Pyrms vairuoku godu “Latgolys Radejā” izskanieja 47 cykla “Volūdys vaicuojums” raidejumi, kurus sagataveja žurnaliste Maruta Latkovska. Nu paguojušuo goda suoku raidejumu materialus var puorskaiteit žurnalā “Katōļu Dzeive”, nu niu vareiba ar tim īsapazeit dūta ari LaKuGys skaiteituojim. Itūreiz publicejam pyrmūs raidejumu materialus nu “Katōļu Dzeivis” 2013. goda februara numera.

Pyrmais raidejums

Loba dīna!

Šudiņ “Volūdys vaicuojumā” kūpā ar Jums ir Maruta Latkovska.
Dūmoju, ka volūdys nūzeimeibys i vajadzeiguma lītys bīži tai eistyn var saprast viņ ekstremaluos situacejuos. Tod, kod ir “dabuots par golvu” – nu laika, nu cylvāku i poša sirdsapzinis.

Cikom tei volūda, volūdeņa ir kotru dīnu pīejama, sasnādzama – jei var liktīs kas nasvareigs, sprosts, ustobys koktā nūlīkams i, nadūd Dīvs, vēļ ar kuoju pasperams, voi cytim, lobuokim laikim pamatams.

Tai “da kaula” tuos vierteigumu izjiut viņ tod, ka nu rūku suoc sleidēt pādejī dzeipureiši īspiejai runuot sovā dzymtajā mēlē, kod gribīs i nav kam vaira pasaceit: “Parunoj ar mani latgaliski!”

Latgolys Radejā taidam pesimistiskam redzīņam, saprūtams, nav vītys, jo te apleik tik jauni cylvāki struodoj, ka volūdai, volūdeņai par jim viņ prīcuotīs. Tys gon nanūzeimej, ka ari te, vysim kūpā, mums nav juosavuica. Tys ir juodora, lai myusu volūda teiruoka i skaneiguoka palyktu ar kotru jaunu dīnu, ar kotru jaunu raidejumu.

Kas tod mums, latgalīšu volūdys runys i rokstu lītuotuojim, byutu svareigi, lai mes pasauļa viejūs naizkaiseitu sovu nu vacuoku i vacvacuoku montuotūs gora duorgumu?

Prūtama līta, vysu pyrma mums vajag runuot sovā dzymtajā mēlē. Na veļti tautys dzīsme soka:
Kū dzīduosi, kū runuosi,
Cytu pusi staiguodama,
Dzīdi poša sovys dzīsmis,
Runoj sovu volūdeņu.
Kas nu dzērvis garuo kokla,
Ka zeileišu nanosoj,
Kas nu meitys smuidrys, garys,
Ka dzīsmeņu nazynoj.

Ar tū šudiņ “Volūdys vaicuojums” ir izskaniejs. Paļdis par klauseišonūs!

Ūtrais raidejums (par vuordu golūtnem)

Loba dīna!

Šudiņ “Volūdys vaicuojumā” kūpā ar Jums Maruta Latkovska.

I tai. Kū tod mums byutu juosagloboj sovā volūdā i kas vysaidu viesturisku sakriteibu i īsajaukšonu rezultatā šudiņ, kai tautā soka, “jau sleid nu rūku uorā” i gaist nu myusu runys?

Parunuosim par taidu niu vysai aktualu vaicuojumu kai myusu vuordu golūtnis.

Pasaklausūt nu molys latgalīšu runā,bīži var dzierdēt sokom: muojas, kuojas, navys muojis, kuojis, lobas golvas, navys lobys golvys, zaļas lopas, navys zalis lopys, Muoras zeme, navys Muorys zeme i.tt.

Nu kuo itei naskaidreiba ar golūtnem? Prūtama līta – nu raksteibys. Jo varakļuonīša, veiskupa, volūdnīka, vīna nu latgalīšu rokstu volūdys ortografejis nūteikumu sastuodeituojim Pītera Stroda laikā latgalīts varēja raksteit, pīm., jau mynātū vuordu mōjas (ar golūtni -as), a pruotā i runā paturēt ūtru – mōjis (ar golūtni -is), jo jis labi zynuoja sovys volūdys golūtnis, tod juoatzeist, ka šudiņ itei situaceja ir cīši mainejusēs.

Lelais vairums cylvāku niu runoj tai, kai stuov raksteits. Par tū pādejais laiks ari raksteibā atsagrīzt pi sovu golūtņu, lai tuos saglobuotu. Tys ari ir vīns nu tim jaunajim papyldynuojumim, kū īsoka myusdīnu volūdnīki i kū sovā laikā ari veiskupa Pītera Stroda ortografejis komisejis daleibnīki beja paredziejuši kai nuokūtnē rysynojamu vaicuojumu.

Vīneiguo vīta Latgolā, kur izlūksnēs runoj golūtnis (-as, -es – muojas, kuojas; zemes,
saimes) ir Zīmeļlatgola (ap Bolvim, Viļaku), bet normātajai latgalīšu rokstu volūdai par pamatu ir jimtys centraluos izlūksnis, kuruos runoj ap Rēzekni, Varakļuonim, Preilim.

Ari veiskupa Pītera Stroda ortografejis komiseja paredzēja raksteibā i, pats par sevi saprūtams, myusu runā saglobuot golūtnis (-ys, -is – muojis, kuojis, golvys, lopys; zemis, saimis, laimis), deļtuo ir pādejais laiks “padūt jom rūku” i atgrīzt juos myusu vydā.

Par tū drūši saceisim kai dzejneica Emileja Kalvāne: “Sovys sātys pagaļmeņā
bārzu sateiku kai draugu…”

Ar tū šudiņ “Volūdys vaicuojums” ir izskaniejs. Paļdis, ka klausejotēs!