Pyrms vairuoku godu “Latgolys Radejā” izskanieja 47 cykla “Volūdys vaicuojums” raidejumi, kurus sagataveja žurnaliste Maruta Latkovska. Nu paguojušuo goda suoku raidejumu materialus var puorskaiteit žurnalā “Katōļu Dzeive”, nu niu vareiba ar tim īsapazeit dūta ari LaKuGys skaiteituojim. Itūreiz publicejam raidejumu materialus nu “Katōļu Dzeivis” 2013. goda juļa numera.

11. raidejums (puorcālumi)

Latgolys Radejis viļņūs kūpā ar Jums ir Maruta Latkovska.

Pa ceļam iz žurnalistu seminaru “Par latgalīšu rokstu volūdu”, kurs nūtyka Bolvūs, Viļumu Jurs pastuosteja humoreigu nūtikšonu iz dzeivis par divejim bruolim: vīns, kas dzeivoj Amerikā, roksts viestuli tam, kurs Latgolā: Vasals! Dzeivoju labi. Struodoju ofisā. Asu tī boss.

Pavysam dreiž jis sajam atbiļdi nu Latgolys: Bruoleit, audzej lynu i nabyusi boss! Itū padūmu puorfrazejūt, leidzeigi var saceit ari par mums, latgalīšim, sovys volūdys vaicuojuma kontekstā.

Jau nu tik daudzu vuordeņu sovā runā asam atsasacejuši, ka, kūpā saguojuši, tī myus pošus nu kuoju nūguoztu. Līta vēļ i taida, ka tūs puornūvadnīku vuordus, kurus asam puorcāluši i aizajāmuši, a sovejūs izgaisynuojuši, mes vīnkuorši vaira nadzierdim kai na sovejūs i lītojam tūs iz kotra styura.

Par pīmāru: vīnā Volūdys vaicuojumā stuostejom par darbeibys vuordeņu īt, kura vītā teik saceits nuokt, taipat palikt vītā sokom kliut, vērtīs vītā – skateitīs, zīst vītā smērēt, grīzt vītā zuodžēt, kast vītā gruobt, mauduotīs vītā peļdētīs, izgaisynuot vītā pazaudēt, kuosēt vītā klepuot, sirdeigs vītā dusmeigs, cīši vītā ļūti, vaicuot vītā jautuot, saimis vītā gimine, orūda vītā apcierknis, a vuorda solts vītā auksts; tū pat var saceit ari par spryganū volūdeņu, kura latgalīšam tūmār byutu lobuok spraunuo, i tai bez gola.

Laissim itūs vuordeņus sovuos sātuos, sovuos ustobuos, lai jī nasaļ aiz durovu! Bez jūs bīži viņ izīt, ka cylvāks it kai i runoj latgaliski, a nu latgaliskuo tī tik seika, nīceiga daleņa palykuse.

Kū dareit, kai sadzierdēt nu molys sovu runu i kai salaseit sovus viejā izkaiseitūs vuordeņus?! Prūtama līta, ar pacīteibu i apsazynuošonu, ka tys na vīnys dīnys dorbs. Bet, meilī latgalīši, tys ir tuo vārts, jo dzymtuo volūda eistyn ir vīneiguo cylvāk identitate, vīneiguo juo sāta. Bez tuos jis ir plyks i boss kai tamā anekdotē, koč bīži viņ pats tuo i naapsazynoj. Itik godu asam dzynušīs piec volūdys smolkuma, iz tuo “teireibys oltora” – piedeņuos – uperī asam salykuši latgaliskūs vuordus, tai namonūt atsasaceidami nu sovu, nicik na švakuoku par puorlyktajim i aizajimtajim! Deļtuo pasaceņssim jūs atguoduot i liksim tūs sūpluok voi blokus kai sinonimus. Nu tuo latvīšu volūda paliks viņ boguotuoka. Vuiceisimēs koč pa mozam, koč pa lieneitem, koč pa drusceņai, jo sasaukt sovus vuordeņus kūpā ir taids pats mums doroms dorbs kai pīpiļdeit Latgolā pamastuos sātys i sakūpt aizaugušūs teirumus.

Nu padūmojit, kas byutu Baļtinovys pogosta dramatiskuo kolektiva “Palādas” režisoris Anitys Ločmelis (pseidonims Danskovīte) izruode „Ontans i Anne” bez sovys volūdys? Kai mašyna bez motora, kai salauzts stuņdinīks.

Kas jī byutu bez sovys runys, kura buzguloj kai pavasara ryuceits, salasejs iudiņu nu smolkūs tierceišu, i nas tūs iz lelū upi, tautys dvēseleiti, kurys zamapziņā ir dzeivys, viņ nūsaglobuojušys, ilgys piec sovejuo, latgalīša mentalitatei tyvuo i saprūtamuo. Tei tok ari ir itūs teatra gabaleņu panuokumu i popularitatis zalta atsliedzeņa. Jo tys nav nikaids amerikaņu humors, kura mes bīži viņ nasaprūtam i nazinim, kur smītīs, a kur rauduot… Tys ir sovejais, i paļdis baļtinavīšim par taidu variešonu i dareišonu!

12. raidejums (psihologiskuo barjera)

Latgolys Radejis viļņūs kūpā ar Jums Maruta Latkovska.

Aizīt tymā saulē myusu babenis, dzedeni, muotis i tāvi. A kas nu jūs palīk myusu sirdīs, – tukšums voi boguoteiba?

Jūs ceņteiba i struodeigums ir jau daudzu jaunūs paaudžu lobkluojeibu nūdrūšynuojuse, bet voi mes, Muorys zemis bārni, vysod asam gribiejuši pasateikt sovai Muotei Latgolai, gon turpynojūt sovu seņču īsuoktū dorbu pošu zemeitē, gon naaizmierstūt Jū nu tuolīnis. Voi asam spiejuši nūvērtēt vacuoku dzeivēs kruotū gudreibu, pīredzi, i pajimt kū palīkūšu sovom atlaseitem, sovim lūluojumim?

Mes niu guodojam par Latgolai raksteitom gruomotom, raksteituo i runuotuo vuorda izkūpšonu, bet myusu bārnim i mozbārnim (unučkeņom i unucenim) jau nikas nu tuo vysa nabyus vajadzeigs, jo jim nabyus gribiešonys tradicejis i volūdu turpynuot. Jo mes jūs sirsneņuos nabyusim īlykuši tuo syltuo maiguma, kas apjam, dzieržūt latgalīšu tautys dzīsmis voi senejus nūstuostus par paguotnis nūtykumim.

Deļtuo myusu, vacuoku, vacvacuoku i školys pīnuokums paleidzēt jaunajim cylvākim apsazynuot sevi kai sova nūvoda puorstuovi, kuram ir kū cytim pastuosteit par sovu dzymtū pusi, tuos kulturviesturi, saprast sovu seņču runys pīviļceibu i naatkuortojameibu, izjiutūt tū kai īkšeju napīcīšameibu. Nu navar tok myužeigi byut tai, kai tālaini par tū izasoka myusu literats Oskars Seiksts, ka Latgolai teik atvālāti “nulle komats štrunts procenti” Latvejis viesturē.

Kod aktīrs Evalds Valters sovā laikā daudz reižu gasteja Latgolā, tikšonuos ar jū puorpiļdeitajuos skateituoju zalēs vysod beja pateikama i gaiša. Vēļ cik ta seņ, stuovūt iz Viļānu kulturys noma skotuvis, jis prīcuojuos par latgaliskuo vuorda skaneigumu, aicynuoja tū cīnā i gūdā turēt, apsazynuot, ka latgaliskajam Latgolā ir juobyut pīteikūši lapnam i kūptam, lai sovys saknis apsazynuotu bārni i bārnu bārni. Skaidrys ir vīns, jo mums vairuok byutu tik patīsu i dzeivis (na viņ gruomotu) gudru cylvāku kai Muokslinīks Valters, mes byutu cyta tauta – daudz saskaneiguoka i stypruoka.

Tam, ka latgalīts nu školys sūla nav voi ari puoruok moz teik īpazeistynuots ar sova nūvoda gora boguoteibom, ir bejuse lela lūma “nu seve izbēgt grybūšu” cylvāku sasavairuošonai, i ekonomiskuos problemys te nav vīneiguos, parkū tai daudz Latgolys jaunīšu aizīt pasaulī iz naatsagrīzšonu. Kū leidz tys, ka myusu vaļsts Volūdys lykuma 3.pantā ir izsaceits atbolsts latgalīšu rokstu volūdys kai viesturiska latvīšu volūdys paveida saglobuošonai, aizsardzeibai i atteisteibai, ka vazums iz prīšku kust vysai lieni.

I tei vysa līta nav tik vīnkuorša ari deļtuo ka pret latgaliskū, kai kū atpalykušu i godim smītu, myusūs ir izaveiduojuse psihologiska barjera i mes, it kai grybādami, lai myusu bārni “izīt smolkūs ļaudīs i runoj smolki”, ceņšamēs ar jim runuot „pareizā mēlē”, viņ aizmierstam tū, ka myusu volūdys klaidys kai nu kopejamuo aparata izguojušā lopā, palīk jimūs. Ir vēļ saimis, kur ari vacajai babeņai teik praseits narunuot ar bārnim latgaliski. I vaceite nu sirds ceņšās piļdeit pīsacejumu. Viņ nivīns napadūmoj par tū, ka mozais cylvāka bārns dabuos nu juos vysu latgalīšu izrunys voi akcenta komplektu sovys, tai saucamuos, “literaruos volūdys” arsenalā, a labi runuot latgaliski naīsavuiceis. Tai teik atsasaceits nu boguoteibys, kuru īdūt varēja vīneigi jei – babeņa. I izīt, ka it kai grybūt gluobt sovu bārnu nu latgaliskuos izrunys, īvadam jū daudz dziļuokā pūrā, nu kura leluokai daļai natikt uorā myužam.

Partū, i itymā jius drūši viņ maņ pībolsuosit, ka puorsavuiceit voi lobuot klaidys ir daudz gryušuok nakai jūs jau nu suokuma nadareit. A kur tod ir rysynuojums, izeja nu tuos biedeiguos situacejis, ka Latgolys bārnu volūdeņa bīži viņ ir kai spāņu zuobokā ībuozts, samūceits latvīšu volūdys sajaukums, ka jau itik godu daudzi vacuoki ceņšās ar bārnim narunuot latgaliski!?

Par tū cytā “Volūdys vaicuojumā”, Paļdis, ka klausejotēs! Vysu lobu!