Turpynojam īpazeistynuot ar Naaizmērstulei veļteitajam Latgolys nūvoda školu jaunradis dorbu konkursa īsnīgtajim dorbim latgaliski.

Parosts stuosts

Mogonuos viejs kai zvaigžņu putekļus dzonuoja smolkuos smiļkts, kas myrguoja saulis storūs. Zuole smuordēja kai reibeigs vyroks i sauktiņ sauce atsaguļt, lai izbaudeitu vosorys burveibu, kū tei duovuoja. Kati gryutais iudiņa spaņs beja nūkausiejs, i jei ar gryušu nūpyutu atsasēde iz zemis.

Saulis stori speidēja taišņi acīs, i Kate acs aizkluoja ar lakateņu. Gryutais spaņs beja nūkausiejs vacū sīvīti, bet jei sovu dzeivis nostu nese ar lelu pacīteibu. Spāku jei roda pi Dīva nalelajā bazneiceņā, iz kuru kotru svātdīni māruoja ceļu gar nalelū ryuceiti, kas tecēja caur ratū bierzeiti – vīnu nu breineiguokajom Latgolys vītom, kur veļdzi var rast ikvīns nūgurs celinīks. Myusu zemē, kurā skaņ breineiguo latgalīšu volūda, kur zylajūs azarūs spūguļojās muokūņaitenis i klusūs pavasara vokorūs pi krysta ceļa molā pret dabasim izskaņ ļaužu dzīsmis par gūdu Dīvam.

Zeme, kur golda vydā smuordeigs maizis kukuleits gaida sovu saimi i agruos reita stuņdēs ūzula zorūs skaņ ceiruļa dzīsme.

Mīleiba pret Latgolu, Dīvu i gimeni vysu dzeivi pavadeja i deva spāku skumu breižūs, kod pruotā īguoja nalobys dūmys i dvēseli nūspīde bādu gryušais akmiņs. Kūpš muotis i muosys zaudiejuma itys akmiņs sirdi nūspīde arviņ vairuok, i sapynā Kati uzlyukuoja skumjuos muotis acs. Taidys nakts vysod beja bezmīga, cīsšonu i puordūmu pylnys. Golvonais vaicuojums, kurs nūsluopēja prīcu, beja: parkū cylvāka dzeive beidzās tik uotri i puortryukst tik nagaideiti? Tik nagaideiti, ka mes pat napaspiejam pasaceit
“pīdūd” par ļaunu vuordu, napaspiejam pasaceit “paļdis”, kod Dīvs pajem dvieseli pi sevis.

Par speiti, ka Kate beja palykuse vīna iz plašuo pasauļa, juos sātā vysod vaļdeja sirsneiba, lūpeni beja apkūpti i pabaruoti, kruosnī sprakstēja guņs i golda vydā smuordēja puču puškis i svaigs maizis klaipeņš, kas deve maizis rīciņteņu ikvīnam lyudziejam. Tūmār aiz smaida beja nabeidzama skumu jiura – ik mynotu pītryuka muotis gluosta, sylto vuorda i muosenis smaida, duovojūt puču puškeiti ar vēļ rosys pierleitem iz trauslajom zīdlapeņom – tik trauslom kai cylvāka dzeivis pavedīņs.

Suopis sasaglobuoja sirdī vysod, lai kur Kate ītu – jau daudzus godus nu vītys. Tuos nabeja fiziskuos suopis – taidys suopis var pīdzeivuot tikai cylvāks, kam ūtrs nūzeimej ļūti daudz i kurs nadūmoj par sevi, bet nu vysys sovys skaidruos sirds cenšās paleidzēt cytim i guoduot par jūs labkluojeibu.

Tik tei prīca beja, ka varēja nūsalyukuot iz Latgolys breinumainajim skotim, dzierdēt vieja šolkūņu myužvacajūs ūzulūs i redzēt, kai plaukst mozuo pučeite turpat ceļa molā, par speiti guojieju sūlim, kas meideja tū mozū radeibeņu, kas ceikstējuos par sovu dzeiveibu i vītu iz pasauļa. Taipat kai mes, cylvāki, ik pa laikam gribim izsprukt nu dzeivis bādom, kas nūspīde myusu sirdi, voi tei beja bierneibā saplāsta maņteņa, nadzeivs putineņš iz pogolma voi ari gryutuokais zaudiejums – pīvylta mīlesteiba, tyva cylvāka zaudiejums.

…Dabasūs paspeida pyrmo zvaigzneite – tik tuola i solta, bet reizē tik tyva i sylta. Viejs beja pīrims, saule aizguojuse aiz prīžu golu, i sovu suortū byudu jau ruodeja mieness i, kai ruodejuos, smaideja pretim. Vīgla vieja pyusmeņa sapurynuoja Katis motus, a jei smaideja par speiti vysim skaugim i nalobvielim, kas vēlēja ļaunu i skaude par kotru laimeigū dzeivis minotu, kas speidēja kai saule. Katei pīderēja juos spūžais gaismys stors – juos Latgola, breiveiba, kū var just, izejūt agrūs pavasara reitūs sātys pogolmā, i Dīva vuords, kas skanēja mozajā kūka bazneiceņā, saulis storu apspeidātā i snīga puorslu apkluotā tymā dzymtajā vītā, kuru mes saucam par Latgolu i kura kai muomuļa myus sorguos i gaideis sātā vysod.

Autore: Līga Struka, Rībeņu vydškolys 10. klase

Ticeiba – muna gluobieja

Teodors Leics beja parosts lauku puika, kurs ar mamu, tēti i muosu dzeivuoja smukā divstuovu sātā. Teodors beja cīši draudzeigs i talanteigs puika. Jis, taipat kai juo muosa Kristīne, vuicejuos muzykys školā spēlēt trompeti. Kristīne beja talanteiguoka i ceņteiguoka, deļtam Teodors jū vysod apskaude i, juoatzeist, reizem pret muosu beja nalaipns, pat rups.

Kai jau kotru godu pyrms školys suokuma, ari šūgod Teodoram i Kristīnei vajadzēja braukt pi uorsta puorbaudeit veseleibu. Kristīne guoja pyrmuo, jai vyss beja kuorteibā. Tod beja Teodora kuorta. Kod uorsts beidze izmekliešonu, juo seja sadryuma. Dakteram Līpam beja aizdūmys, ka Teodoram ir audziejs, ļaundabeigs. Teodors stypri nūsabeida, jam lyka nūdūt analizis i gaideit uorsta zvonu. Teodors cerēja, ka analizis byus lobys, tūmār juo sirsneņa beja namīreiga.

Piec sešom dīnom uorsts sajēme analižu rezultatus i zvaneja Teodora vacuokim. Dzieržūt ilgi gaideitū zvonu, Teodors beja drusceņ nūsabeids. Juo mama baileigim i nadrūšim sūlim tyvuojuos vacajam, malnajam tuolruņam, ar treisūšom rūkom pacēle klausuli, klausejuos, kū soka uorsts, i pieški… nūgeiba. Teodors vysu saprota…

Kod mama atsamūde, jei klusā bolsā pasaceja, ka Teodoram ir leikemeja i izredzis izdzeivot ir vīns pret desmit. Teodors beja šokeits, nalaimeigs, nasaprasšonā…

Jis īsuoce ceiņu pret ļaunū slimeibu. Lītuoja vysus medikamentus, kū īsaceja uorsti, īvāruoja režimu i lyudzēs, lyudzēs, lyudzēs… Teodora gimine atbaļsteja i īprīcynuoja jū ar dažaidom duovonom i ari lyudzēs, lyudzēs, lyudzēs…

Puikam ruodejuos, ka ļaunuo slimeiba ir sūds par tū, ka jis reizem švaki izaturēja pret sovu muosu. Teodors, taipat kai juo gimine, beja ļūti ticeigs. Jis kotru reitu i vokoru skaiteja lyugšonys i runuojuos ar Dīvu. Kai varādams jis raudzeja īprīcynuot sovu gimini, eipaši lobs jis beja pret Kristīni.

Kaidu nakti, kod Teodors gulēja, jis redzēja sapynu. Pi juo atliduoja sorgeņgeleits. Eņgeleits beja mozeņš, bolts, kai pūkains muokiuneits, kai saulis stareņš, ar tik labesteigu i mīļu smaidu… Sorgeņgeļs Teodoram saceja: „Tu, Teodor, esi pīruodejs, ka esi labesteigs i ticeigs cylvāks, pādejā laikā tu pret sovu muosu izaturieji jauki, deļtam es tev dūšu ūtrū īspieju. Es ceru, ka tu tū nūviertiesi i dareisi lobu cytim ik mirkli.”

Teodors pasamūde, vysu izstuosteja mamai i tētem, vysi klusādami ļuovēs lyugšonai.

Kod Leiču gimine aizvede Teodoru pi uorsta iz kuortejū apskati, cereiba, ka Teodors ir vasals, beja moza. Dakters Līpa veice izmekliejumus i saceja: „Teodor, tev vairs brīsmys nadraud, tu esi tys vīns nu desmit, kurs ir izauorstiejs nu vieža. Es izraksteišu tev zuolis, kurys tu dzersi divus mienešus, i tod tu byusi piļneibā izauorstiejs nu sovys ļaunuos slimeibys.”

Tymā breidī, kod Teodors dzierdēja šūs vuordus, jam ruodejuos, ka jis ir laimeiguokais cylvāks iz pasauļa. Leiču gimine beja ļūti laimeiga i pasateice Dīvam.

Kod Teodors pīauga, jis palyka par prīsteri i paleidzēja cylvākim kotru mirkli.

Autore:  Viktorija Reble, Gaigalovys pamatškolys 5. klase

Karteņa: K. Pokratniece