Pīduovojam fragmentus nu Ilzis Spergys stuosta “Pajem mani leidza”,  stuosts pylnā garumā atrūnams  gruomotā “Dzeiveiba”.

Beju galeigi bez naudys i nūsadziņs da pādejuo. Aizguojom iz kļūstera kukni, bruoļs pajēme bļūdu i īlēja maņ zupys. Nūgrīze nu kukuļa rasnu maizis ryku. Lipeigys maizis meikstuma druponys sasavēle bumbeņuos i palyka iz naža, pabyra iz golda.
Tai vysod beja bejs. Jis maņ īdeve naudu, īkuortuoja kaidā dorbā, a tod es aizalaižu. Reizi nu reizis.

Bruoļs vysod ir bejs cytaids. Kai na nu ituo pasauļa. Līceiba loba, mateni daglausti, sorkoni byudeni, šņukauteņš rūkā, biņdzjuceņš kuorteigs, kūrpeitis speid. Babu prīca i ocuraugs. Kai paceļ eņgeļa baļsteņu bazneicys kūrī, tuom až osorys acīs.
Jis guoja pīkolpuot pi oltora. Procesejā guoja. Piečuok jau staiguoja komžā pa bazneicu, laseidams naudu. Babenis prīceigys stuosteja muotei, cik jai pazeimeigs puiseits. Ak jau byus bazneickungs. Mama až sorka i buolēja. Nu lapnuma nazynuoja, kur liktīs.
Drausmys.

Mani muote tože gribēja dalikt pi dzelys. Pīsaceja svātdiņ nest nazkaidu procesejis karūgu. Aizguoju. Pīsacieļu nu reita. Nikuo nanūkavieju. Beju pi bazneicys reizē ar kioska vecini, ar kū muote myužeigi beja iz nažu — jom duorzi beja sūpluok i to vīna, to ūtra īleida ūtrys daļā voi īsvīde sovā duorzā atrostu akmini voi nazuoli. Tei tik nūšņuoce viņ iz munu lobureitu.
Nu i šņuoc, valna rogona. Taipat tī tovi zierni byutu tuorpu apāsti. Ot jau bāda — zierni. Pajiemu puors sauvu ar puokstim. Varātu dūmuot, ka poša bodā voi tū viņ kai tūs zierņus ād.
Tok tuos jukušuos buobys dasaseja, ka maņ nateirys rūkys, nogi na taidi, pīdurknis na taidys. Jūs svātuma izmaituošu! Kai ar taidom rūkom vars bazneicys karūga nest! Svātdīnis dīnā! Kur muote verās! Voi ta iudiņa sātā nav!
Rozaguoja kai trokys. Skanēja vysa tukšuo bazneica, mozuos meituškys až vērēs vaļā mutem i aizmiersa par sovom baņtem, motim i zečubiksem.
Da voi ta es vaineigs, ka beja juosataisa ritiņam kēde. Kas ta tom rūkom taids nūtics — vakar mozguoju. Gols golā, aiz kuota to byutu ness. Nasagruobuotu jau ap tū jūs karūgu, besam maņ juo vajag!
Pasyuteju juos vysys dierst i aizguoju iz autoūstu. Siedieju tī, gaideju autobusa iz sātu. Atguoja nazkaidi džeki nu klasis. Karoče, mes sasasvīdem, Kļomānam beja tusovka, tipa tī jubileja voi kas. Suocem kūst. Iz sātu aizguoju laikam piec puors dīnu.
Da tai saguoja.

Besej uorā. Muote tūreiz rauduoja i lomuojuos. Eļnē es sadegšu, satani munys rybys ar sokumim baksteis. Itū kaunu, itū nagūdu. Jai zvaneja, jai saceja. Jai pīkladzynuoja pylnu golvu. Itaids dāls. Itaids nagūds. Vysi šokā. Vysi runoj. I kur taids urods saimē atsarads. Baņdits.
Da kaidā tī eļnē. Kaidi satani. Navajag sūleit vysaidus karūga nesiejus, tod nabyus i kauna. Poša sasūleja, ka īšu tamā jūs procesejā, poša lai niu i bādoj. Voi ta es pats tī leidu? Voi maņ vajag? Myužam maņ tūs karūgu navajag. A niu pīzej. Poši nazyna, kuo jim vajag. Ka jau ir tī idealī karūgu nesieji ar manikira nogim, lai nas koč apsadiersdami. Kuo jim nu mane vajag? Kuo buožās viersā?
Tāvs ryuce. Veisteja kulakus. Nalaime sātā, nateireiba.
Sist vaira nasyta. Zynuoja, ka nav tolka. Da i lai parauga. Atsaraus.

Ar meitom gon bruoļam naguoja nikai.
Da kura pi juo ītu. Vysod gūdeigs, kluss i breineigs.
Da i laika jam nabeja — to vuicejuos, to paleidzēja pa klāvu tāvam ar muoti. Cikom jau veice školu i izdūmuoja īt iz tū seminaru i tod kļūsteri. Dūmuot, nabyutu gona ar seminaru. Kai bazneickungs koč pi ļaužu dzeivuotu, pasaulī kuo radzātu. A tai — sēdēs četruos sīnuos. Savaicuosi, kuo tī dareis. Nikod naasu saprats, deļkuo dzeivam cylvākam juolein kļūsterī. Nu, napateik cylvāki, siedi sātā. Naleiņ pi jūs. Skaiti puotorus, ka jau taids padīveigs. A nu loba pruota leist cītumā. Nu nā. Ite na maņ.
Da maņ nivīns i navaicuoja. Bruoļs tik pasaceja, mama rauduoja, tāvs lomuojuos. Piečuok jau vysi treis laimeigi nūbrauce pi bazneickunga, aizvede nazkaidu gastiņci, maņ i naruodeja. Ak jau ūlys i sātys sīru.

Da kur jis cytur byutu licīs. Kam jis taids vajadzeigs. Bazneicā jis ir pi vītys. Cytur pasaulī jū nūrītu kai suni.
Jau tai dabuoju puors reižu sadūt pa purnu vysaidim sukom. A kuo jī diersn! Muns bruoļs. Ka jis grib, lai koč pa nakti guļ tymā komžā. Juo komža, juo bāda. Kaida vysaidom piļsātys zarazom daļa par munu bruoli? Lai jis koč sēd iz tuo oltora, a nivīns piļsātys lubraks tī mēlis nakuļsteis! Izraušu nu mutis ar vysom saknem!
Aizstuovieju i aizstuoviešu. Lai nalein.
Pierstu dadūrs, jei bogu, izraušu zornys. Apteišu ap mītu i pakuoršu pi bazneicys par karūgu!

Muote gaideja, ka es palikšu sātā par saiminīku. Ka jau maņ tei golva taida gryuta i škola napateik, mož patiks zemis dorbi. Tāvs cerēja. Nūpierka maņ traktori.
Da besam jūs. Nagrybu nikaidys zemis. Nav izdeveigi.
Piec školys godu pasavuiceju par elektriki. Tolka nikaida. Tamā syuda školā jī dzyna vydā vysu tū pošu svīkstu kai pamatškolā. Pasoki, kaids Blaumaņam voi kosinusim sakars ar elektreibu. A nikaida! Blaumaņs vyspuor pi skola guņs raksteja, a kosinusus izdūmuoja, kod mož vēļ dinozauri pa īlom volkuojuos. Nu, vysaidā ziņā seņ.
Tai es i nūsatynu mudri viņ nu tuos školys. Dzeive ir eisa! Kaida besa piec maņ jū pakuost iz vysaidu kosinusu? Kuram cylvākam dzeivē ir vajadziejs koč vīna kosinusa — paruodit maņ taidu! Paprosi kurai kotrai bazneicys buobai, lai pasoka kosinusu teoremu. I tok ak jau guoja školā, vuicejuos. Mož vēļ teicamneica beja — Hruščovam, Stalinam par prīcu. Buoba tik tuss, a paprosi, voi atguodoj koč vīnu formulu. Ni besa!
Syudam vajadzeigs. Ka nav, lai nav!

Aizbrauču da bruoļa. Jam beja nazkaida ustoba, kur varēja īīt nu kuknis. Nu suokuma jis beja prīceigs, lečeja maņ smedziņus. Dīva mīlesteiba. Dīva apredzeiba. Svieteiba i myužeiguo dzeiveiba. Dzyna iz Mišu.
Puors reižu aizguoju i myru zemē — nazkaidys litanejis, puotori. Bruoļs nazkur pa prīšku pi oltora — kai vysod. Staigoj komžā, a tolka nikaida. Pat tī jam nadūd golvonuo omota, tik talercenis panosuot, da tū aptrusušū slūteņu.
Ej nu zyni, kurā godu symtā tī ezeli aprokti, nu kuru astis tei bryunuo slūteņa taiseita. A nosoj kotru svātdīni pa bazneicu, izvalk kai nazyn kaidu svātumu i tod tik laiž ļaudim puori — kuram mutē, a kuram i acī tys iudiņs. Svieteigi.

Stuovieju bazneicā pi buobu.
Vot tī varēja poša besa nūsavērt. Nu skota babys kai babys. Vacs ir vacs. Skusteni, mieteleiši, sumceņuos unuki zvona.
– Aļou, aļou. Nā, navaru runuot.
Nu taids čorts cytai aiz uodys! Kai mauc vīna ūtrai pa pedelem, tei až iz nuošu. Lai nadūmoj bez laika leist pi Sakramenta. Kuorteibai juobyut!
Es par reizis soku — pastoti taidu buobu policista vītā, vysi sēdēs kai konclagerī. Labi, ka jom tikai bazneicā dūta vaļa.
Cik juos tī Dīva lyudze, cik cyta cytai kaulus skoluoja. Nūsavēre ar boltu aci, kod kura kraukuodamuos kuosēja. A pošai telepons zvona, kašās pa pyrmsplyudu laiku sumceņu, brillis nūkreit.
– A Jezus i Marija. A Jezups soldonais. A Jumprova svāta.
I kaids tam sakars ar Dīvu.
Bazneickungi tī pa prīšku nosojās ar sovom slūtom i traucenim, cyloj rūcenis, dabasūs verās. A buobys. A vot buobys to šeptej.
Nūsaklauseju vysaida breinuma. Kur kam atlaidis. Kur sasiskys dūd pa lātū, kur maize — jimsi div batoni, trešais par veļti. Kur humpaļūs atlaide, kur tomatus tiergoj zam lata. Kura myruse, kurai vecs atsarads i niu sātā gaida. A itū laimi — vecs sātā. Lai i dzāruojs, vys jau puiša cylvāks. Par reizis drūsuok, na vīnai pošai.
Kai bazneickungs skaļuok aizdzīd, tai juos bolsā šeptoj leidza:
– Mes tevi lyudzam, Kungs un Dīvs!
Da nu. Itaidam svīkstam atdūt vysu sovu dzeivi.

Aizalaižu. Meklieju dorba — šaļtim tī i šaļtim cytur. A kam maņ īsajiugt — paieds esi i gona. Taipat tei dzeive nazkai juonūdzeivoj. Deļkuo rautīs malnom mīsom, ka var taipat. I kas nu tuo lobuoks byutu. Vysaiž guoja, a nikaida vaine — ej, kur gribi. Kai putyns.
Vyss pasauļs ir muns Dīva noms. Muns Dīvs ir prīceigs celinīks.