Dvēsele ūlā/puosoka
Publicāta: P. Šmita „Latgaliešu pasakas”, 1937.g. (saglobuota originaluo raksteiba).
Bejuse kēniņa meita vuordā Līza, kas dzeivuojuse pilsātā Novgorodā. Dzeivuojis ari kēniņa dāls, saukts Juonis ķeizars, kas juojis karā par trejdeviņom zemem. Jis pījuojis pi Novgorada, pamanējis tur ustobā guni dagūt un līgojis vydā. Viņu puorjāmuse Līza, īvaduse pošu savā pilī un viņa zyrgu stallī. Un tur viņi dzeivuojuši vīnā pilī, cikom bejis juoīt karā. Taišņi uz tuos pilsātas guojis īnaidnīks, un Juons keizars nyu jau gribējis īt karā, bet Līza viņu napalaiduse, pasacējuse, ka lobuok vīna šei poša īškūt karā.
Reitā Līza pīsacāluse, pajāmuse sovas piles atslāgu un izvoduojse jū pa vysu pili, tikai vīna kambara naslāguse vaļā, kurs bejis aizsīts ar lyuku. Tad pīsacējuse, ka lai jis itymā kambarī naīt.
Kad kēneniņa Līza nūbraukuse karā, tūlaik tikai vīns pats Juons keizars palicis tamā pilī. Viņš staiguojis pa vysu pili un viņam īsagribējīs īt pasaskatīt, kas ir tamā kambarī, kur ar lyku aizsīts. Tad jis spēris ar kuoju tamuos duravuos un uz reizes durovas izlākušas uorā nu eņģim. Īguojis tamā kambarī, jis īraudzējis tur cylvāku koroujūtīs, kam pa obejim suonim koruojušuos bucas. Tad sacējis tys cylvāks, kas koruojīs: „Lydzu padūt man itū bucu, kas koruojas man lobajā suonā!”
Juons ari pasnēdzis jam itū bucu, bet tamā bucā bejis ašnis. Kad tikai tys cylvāks izdzēris itū bucu ašņa, kai uz reizes atsaruovīs nu kēdem. Tus bejis beznuoves cylvāks, nu jis tylen pajēmis un izdzinis Juoni keizaru nu tuos piles. Tad Juonis sēdīs rotūs un nūbraucis prūjom.
Kad puorbraukuse Līza, tūlaik viņa ļūti nūskumuse, īraudzīdama beznouves veiru jau vaļā. Jis ar viņu gon runuojis ļūti laipnim vuordim, bet Līza pavysam nagribējuse viņa runas klausītīs.
Vīnu reizi Līze teišom saslymuse, tūlaik beznuoves cylvāks nūjuojis medeibuos un atjuojis pi juos Juonis keizars. Līza jam pasacējuse: „Tu juoj uz taidu un taidu vītu, kur dzeivuoj veirs, kas vysu zyna; tys zyna ari, kur atsarūn beznuoves cylvāka dvēsele.”
Juonis nu sēdīs zyrgam mugurā, juojis meklēt tū veiru, kas vysu zyna. Kū meklējis, tu ari atradis.
Tys veirs pasacējis Juoņam: „Juoj uz jyuru tur ir vīna sola, uz tuos solas tu atrassi peili. Puorplēs tū peili, jamā byus ūla, tū ūlu tu pajem, aiznes uz pili, nūkyrynoj korstu cepli un īmet tur viņa dvēseli!”
Kad jis nūbraucja uz tuos solas, atroda peili, sagyva un puorplēsja pyšu. Kad tikai viņš tū ūlu, kas bejuse tai peilē, pajēmis rūkā, kai uz reizes beznuoves cylvāks palicis slyms, jo tai ūlā beja juo dvēsele. Kad Juonis keizars atbraucis, nūkurinuojuši cepli, īmatuši tur ūlu un tamā pašā bereidī beznuoves cylvāks nūmiris. Nyu Līza ar Juoni keizaru dzeivuojuši laimīgi, un varbyut, ka viņi vēl tagad dzeivoj.
Karteņa: LaKuGys arhivs