Roksta autore: Maija Ārena

Latgola var lepuotīs ar daudzim daudzpuseigim cylvākim, kuri sovā dzeivē dorbuojušīs vysvysaiduos jūmuos. Pavysam nūteikti vīns nu itūs cylvāku ir dzejnīks i policejis darbinīks Pīters Jurceņš. Jis sovu darbeibu ir izvierss na tik Latgolā, nu ari cytūs Latvejis nūvodūs. Palics daudzu cylvāku atmiņā ar sovu dzejūli “Vālodzīte” i na tik tū.

Pyrmī dzeivis godi i dorbs policejā

Pīters Jurceņš guojs nu vītys, kū Latgolys kulturviesturis pietnīks Pīters Zeile sauc par Latgolys Pībolgu – tei ir Rogovka – vīta, nu kurys guojuši daudzi izcili literati. Itamā vītā P. Jurceņš pīdzyma 1932. goda 17. decembrī. Juo muote Anna Krancāne beja nu Čudarānu, kas ari atsarūn Rēzeknis nūvodā. Tāvs Aleksandrs beja spūža personeiba. Bierneibā kūpā ar školys puišim Aleksandrs bejs izmeistaruojs nu šaunampuļvera spridzekli, nu tuo rezultatā traumēja acs iz myužu. Par speiti tam, jis īmontuoja slavi kai cylvāks ar zalta rūkom, partū ka muociejs labi dareit vysaidys lītys. P. Jurceņa tāvs beja breivpruoteigi īsastuojs strielnīkūs i pīsadalejs Pyrmuo pasauļa kara kaujā Nuovis i Dūlis solā. Kai strielnīks jis piec kara ari dabuoja zemis gabaleņu Rogovkā i ite nūdybynuoja saimi. Bierneibā tāvs Pīteram izduovuojs garmani, kurai par gūdu radeits itaids dzeivuļs:

Vai birzī bij sudrabains zars,
Vai man tikai jaunībā likās?
Bet Latgales pakalnu gars
Vislabāk skan ermoņikās.

Sovu pyrmū izgleiteibu Pīters Jurceņš dabuoja Nautrānu vydsškolā, kuru pabeidze 1950. godā. Piec tam jis devēs iz Reigu, kur struoduoja par tramvaja vadeituoju. Itei pieredze atsaspīgelej dzejūlī “Tramvajā caur 1950. gadu”, kas publicāts gazetā “Literatūra un Māksla” 1985. goda numerī. 1957. godā P. Jurceņš pabeidze specialū milicejis vydsškolu Kauņā. Vysu sovu tuoluokū dzeivi jis nūsadeve i literarajai darbeibai, i dorbam milicejā, vāluokūs godūs policejā. 1968. godā jis nakluotīnē pabeidze PSRS Īšklītu ministrejis Augstuokū školu.

Kriminalū izmekliešonu jis veice Aucē, Līpuojā, Aizputē, Tukumā, kai ari vadeja milicejis nūdalis dorbu Modyunē. Vāluokūs godūs jis Policejis akademejā vadeja kulturys daļu, kai ari nu 20. gs. 90. godu beigu kai pulkvežleitnants beja Sabīdryskūs lītu nūdalis vadeituojs.

Pīters Jurceņš kai dzejnīks i sabīdryskais darbinīks

Pyrmuos poetiskuos ryndys tyka publicātys 1959. godā gazetā “Kaujas Postenis”, divejus godus piec Kaunis školys beigšonys. Tai suocēs Jurceņa dzejnīka gaitys. 1968. godā Mirdzys Kempis guodeibā izguoja pyrmais P. Jurceņa dzejis kruojums “Smagums”. Vyspopularuokais nu Pītera Jurceņa dzejūlim ir “Vālodzīte”, kuru plašuoka sabīdreiba īpazyna Juoņa Streiča kinā “Limuzīns Jāņu nakts krāsā”. Juo dzejis ryndys ir īmīļuojuši cylvāki vysā Latvejā, i Latvejis vuordu jis ir ness ari pasaulī. Izdavuma “Vietējā Nedēļas Avīze” aptaujā 2003. goda janvarī Pīters Jurceņš tyka atzeits par 2002. goda dzejnīku. Eipašs ir 2002. goda dzejūļu kruojums “Vasala, muos, vasals, bruoļ!”, kurs radeits Rogovkys izlūksnē.

Pīters Jurceņš 1965. godā Krimā. Karteņa: acadlib.lu.lv

P. Jurceņš na tik sacerēja dzeju, nu pīsadaleja ari Latvejis literaturys dzeivis veicynuošonā. Jau 1963. godā, struodojūt Tukumā, jis dybynuoja Tukuma jaunūs literatu apvīneibu, kuru pats ari ilgus godus vadeja. Nu 1979. da 1985. godam jis vadeja izdevnīceibys “Liesma” Originalliteraturys redakceju. Piečuok – nu 1987. da 1993. godam – struoduoja Radiofonā literarūs raidejumu redakcejā. P. Jurceņa dorba pīredze līcynoj, ka jis labi prats apvīnuot i sovu rodūšū, i profesionalū darbeibu. Myuža pādejūs godūs jis aizrauteigi dorbuojuos orūdizgleiteibys i kulturys darbinīku veteranu bīdreibā “Saulstariņš”.

Pīters Jurceņš nu dzeivis aizguoja 2004. goda 18. februarī. Jau piec goda – 2005. godā – Desetnīku kopsātā Pīteram Jurceņam atkluoja pīminekli. Tys beja ūzulkūkā atveiduots P. Jurceņš, kū veiduoja kūktieļnīks nautrānīts Ontons Rancāns. Ituo poša goda Pīteram Jurceņam par gūdu īdybynuotajā “Pītera dīnā Rogovkā”, kas izavārsuse par Latgolys dzejnīku saīšonys dīnu, pyrmū reizi padeve Pītera Jurceņa bolvu jaunajim Latgolys literatim, kuru davumu dzejā i prozā žūreja nūviertiejuse vysaugstuok.

Pīters Jurceņš nikur nav pagaiss. Juo dzīsme “Vālodzīte” arviņ ir tautā īmīļuota i teik dzīduota, juo dzeja teik skaiteita, i kotru godu jū pavysam nūteikti atguodoj “Pītera dīnā Rogovkā”.