Gavieņs ir vaidiešonys i gondareišonys laiks. Gavienī cīš mīsa caur atsasaceišonu nu tuo, kas cytom reizem nav līdzams, bet prīcojās gors. Gors prīcojās, tuodieļ ka gavienī dzymst leluoka steigsme piec loba.

Nikod pasauļam gaviešona nav kaitiejuse, bet puorsaiesšona, iedīņu daudzums i puorpylnums daudzejus īruovis kopūs.

Leli gavietuoji tuksnešūs ir dzeivuojuši ilgus, ilgus godus.

Tūmār dzeive tik niu ir mainejusīs i tik palykuse gryuta, ka bazneica suoc ļaudim rauseit rūkys nu gaviešonys.

Šūgod myusu veiskups gavieņa sameikstynuošonai ir nūsacejis šitū:

1. Vysim atļauts ēst ar pīnu (pīns, svīsts, ūlys), izjamūt Palnu Dīnu un Lelū Pīktdīni.
2. Vysim atļauts ēst ar gaļu svātdīnem, pyrmūdīnem, ūtardīnem i catūrtdīnem par vysu Gavieni, izjamūt Lelū Catūrtdīni. Pīzeime: kam atļausts ēst ar gaļu, tys jū var ēsti tikai vīnu reizi dīnā, izjamūt svātdīnes. Pi tam tymā pat malteitē navar ēs gaļu i pīnu.
3. Tī ticeigī, kū šei dispensa (atļaušona) vēļ naapmīrynoj, piec plašuokys dispensys, lai grīžas pi vītejim draudžu saiminīkim. Školu īstuodēs muocekli i školuotuoji dispensu var dabuot pi sovim kapelanim.
4. Vysi, kas ir atkareigi nu cytim, kai karaveiri, kolpi, muocekli audzynuotuvēs, bārni dzymdynuotuoju muojuos, i vyspuor muojuos asūši, var ēst tū, kas teik padūts. Pi šuos eiles ļaudim teik pīskaiteiti ari vysi izdzeiti (aiz kara voi aiz cytim apstuoklim atstuojuši dzimteni), izceļuotuoji nu dzimtenis, kurim dasaīt dzeivuot gryutu dzeivi, – šī var ēst tū, kas ir dabojams.

Bazneickungim teik atļauts iest tikai ar pīnu.

Golā veiskups vysus ticeigūs skubynoj gaviešonys vītā dareit cytus lobus dorbus, seviški žālsirdeibys duovonys dūdūt i lyudzūtīs, lai šis Pesteituoja cīsšonu i mūku pīminis laiks patīši bytu pesteibys laiks, kurajā ļauds pīdzymst iz lobuoku, gūdeiguoku, guošuoku dzeivi.

Olūts: DRYWA. – Pīterburga, 1917. g. 15. februarī. – Nr. 7. – 3. pl.