Pyrms vairuoku godu “Latgolys Radejā” izskanieja 47 cykla “Volūdys vaicuojums” raidejumi, kurus sagataveja žurnaliste Maruta Latkovska. Nu paguojušuo goda suoku raidejumu materialus var puorskaiteit žurnalā “Katōļu Dzeive”, nu niu vareiba ar tim īsapazeit dūta ari LaKuGys skaiteituojim. Itūreiz publicejam raidejumu materialus nu “Katōļu Dzeivis” 2014. goda septembra numera.

37. raidejums (burts “š”)

Vasali, meilī Latgolys Radejis klauseituoji!

Gostūs pi Jiusu īt raidejums “Volūdys vaicuojums”. Stuostomū tam ir apkūpuojuse Maruta Latkovska.

Ari itū reizi mes vēļ pasagrūzeisim burta s sabīdreibā, tyvumā, juo apleicīnē i ap jū kai suokumburtu nu lejslatvīšu atškireigajūs vuordūs. Tikai niu itys burts jau byus taids šņuocineits š voi š ar apguoztu jumteņu iz juo. I tai – pi lītys.

Pyrma suoksim ar vītu vuordim: Šaurumi, Škēlis, Škieli, Šķaune, Škeļtini, Škerbiškys, Škierškuoni, Škilbāni, Škutāni, Šmeili, Šakališki, Šalupinki, Šanti, Šaraki, Šaureitis, Šauriški, Šautinis, Škeltova, Škiņči, Šnepsti, Šnitki, Špogi, Špuni, Špeli, Škierstāni.

A niu par cytim vuordenim.

Šaipeitīs ir uoksteitīs, taiseit grimasis.

Šaļte ir breids, breisneņš, ari iudiņa šaļte, guozīņs, šaļtim ir reizem.

Šarabans ir atsperu roti, ari golva. Ir tok dzierdāts sokom: “Itam to tys šarabans labi struodoj!”

Šaucs ir kūrpu meistars, kūrpinīks voi zuobacnīks.

Šārmys ir šermuli, drebuli, a šērve ir nateirumu kuorta, par iļgi namozguotu koklu soka: “kaida tev šērve iz kokla, tī jau buļveišus var sēt…”

Šeļma ir blieds, muons, a šema ir shema.

Šestiņs ir katuolim svynamuo dīna sastajā nedeļā piec Leldīņu.

Šyba ir lūga daļa, rama, rūts, a škadārns ir saškaļdeita prīžu bluča gabaleņš, nu kura plieš skolus.

Škeisteiba ir navaineiba, a škeistums – svātums, sovukuort škeistums irškidrums.

Škeļtine ir škaltuo molka, a škeļvinēt ir samaiseit, šļakstynuot.

Škierba ir sprauga, a škierzlots – kirzaka.

Škūrsteituojs ir lynu daleituojs sauvēs pi kuļšonys.

Škērstele ir īškālums svuorku voi mieteļa mugurys pusē, ari bikšu prīškā.

Škindeli ir grūpāti kūka dieleiši jumtam.

Škīmiņs ir ausšonys stuovu sastuovdaļa – šķirtne velkos, ari pruots, saprasšona, jo nareši ir dzierdāts sokom: “Itys jau staigoj kai bez škīmiņa.”

Škīzna ir škīdra, a škleps – pogrobs.

Škode ir bāda, nalaime, a škodēt ir kaitēt.

Škūrbi ir peikstuli (zivs), a škūrstyns ir dūmenis.

Šlipste ir koklasaite, a šļahta – seikuo pūļu muižnīceiba, šliva – plūme.

Šmakovka ir poštaiseits styprys dzierīņs, a šmucynuot ir plaucēt.

Šmuks ir skaists, a šņustyks, šņu(r)dauks, šniucs ir kabatys lakateņš.

Šņitka ir kuopustu ēvele, ari nazuole, a šnitkavuot ir ēvelēt kuopustus.

Šņūrks ir šņūre kūrpem, a šolks ir zeids.

Šuorbuotīs, ari švuorbuotīs ir grīļoties.

Špaki, špogi ir strodi, a špetnys ir nyknys.

Štorka ir stārķis, a šuple, šupleite ir līkškere gryudu gruobšonai i vieteišonai.

Švačka ir šivieja, a švagers ir sīvys bruoļs, ari muosys veirs bruoļam.

Šveikstēt ir čukstēt, a šviļpuks ir stabuleite.

Švoryns voi švorons ir rotu topa, a šļurkstyns – bārnu spēleite – “iudiņa blise”, iztaiseita nu lupstuoja stūbra.

Šyupeļs ir šūpulis, a “šyupeļa nauda” – īrodums duovynuot naudu jaundzymušajam kristeibuos pyrms pādejuo iedīņa – ūluokņa.

Vēļ tikai nazcik augu vuordu, kuru suokuma burts ir tys pats vacais lobais i myusu niu jau tik daudz “cyluotais” š.

Šlabine ir meža ūga ziline, a škūrsta ir teiruma, ari meža kosa. Škūrstys bierneibā babeņa lyka laseit pa teirumu, lai byutu kū pasvīst sivieneņam ir kuoruo zūba. A šnitka ir guorsa, augs, nazuole, ar kuru tai gryuši karuot myusu duorzūs. Jei ar taidu dzeiveleibu apveļteita, ka ar sovu sakņu stričeišim laužās, ūrbās zemē i žņaudz nūst cytus augus. Atlīk tikai sekuot padūmam, ka jū vajag izmontuot pavasara salatūs, lai vuiceitūs prasmi izdzeivuot, pasmaltu spāku i, īspiejams, atkluotu pavysam nūpītnu i vārā jamamu jauneibys eliksiru. Kū padareisi, vysim juosabruņoj ar pacīteibu i uzjiemeibu. Tai i itys “Volūdys vaicuojums” izskaņ. Paļdis, ka klausejotēs! Vysu lobu!