Vakar publiciejom Čenču Jezupa stuosta par separatora pierkšonu pyrmū daļu. Šudiņ ūtrei i beigys reizē.

 

Sātā sīva pabuora, ka es tik ilgi nūkavieju. Soku, ka bazneickungs aizturieja.

– Bazneickunga deļ tu gotovs i muoju aizmierst, – atbiļd jei. Tys bazneickungs vysim purotus jauc. Voi ar tev naraudzeja stuosteit kaidys mulkeibys?

– Nā, – atsoku es, nagribādams pīsazeit. – Runuojom par šū tū.

– Dīvs zyn, kod jū izceļs? Maisuos pavysam na sovuos dareišonuos. Te i bīdreibys gryb atsegs, i pīrunoj ļaudim pierkt vysaidus nīkus. Tuo viņ i gaidom, kod atsyuteis cytu. „Prašeņja” jau seņ nūsyuteita.

Ar tū ari beidzēs munys sarunys ar sīvu. Par garuoku laiku raudzeju minēt jai par separatora pierkšonu.

– Kū, nag tu troks paliki, – atsaceja sīva. – Taidu naudu izdūt nīka deļ. Te kungim lobs kavieklis, bet zemnīkam nav kū i dūmuot par jū.

Es apklusu i vairs nadreiksteju suokt runuot par šū lītu.

Bet separators aizvīnam maņ beja pruotā. Lai tī kū ļauds runoj par bazneickungu, bet jis ir gudrs cylvāks. Zemnīkim vielej loba i daudz pyulejās deļ jim. Jis narunuos oplom.

Bet sīva, kai ar jū? – dūmoju es sevī. Tagad maņ tai kai kauns ar bazneickungu tiktīs – reiz jis sauce iz sevim, es nanūguoju.

Te paguoja ziņas, ka divi muni kaimeni, kuri beja daudz nabadzeiguoki par mani, nūpierkuši separatorus. Mani apjieme kauns. Es, kuru vysi skaita par gudruoku, palikšu pakaļ cytim? Tai navar byut! Kas tī nabeja, bet separatoru pierkšu.

Maņ par laimi, tys gods beja lobs, augleigs. Mes puordevem vīnu teļu, vacuoku zyrgu, jo vītā bejom izaudzejuši jaunu. Lynu vēļ tyka ap pusūtra berkova. Tai tod naudys natryuka.

Vīnu reizi es laižūs iz piļsātu ar stypru nūdūmu pierkt separatoru. Tik sīvai nasaceju par tū ni vuorda.

Tūmār pret sklada durovom ilgu laiku šaubejūs, voi īt voi nā. Golā īguoju. Voi nūpierkšu vai nā, bet pasavieršu, par tū naudys moksuot navajag. Separatori tai i kairynoj munys acis – jū tur beja daudzi. Es nazynuoju, kuru izlaseit. Kotrs beja lobs. Puordeviejs suoc stuosteit par vīnu, ūtru. Vysi lobi i kotrs lobuoks par vysim. Tys labi krejoj, tys dreiži, ar tū var struoduot symtim godu. Puordeviejs brangi jūs teice – saprota, poguons, kai tū dareit. Maņ taišni golva apjuka. Saprotu, ka nanucīsšu, ka byus juopierk. Golā izlaseju tū, kurs maņ izaruodeja par lobuoku. Nūmoksuoju naudu. „Sklada” puordevieji izaruodeja ļūti laipni. Jī iznese i īlyka rotūs separatoru. Nu žeidim tuo nasagaideisi.

Tod laižūs iz sātu. Bet jū tyvuok iz sātu, jū vairuok pīturieju zyrgu. Tys paušas kū dreižuok tikt muojuos. „Naskrīņ, zirdzeņ’, īspiesi sūlim”. Sirds palyka vysā namīreiga. Kū teiks sīva? Kai na lieni, tūmār tyku muojuos, klusiņom – lai nasateik. Separatoru, ka juo iz reizi naradzātu, nūglobuoju dzili pyunē. Pats īguoju ustobā. Sīva pazyna, ka te naz’kas nūticis, i suoce vaicuot. Es soku: nikuo nanūtyka – vyss kuorteibā. Nagryb ticēt. Apsamatu par pīkusušu i leinu gultā. Bet kas par škandalu beja nuokušu reit, tū gryuts īdūmuot.

– Kur nauda? – vaicoj sīva.

– Kaida nauda? – atsoku es.

– A tej, kuru vakar pajiemi par lynim.

– Nasadusmoj, sīveņ, es par jū nūpierku separatoru.

– „Separatu!” – aizbļuove sīva bolsā – „separatu!” ak, tu! A maņ ni vuorda nasaceja – es tev! Naudu par veļti pūsteit… Soki, kur lyki „separatu”.

– Pyunē, sīveņ, sīnā nūglobuoju. Tu atrassi.

Lyga jū tī meklēs, ruodi pats, kur īgyudi.

Gribi nagribi, bet juoīt. Izvalkam separatoru. Sīva suoc jū gryusteit nu molys iz molu. Suoc dauzeit, it kai tei mašina byutu vaineiga.

– Sīveņ, – soku es, – mašina tak nav vaineiga. Par jū nauda moksuota. Pažāloj naudys.

– „Pažāloj naudys” – soki. – A tu žāluoji, kod pierki. Par taidu nīku moksuot tik lelu naudu! Pasaver, kas te ir. Bļakys goboli, tārauds i vēļ kūka gabaleņš. Cik tod žeids par jū dūs? Ka kot speideigs! Ni lels, ni skaists! Es zynu, kas tev tū īstuosteja: bazneickunds, na kas cyts. Pīminēsit mani jius obeji…

– Sīveņ, lyudzams, naklīdz, – teiču es, sajiemis drūsumu – bārni tak klausuos. Kas padareits, tuo nagrīzsi.

– A vot i grīzšu! Reit jiugšu zyrgu i nūvesšu atpakaļ iz piļsātu. Kot par puscenys atdūšu! Vys nauda, a te kai dubļūs īsvīsta.

Golā mes saguojom lelā streidā. Es naveju tuo pacīst i dusmēs lyku sīvai klusēt. „Nu, labi, klusiešu”, – atbiļdieja jei. Puorstuoja runuot, bet suoce „garu dzīsmi” ar asorom. Nagrybūt naādušam daguoja īt nu sātys iz kaimini Juru. Pastuosteju tam vysu.

– Kaimiņ, – soka Jurs – nabādoj, vyss byus labi. Es tak reitdīn taisūs iz piļsātu. Leidz reitam kū nabejs sagudruosim. Sagudruojam tai, ka Jurs reit brauks iz piļsātu. Tik na vīns – jam muna Ane natycātu – bet ar sovu sīvu. Tod jau byus uzticeiba. Lai apmīrinuot Ani, jī pajims separatoru leidz, tai kai puordūt. Atbraukuši pastuosteis, ka par separatora pierkšonu ni vīns i runuot gagrib. Taidys lītys pierkūt tik gudri i muoceiti ļauds. Taidu ļaužu asūt moz, bez tam jī vysi jau nūpierkuši. Tai tod separators guliešūt pi šim napuordūts. Daži otkon gribejuši Juru reizē ar separatoru vest iz policeju, kai zagli. Nikas nagribiejis ticēt, ka zemnīkim byutu taidys gudrys mašinys. Tik caur zagšonu zemnīks varūt īmontuot separatoru. Žeidi i par veļti nagribiejuši jemt i jau taisejušīs saukt policeju, bet Jurs laikā atsapiercis – īgryudis jim rubli. A skladā i klauseit nagribiejuši – tik ar rūku pamuovuši. Puordūtu lītu šī atpakaļ najemūt. Dīvs zyn, voi tys jiusu asūt? A zaglim pīgataveita zynoma vīta. Piļsātā lobuok i nareideit taidys lītys – cytaidi byušūt slikti.

Taidu apmāram runu sagudruojam mes pasaceit, kood Jurs grīzsīs atpakaļ ar separatoru… Ūtrā dīnā Ane beja vysu laiku namīreiga: puordūs voi nā? I par cik? Ar kaidu napacīteibu jei gaideja Jura! Jau par lelu gobolu, iz Prīžu kolna, viņa maneja Juru braucūt i laidēs tam prīškā. Sateik, pasaver rotūs i gaudys osorys pabierst jai pa acim.

– Tai i napuordevet? – vaicoj Ane.

– Ku tu, muoseņ, runuosi par puordūšonu. Labi, ka paši dzeivi sprukom vaļā.

I te Jura sīva suoce stuosteit par tom brīsmem, kaidys satykušys šūs piļsātā. Stuosteja ar taidu bolsu, ka jau i es pats suoku beitīs, voi patīši kas nanūtyka. Tai veikli atstuosteit vakar vokorā sagudruotu puosoku na kotrs varēs. Te i ļauni žeidi, i policeja, i zuodzeiba, i cītums. Vyss tai skaidri i… brīsmeigi. Ane jau puorstuoja rauduot, nu bailem jei nazynuoja, kū dareit. „A voi, Dīveņ, a voi, Dīveņ” – tik i dzierdejuos juos leidzjiuteibys vuordi.

– Braucam mes jau nūbaideiti iz sātu, – turpynuoja Jura sīva – a te naz’kaids nakriškuons, kunds ar speidūšom pūgom , dreiži īt mums pakaļ. Te jau dūmojam, myusu gols i vys veramīs atpakaļ, voi varēs izbēgt. Kai na steidzamīs, pret kolnu kungs dadzyna. Es suoču praseit i lyugtīs, lai palaiž myusus vaļā. Jis, tai kai nikuo nazynuodams, vaicoj, kuo mums nu juo vajag (es gon saprotu tuo kunga gudreibu). Mes suocem jam stuosteit, ka mašina ir myusu, ka tik žeidi  pļuopoj, ka tei ir zogta, i tt. Vysu izstuodejom, kungs pasasmieja, pamuoce ar rūku i laidēs tuoļuok. Pat naudys nagribieja jimt. Lobs kunds, lai jam Dīvs dūd veseleibu! Redzi, kaidys bādys mes redziejom ar tū separatoru! Lai Dīvs pasorgoj kotru! – nūbeidze sovu stuostu Jura sīva.

Šis stuosts nūbīdieja na tikviņ Ani, bet pa daļai ari mani pašu. Varbyut tur, tajā piļsātā, patīši kas nūtyka. Vieļuok, sīvai nadzieržūt, es pavaicuoju nu Jura par šitū.

– Klaus tu munys vecis runu! – atsaceja Jurs. Seoaratora mes i navoduojom leidz piļsātai. Atstuoju pi sīvys tāva, Dridžu sīmā, ka tuoli navoduot. Atpakaļ braukdami, pajiemem. Taidys beja myusu bādys!

Piec taidom „ brīsmem” munai Anei i pruotā naīguoja vest atpakaļ separatoru. Seviški baideju jū tys, ka jei naprota pa krīvyskam. Bet skladā i policejā naprota latvyskuos volūdys. Ane beduos tuo, ka naleimis reizē, kod jū paskaiteis par zagli, viņa navarēs izskaidruot lītys. Var palikt cītumā i pa „etapu” var jū dzeit, kai dzan ļaundarus, ar sražnikim. Lobuok jau pagaisynuot tūs rubļus voi īsvīst dubļūs, na peļneit taidu jaunu, dūmoj sevī Ane. Myužeigs kauns byut „raštanu” kuortā. Kas zynuos, ka jei navaineigi cīš?

Tai separators palyka pi mums. Bet nu reizis Ane nazuadeja cereibys kai nabejs jū puordūt. Varbyut kas nebejs i nūpierks kot par puscenys? Ar laiku atsaroda ari piercieji. Tī jau deve na puscenys, bet daudz vairuok, bez kaidim pīcim rublim pylnu moksu. Tovu breinumu! Tagad jau paša Ane ni par kū nagribieja puordūt. Cytu reiz es pastuoseišu, kaidi īmesli beja šam breinumam. Cikom kas, lai poši skaiteituoji sprīž par šitū.

 

Čenču Jezups

 

Olūts:  DRYWA. – Pīterburga, 1912. g. 7. martā. – Nr. 5. – 6. pl.