Kārlis Kazāks : atsazeišona Latgolai
ITEPAT
Itepat blokus. Pat “blokus” nav eistais vuords, partū ka naeksistej rūbežs – storp mums nav saradzama lineja. Tū es najauši atkluoju. I nabyut na īsarūnūt pi Teve gostūs, nu mīreigi sādādams pats sovā sātā i īsaklausūt kaidā najauši, atviļktnis kuortojūt, atrostā kompaktdiskā*. Originalā. Tys ir – na puorkopātā nu draugu voi nalegali lejupluodietā nu plašuo teimekļa.
Kod ir pīrosts klauseitīs muzyku svešvolūduos (puorsvorā jau angļu mēlē), tod nacik bīži puoruok lelu viereibu dzīduotajam stuostam napīvieršam. Slynkojam saklauseit. I ari tūreiz, kod pyrmūreiz pamaneju Tevi cytaižuok, dzīšmu vuordi skanēja garum, naaizagiunūt. It kai tys byutu nūtics tikkū, es atguodoju tūs pieškūs apzinis sprakšķus, taidus kai vuordu krykumus īsaspraucūt manī nu plyustūšuo meļdeņa. Dzīsmis, kas skanēja zynomys, atsabolsuoja koč kur dziļuok manī par īprīkš dzierdātū. Pat drupeit gribējuos vuordus aizkavēt. Lai skaņ plyustūšais bolss.
I es jau dunguoju leidza. Napaguoja nacik ilgs laiks – dzīsmis mani beja atrodušys. Ari ar vuordim. Par spūleiti, par zeileiti, par naizstuostomū. Es vēļ naticieju, ka Tu esi daļa nu mane. Voi ūtraiž.
Nabeja jau tai, ka nabyutu bejs pi Teve ari agruok. Beju, i maņ pat patyka. Reizem – i tei sajiuta mādz atsagrīzt ari vēļ itūšaļt – pi Teve es jiutūs kai cytur. Cytā vaļstī. Uorzemēs. Vys ratuok. Var jau byut, ka tys partū, ka īsapazeistom vys cīšuok. I Tu zyni, ka es tū cīši izbaudu. Tū, ka varu ar Tevi īsapazeit, ka Tu aicynoj mani i ļaunīs. Taipat kai es.
Es reiz izkuopu Zylupis stacejā. Mes bejom vairuoki, i mes bejom gotovi ar velosipedim dasadūrt Draudzeibys kurganam, aprypynuot ap Rāznu, īelpuot Zosnys bazneiceņu, izastumt Muokūņkolnā, eļst i pyust Ondrupinis i Dagdys pakolnūs, baudeit Skaistys apleicīnis azarus, īdzert Kruoslovys olu, leikumuot pa Daugovys lūkim i tod jau aizšveikstēt Sielejis plašumūs. Nu mes nabejom gotovi Tovai vīsmīleibai. Tai bierniškeigajai sajiusmai, kaida myus pavadeja vēļ ilgi piec atsagrīzšonys sātā. Pat atminis par Rāznys krosta ūdim puorsavērte naizprūtamā baudā.
Nuokušreiz, jau nu Vydzemis pusis, nu Malēnejis, caur Veiksnys mežim pīsalovūt Bolvim, es jau gaideju, kod dzierdiešu Tovu bolsu. Bolvūs Tu kautriejīs. Vyspuor Tu piļsātuos esi kautreiguoka, naruneiguoka. Nu tod jau Egļucīmā i caur Tiļžu iz Gaigalovu i Viļānim Tu kūši ruodeji sovys kruosys. I tī pi Viļānu, Mukuļūs, skaistā augusta vokorā, pats izkurynuojs malnū pierti, dzieržūt Tovys dzīsmis – es īsamīļuoju. Tu tū pamaneji. Navar byut, ka naredzieji. Tuoļuok jau otkon ceļš mani aizvylka caur Varakļuonim i Ļaudūnys pusi. Paceli.
I es atsagrīžu vēļ i vēļ. I ar mašynom, īpazeistūt Tevi, jau drupeit uzabuožūt, i atsagrīžūt ar dzīsmem. Es mulsynuoju Tevi, dzīžūt Tovys dzīsmis. Maņ patyka redzēt, kai Tu mulsti.
Myusu celi nu jau vynuos cīšuok – es otkon navaru saceit – blokus, partū ka nikaida rūbeža jau nav. Es īkleidu Upeitē i vuicejūs ciļvieceibu i lapnumu. Pyrmū reizi redzieju lapnumu, kas spiej mīļuot. I Tu maņ ļuovi apjaust, ka, tik apsazynojūt sevi pa eistam, es varu saprast cytu. Cytaidū. Tod maņ vairs nav juosabeist. Nui, Tu maņ tū paruodeji.
Ari Upeitē es aizajiemu Tovus vuordus. Dzīsmem. I dzīsmis mani vede pi Teve vys bīžuok. Tu natycami labi skani dzīsmēs. I nav nūzeimis tam, ka, eimūt iz zīmelim Tu palīc cītuoka. Tu mani apbur vysa.
I es nimoz nazynu Tevi. Pateišom. Tu mani vēļ mozuok. Tik tū, ka mes navarim īt blokus, tū es grybu tev īvuiceit. Partū ka Tu esi daļa nu mane, taipat kai es asu daļa nu Teve. Kūpā.
*Birutys Ūzulenis “Bolta eimu”. I Tu esi Tu. Tū Tu jau zyni.
Karteņa: K. Kazāks sajamūt Latgalīšu kulturys Goda bolvu “Boņuks 2014”, Latgolys viestnīceibys GORS publicitatis foto