylvāki saīt kūpā ustobā, pīpyldūt tū ar syltumu.

Tai dīnys skrīn ar nabeidzamim dorbim: sīna pļaušonu, duorza reviešonu, ogūrču skuobiešonu, ražys nūvuokšonu. I tīpat jau i tei kasdīna, reizem raiba ka acs žierbst. Dorba myusu sātā nikod nav par moz.

Ite ir muns pruots, muna sirds. Ite maņ palikt i turpynuot mamenis īsuoktū dorbu, jo vaira par vysu mīļoju sovu sātu i tyvūs cylvākus.

Autore: Santa Vojevodska, Prīkuļu pamatškolys 5. klasis škoļneica

Es nuokūtnē…

Loba dīna! Mani sauc Santa. Es īmu 5. klasē, i es Tev pastuosteišu, kaidu es izatāloju sovu nuokūtni.

Vysaidā ziņā – byus interesanti. Maņ byutu profeseja. Kaida, vēļ nazynu. Dzeivuotum parostā sātā. Nabyutu nikuo grazna voi līka (aba nadereiga). Byutu sovs duorzs. Es dzeivuotu tik iz lauku! I sovā dzimtenē, Latgolā. Maņ byutu bārni i mozbārni. Es jim stuosteitu par sovu dzeivis guojumu, bādom i prīcom. Jim navajadzātu īt duorzeņā, a dzeivuotu pi mane – vyss lielais pulks! Es poša jim varātu vysa kū īvuiceit! Es poša jau daudz kū jādzu, a vāluok byus vēļ vaira saprasšonys!

Muna nuokūtne piec munu īceru byutu jautra un interesanta. Bet es vēļ nikuo precīzi nazynu, jo vyss vēļ maņ prīškā. Jo nivīns cylvāks nazyna, kas jū sagaida nuokūtnē. Deļ tam cylvākam ir juoīt pasaulī laimis meklēt. Jo, ja nikuo nadareisi, nikuo nabyusi raudzejis dareit, tu teišom i nikod nadazynuosi, kas Tu gribi byut piec profesejis voi kas teišom Tevi sagaida. Deļ tam juosatīc iz sovim panuokumim, a bez lela dorba tuo navar izdareit…

Es ari cereju, ka muni bārni i mozbārni, i mozmozbārni ari pīminēs mani kur nabejs. Cereju, ka jī ari raudzeis īt munūs pādūs. Cereju, ka jim ari byus laime i puorvoramys gryuteibys, jautreiba i sovā laikā prīca. Deļ tam vysim nūvieleju atrast sovu laimi i zynuot, sajust, izbaudiet, kaida tei laime ir. Deļ tam tīcitēs piec sova mierķa i napasadūdit, i tod zynuosit ari, kas Jius nuokūtnē sagaida.

Karteņa: Intys Valainis zeimiejums