Ligeja Purinaša: Vosorys raža
Rudiņs var byut ražys laiks na tik duorzūs i teirumūs, nu ari latgalīšu literaturys dryvā. Itūreiz sovus jaunuokūs dzejūļus LaKuGys skaiteituojim pīduovoj Ligeja Purinaša.
Botaniskais duorzs
Vyss suocēs ar zylom kūrpem munuos kuojuos,
Niu es puordzeivoju, kod radzu,
Kai Grots dzer ar krūdzineicu,
I skums motivs, siereigs reits,
Snīgs – tei ir tova suope, sevis atstuošonys sārga,
I aizteciejs tik daudz strauteņu, tierceišu seiku, verīs, īvys lauluotīs taisuos,
Kurei mārga tev losa prīškā de Sadu, kurei mārga tevi grīž kai kirurgs
I kur tu pats sovu organismu maitoj ar duorgu papirosu zūbūs,
Kuru marku lai lepej viestei deļ tevis, iz kuru pusi lai apīt leikumu garu,
Klusums deļ myusu vaira nav metafora, iz ceļa vaira naīsim ītu,
I tī ostoni kilometri niu ir miljoni gaismys godu, aiza, bedre, vyss,
Es byušu kaktuss, a tu – orhideja.
**
Tei klusuo, vīgluo lāska,
Mes asam škeibi kūki Dīva duorzā,
Nataisnoj mani, ka zyni –
Muns pušums vaira nasaaugs,
Napīdur pierstus munam sudobram,
Napīdur pierstus maņ.
**
Losu juoņūgys, dūmoju par pasauļa radeišonu,
I nazkaids Odums otkon pļaun zuoleiti munā sadā,
Vēļ vīna suope par naatrostū, naaprostū,
I vēļ vīna maska, Odum, vīna
Laseite, Odum,
Vysu vokoru gaideju, kab tu pagrīztu
Maņ sovys alkiunis, nūsātu lyupom kai
Rudzu teirumu aprelī, Odum,
Es izamauduotu tovuos acīs, Odum,
Mautu plyka, rudiņa pylna,
Odum, Odum, Odum,
Duord pārkiuņa bolss, i munys rūkys sasīn leits,
Odum, seņ vaira naradzu tovys sātys,
Gruovs myusu storpā, i kuorkli
Izauguši tik leli, ka nūsastuoju apakš
I naradzu ni gola, ni molys.
**
Jis verās iz mani izjusti, i mes naasam draugi,
Palāki padebeši myusu golvu vītā,
I suonkauļūs īsaspīduši pyurynu loksti,
Losu citronmātrys, jis – laika zinis,
I es natycu, kod jis soka, ka jam vyss vīna olga,
Veirīšu acim nav logikys i rūku syltums taids vyltuots,
Izvyrpuots nu tyukstūš versejom par maigumu,
Jiutu stenografeja, i tviterī jis nazkū retvītoj,
Atskaitis punkts kai boja tuoli jiurā, i es vaira nadzieržu juo baritona,
Jis verās iz manim izjusti, i mes naasam draugi.
Tovu ocu smogums
Mes bejom div sveši cylvāki sovā mygluoja jiurā,
Div matroži bez kuģa i kapteiņa,
Lāna, dagūša sola, bezapziņa,
Kai tramvaji iz prīšku, kai div slīdis,
Viļcīni naīt, i tramvajim dzinieji izjimti,
Kur palics tys napruots, kū kai sukni tu vylki man viersā,
Apdagums, i muna uoda vaira natur tovu ocu smoguma,
Izdadzynuotu vuordu virkne munā e-postā i pošu,
Radeita sasaklīgšona, narunoj, naroksti…
Muna uoda vaira natur tovu ocu smoguma,
Naiztur.
**
Buļvu vabaļu šarms ir
Kotru vokoru lūceit ceļagolus škeibā vogā,
Keiveitis bolss kreit iz golvys kai krusa,
Tai suop, tai žvūrdz tys gultnis, kas darbynoj
Itū dzeivi, tai žvūrdz, ka gribīs naredzēt, kai
Vēļ vīns šopers vēļ vīnu guojeju atstuoj
Ceļa molā pylnu muti leluo ceļa putekļu,
Stuovi i verīs cylvākūs, i nasaprūti, kai tai var byut –
Kai tai var jimt i atstuot, i napīstuot.
**
Satykts, napatykts, aiztaisu ocu vuokus,
Aizbetoneju muti kai akvareju ar zalta zivteņom,
Narunuot, naparunuot,
Itūnakt doncuosim iz asfalta apsačāruši i es otkon
Redziešu sapynā, kai mes īmam i paīmam garom
Vīns ūtram i utains bārns verās myusu rūku salidojumā,
Es pīsačartu pi juo palākim motim, vuojom rūkom,
Vys tu mani naatlaid, vys turīs kai puika pi munu brunču molys i
Gribi palikt tai vysod, i cyta nikuo vaira nadzieržu,
Narunuot, naparunuot,
Aizbetoneju sovys acs kai bazneicys sīnu ar sorkonim ceglim,
Aiztaisu ocu vuokus, napatykts, satykts.
**
Stuovu kristiņkuos i gaidu,
Šudiņ ci reit pa bolta duobula pļovu
Kuojom plykom i slapņom kai raudivis spuorns tu atīsi,
Rūkys pylnys līpu zīdu i kumeleišu,
Prūda smuords byusi tu pats i es
Ībrisšu da ceļagolu tovā elpā,
Viņ mygla nu reitim i ceļa puteklis
Vysu apber boltom guņspučem,
Verūs iz ceļu, kab zynuotu –
Pi manis šudiņ gostu nabyus,
I tevi pajiems ir leits.