„…rūka pi rūkys, sirds pi sirds, mes guojom iz prīšku ar cereibu, ar augsti pacaltu golvu par sovu dzimtini…” bolss nūrymst, i zylajuos acīs puorskrīn palāka āna. Munys babys acs ir dzilis, nūslāpumainys, i ruodīs, ka, tymuos puourok ilgi verūtīs, var apsamaļdeit. Pa vacū grumbu vaigu lānom sleid vāsa, suoleja osora. Suopis sažņaudz sirdi i saraun elpu. Klauseitīs babenis atminis ir suopeigi, bet es sirdī izdzeivoju kotru juos stuosteitū breidi. Tys beja atmiņu i cereibu pasauļs. Klusums… klusums, kas ilgst myužeibu…Vīgla nūelpa… Siermī moti ir palykuši vēļ siermuoki. Es pajamu syltū rūku i vīglom saspīžu. Verūs juos acīs i radzu prīceigu atspulgu. Maņ palīk vīgļuok. Jei maņ smaida. Par babenis smaidu es byutu gotova atdūt vysu, kas maņ ir. Juos suopis – munys suopis, juos prīca – muna prīca.

Golvā puorskrīn it kai vysa dzeive. Šauduos symtim naizprūtamu dūmu, i pieški dūmys puorsyt maigs, bet tūmār gryuts bolss: „Mes ījiudzem zyrgu, rotūs salykom vysu, cik viņ varējom, pi rotim pīsiejom gūvi i guojom da mežam. Tī bejom puors naktis, cikom nasabeidze apšaude. Nui, beja baist, bet tod nabeja laika baideitīs. Mēs lyudzomēs, bet lyudzomēs na jau par tū, lai izdzeivuotu, bet gon par tū, lai ar myusu bārnim vyss byutu labi. Bārni – myusu dzeivis jāga. Tikai tod, kod jim byus labi, byus labi i mums. Atsagrīžūt sātā, mes saprotom, ka jau nikas nav tai, kai beja. Sāta, kurā pīdzeivots tik daudz atmiņu, tik daudz prīcys, suopu osoru, tei ir it kai myusu, bet ruodejuos tik tukša i sveša, i..”

Pauze, es jiutu, kai babai aizsyt elpu, ruodīs, ka jei nagryb koč kū stuosteit, bet munys acs ar napacīteibu verās i gaida turpynuojumu. Baba kai gruomota, kuru varātu laseit vēļ i vēļ. Es naaizmigšu, ka naizzynošu, kas tod beja aiz tuo i…

Mani baida klusums, es nazynu, kas byus piec tam, es nazynu, kas byus reit, bet es grybu zynuot, kas byus tagad. I baba turpynoj.. Kai jei zynova, ka es tū gaidu? Voi jei dzierdēja munys dūmys? Nav laika atbiļdem, tagad juosaklausa.

Munuos ausīs kai dzīsme turpynoj skanēt juos naparostais viestejums: ”…i es saprotu, ka Dīvs mums paleidzēja i tikai Dīvs ir myusu gluobiejs. Vyss, kas mums beja palics, puskukuļa maizis. Jei jau beja vaca, mes tū salauzem gobolūs i izdalejom kotram, kas gribēja ēst. Lai cik jei nabyutu vaca i sakoltuse, lykuos kai svaiga, tik garšeiga, i kotrs kimūss kusa mutē. I iz dvēselis palyka vīgļuok. Tikai viņ jau breineiguos maizis deļ gribīs dzeivuot. Maize ir kai cereibys stors iz izdzeivuošonu, kas vīnoj myus vysus pi pušdīņu golda. Nav vīnaidys maizis – kotrai ir sova dvieseļe, sirds, smarža i puorītais ceļs. Maizeite ir svāta, jū vajag cīneit. Kod tei tev izkreit nu rūku, paceļ, pabučoj i paprosi Dīveņam pīdūšonu. Agruok maize beja lela vierteiba.”

Bet tagad? Voi maizei tagad ir taida vierteiba, kaida beja munai babai? Maņ ruodīs, ka bīži viņ cylvāki šū „bryunū breinumu” nanūviertej. Školā dažreiz radzu, ka bārni maizi svaida pa zemi, naīsadūmojūt, cik svīdru īlykts, lai nu moza gryuda paruodeitūs smaržeigais kukuleits. Tagad cylvākim ir cytys vierteibys. Dažreiz nasaprūtamys i napareizys. Cylvāki na vysod nūviertej tū, kas ir lobuokais jūs dzeivē. Napīvierš uzmaneibu svareiguokajam, atlaiž i tikai tod saprūt, cik daudz ir zaudiejuši.

Pa 90 godim baba zyna daudz. I jei stuosta i stuosta, i stuosta. Šī stuosti ir eista boguoteibu kruotive, kurā var smeļtīs patīsuos vierteibys. Es grybu, lai jei vysod runoj, cytreiz apniceigi, cytreiz vīnu i tū pošu. Kod jei ir maņ blokus, gribīs jū apčert, saspīst, bet līkās, ka jei ir tik trausla, ka salyuzs… Es niparkū nagrybu jū zaudēt i ceņšūs nūvierteēt kotru breidi, kū pavodu kūpā ar jū. Tei ir muna baba, muna pērle, kurai nav cenys…

Autore: Kristīne Ivbule, Špogu vydškolys 11.a klase
Karteņa: Kristīne Pokratniece