Maņ nu sevis drupeit ir baist /Dūmu pylni pogolmi. Februars
Maņ nu sevis drupeit ir baist. Bet vaineigs esi Tu. Maņ pateik sevi attaisnuot, meklēt izskaidruojumus apleik, cytur. Es izalīku mīreiga i klusa, bet sirds manī uordās. Kai lai es Tev tū pasoku skaidruok! Maņ baist.
Sēdējom obejys ar bailem iz krinceiša. Sasarunuojom. Pyute nalels zīmeļu viejeņš, beja jau tymss, gondreiž nakts. Solts. Acīs vīna ūtrai nasavierem. Vēremēs koč kur tai iz prīkšu, tymsā. Bet runuojom skali, tai kab vīna ūtru dzierdātu.
„Vyspuor jau tevi ir gryuts sagiusteit.”
„Bet Tu tū izdarieji, naredzi jau? Esi apmīrynuota?” es zynu, ka izaklausieju sirdeiga. Es beju drupeit sirdeiga, bet vaira apjukuse i varbyut pat izmysuse.
„Pasadūd?”
„Nikod!”
Klusums, kas nūgalynoj. Speits. Acs samīdzu kūpā, viļteigi pi sevis smaidu, nu osorys nūvaļdeit navaru.
„Nikod!” es klīdzu. „Nikod!” es pīsaceļu kuojuos. „Tu vari maņ sekuot, vari mani mūdynuot nakts vydā, vari maņ pat uzbrukt. Nikod! Es napasadūšu nikod!” Uorā beja solts, zīma, ruodīs februars. Osorys izkolta sausys i suopeigys iz byudim. Ja es tymā breidī viertūs spīgelī, īraudzeitu sevi vīnkuorši šausmeigu. Bet beja tymss, kai jau es minieju. Kaidu šaļteņu es vēļ rauduoju, tod šņukstieju, tod nūsamīrynuoju. Kod pasagrīžu, juos vaira nabeja. Nikaidu pādu snīgā.
Apsagrīžu ap sovu asi, nūsapyušu, īguoju ustobā. Bet tod izreiz otkon izguoju uorā. Muoksleigais ustobys syltums maņ nabeja tymā breidī vajadzeigs nicik. Tod jau lobuok, kab sols knīb dagunā. Izmešu lūceņu, pastaiguoju gar sātu, drupeit parka vierzīnī, tod guoju atpakaļ. Vēļ ilgi stuovieju, pret sīnu atsaspīduse, i dūmuoju. Lelys, boltys i suopeigys dūmys. Par dzeivi. Es dūmuoju, ka es nūmieršu. Voi, pareizuok sokūt, es gribieju drupeit nūmiert. Tod es suoču lyugt. Ilgi. I nu sirds. Kai vēļ nikod. I saprotu, ka kuortejū ceiņu manī ir izceiniejs Dīvs. Manī īkuope mīrs, pa sirds trepem, es atvieru muti, dvaša izkruosuoja tymsu boltim garainim, es drupeit pasmaidieju. I īguoju ustobā.