Puiseits ar meitineiti/puosoka

Puiseits ar meitineiti/puosoka

Publicāta: P. Šmita „Latgaliešu pasakas”, 1937.g. (saglobuota originaluo raksteiba).

Vīnam veiram nūmyra sīva un palyka divi bārni: puika ar meitiņu. Tāvs nailgi padzeivuoja un otkon apsaprecēja. Ūtra juo sīva beja rogona. Pamuote, rogona, cīši naīredzēja bārnu, un patstuovīgi syudzēja veiram, ka bārni juos naklausa. Vīnu reizi rogona soka sovam veiram: „Ved bārnus uz mežu un atstuoj tur!”
Itūs rogonas vuordus dzierdēja puika un jis soka sovai muosiņai: „Īsim, muosiņ, pīlosīsim akmentiņus!”
Bārni aizskrēja, pīlasīja akmentiņu un atskrēja uz ustobu. Tad tāvs soka: „Īsim, bārni, uz mežu ūguos!”
Un jī aizguboja. Īt tāvs ar bārnim, bet puika pa vysu ceļu vys svaida pīlasītūs akmentiņus. Tāvs īvedja bārnus dziļā mežā un soka: „Bārni, polasit ūgu, bet es īšu molkas cierstu. Vokorā es atīšu un reizē aizīsim un sātu!”
Bārni palyka, ūgas lasīdami, bet tāvs paguojis mežā drusku tuoļuok, pīsēja pi kūka dēli un pats aizguoja uz sātu. Bārni losa ūgas un dzierd, ka tāvs natuoļi cierš molku. Jau bārni pīlasīja ūgu un suoka mestīs mijkrēslis, bet tāva vys nav. Sadūmuoja bārni īt uz tāvu un aizguoja. Veras bārni, ka tāva nav, bet vējs kloudzynoj pīsītu pi kūka dēli. Tad bārni pa pīsvaidītim akmentiņim atguoja uz sātu. Rogona lomoj sovu veiru un soka: „Reit otkon ved bārnus uz mežu un īved dziļuok, ka jī sātas naatrostu!”
Atguoja reits. Lai gon tāvam beja žāl sovu bārnu, bet darīt cyta nikuo naatlyka un jis nūvedja sovus bārnus uz mežu. Puika otkon, īdams pa ceļu, svaidīja maizes garūziņas. Tāvs īvedja bārnus dziļi, dziļi mežā un soka: „Bārni, losit ūgas, bet es īšu molkas cierstu! Vokorā es pēc jyusu atīšu!”
Bārni palyka un tāvs, pagubojis drusku tuoļuok, otkon pīseja pi kūka dēli, lai vējs kloudzynoj, un pats aizguoja uz sātu. Bārni pīlosīja ūgu un gaida tāva. Jau metjas mijkrēslis. Bērni sadūmuoja tī uz tāvu, kur tys cierš molku, un aizguojuši, atrodat ū pašu dēli pīsītu pi kūka, bet tāva nabeja. Bārni suoka meklēt tuo ceļa, pa kuru atguboja, bet naatroda, jo putniņi beja salasījuši nūsvīstuos gorūziņas. Jau īstuoja nakts, bārni paleida zem vīnas egles gulātu un aizmyga.
Reitā pasamūda bārni un īraudzēja pi jim stuovūt kaidu bailīgu sīvīti. Tei beja rogona. Rogona soka bārnim: „Voi nagribit, bērniņi ēst?”
Bārni beja izsolkuši un aizguoja kūpā ar rogonu uz juos muoju. Rogona pabauroja bārnus, puiku īlyka aizgoldā, bet meitiņu aiz cepļa un baroj. Reiz rogona izkurinuoja cepļi, izjēmja nu aizgolda puiku un soka: „Gulstīs uz luopstas, es tevi izcepšu!”
Puika jai atbildēja: „Es nazynu kai gultīs.”
Tyuleņ rogona paša atsagula uz luopstas un soka: „Tai vajag gulēt!”
Napaspēja rogona izsacīt itūs vuordus, kai puika īgryda jū ceplī un tur jei sacapa. Palyka bārni vīni paši un šudin dzeivoj tymā muojeņā laimeigi.

Karteņa: LaKuGys arhivs