Roksta autore: Lideja Leikuma, Latvejis Universitatis Humanitarūs zynuotņu fakultatis profesore

Jau kurū reizi asmu sev sūlejuse, ka “nasamaiseišu”, tik otkon, kai tautā soka, – mēle nīz… Na jau kosa grybādamai ci nūsacītušai runuošonys (“vuojajam dzymumam” tys asūt rakstureigi, koč statistikā daruodeits, ka leluokī pasauļa pļakšys ir puiši), a pa tam, ka otkon kas lels i deļ Latvejis svareigs taisuos nūtikt na tai, kai vajadzātu…

Zam Jaunuo gods “feisbukā” īraugu jaunys zinis par nūdūmuotū pīminis kompleksu 1917. gods Latgolys kongresam Rēzeknē. Nūdūms lobs, nu tuo, ka koč piec symta godu suokts dūmuot vaļstiskuok, sylts teik. Tik kas ar tim parokstim? Skaitu (‘lasu’) i dūmoju – eistyn vyss tai i paliks, kai raksteits niule? Latgalīšu folklorys leidzeibuos runojūt, “suņs aiz uodys” sliepās tamā, ka pīminekļus (= pametnīkus) “na iz vīnys dīnenis” stota, a “iz vysa myužeņa”… Aizarunovu par itū Vacgodā, vēļ i pīmatumu (‘pārmetumu’) paspādama sajimt, kam da šuo klusiejuse… Varātu padūmuot, ka cylvākam, kuruo svātku organiziešonys komitejā nav, byutu bejs konkursim leidza juoizīt, padūtī projekti juopazeist, sasprīstais mudri juodazynoj i tiuleņ juoceļ bolss, ka kas na tai. Prūtama līta, ka vysim sova dorba gona, i maņ juo teik.

Kaidi teksti teik planavuoti jaunajā monumentā, nu pyrmuos izdzierdu Rēzeknis Tehnologeju akademejis profesoris Ilgys Šuplinskys. Ar jū dalejūs dūmom ap golvonajom lītom, par kurom izasoku i niule. Voi atseviškūs cylvākūs tī kurs īsaklausa, nazynu – cīš lela tei kongresa pasuokumu organizacejis komiteja saguojuse, kab ticēt, ka īs kas gludai. “Kur div latvīši, tī treis partejis”… Patīseibā mums gona specialistu vysaiduos nūzarēs i taišni jī zyna iz cytu lobuok, kai i kam jūs “duorzeņūs” vajadzātu byut.

Par “I Kurzeme, i Vidzeme, i Latgale mūsu”. Skaidra līta, ka Raiņam ni vainis, tik voi jis tai raksteja – ar “i”? Cik reižu Atmūdys laikā itei dzīsme dzīduota! Kai tamā 20. g. s. 80.–90. godu mejā prīcovomēs, ka otkon asam breivi, ka asam kūpā, ka myusu tik daudz! Nūstuošona pi Raiņa vuordu niu rūnās pa tam, ka Atmūdys aplīcynuojumā skanēja: “Ir Kurzeme, ir Vidzeme, ir Latgale mūsu!” Var jau byut, ka tūlaik Raini “daleidzynovom” (‘pielabojām’). Kai “feisbukā” operativi paruoda Anna Eglīna, tai i bejs!…

I niule gribim līcynuot, ka asam mīrā ar 1917. gods Latgolys liktiņu liemieju cītū apsajimšonu īt sūļs sūlī ar cytim latvīšim. Partū nasaruodīs “nūdeveigi” pīmineklī redzēt īkoltus Raiņa vuordus, naradzu “tragedejis” i tamā, ka jī byutu latvīšu literarajā volūdā. “Latgolys Muorys” tok naguožam zemē deļ apsajimšonys “Vienoti Latvijai!”!

Paskaidrojūšais teksts, kam par gūdu monuments stateits, varātu byut nazcik volūduos – tyktu vītys tymā grandiozajā kompleksā atseviškom pluoksnem (tū nu tuos – par gobolu) ar paskaidrojūšu tekstu i vairuok volūduos! Pa munam, korekti byutu vysmoz pīci taidi rakstejumi: latgaliski (LTG) i latviski (LTV), resp., obejuos latvīšu volūdys (LV) literarajuos tradicejuos (saeisynuojumi – piec storptautyskuo ISO koda), taipat pūliski, krīviski, angliski. Atkrystu pošizneiceiguo golvys lauzeišona, kai raksteit – “piec Stroda” ci Stroda komisejis dorba turpynuotuoju, iz kuo tīseigi preteņdej 2007. gods (i te sova jubileja!) pareizraksteibys nūsacejumu autori. Niulenejā redakcejā teksts vysleidza ni “piec Stroda”, ni “zvierbuļa” – klaida ir vuordā “nutyka”, vuords “kinoteātris”, kai i cyti svešvuordi, latgaliski byutu rokstoms bez garuma zeimis i tml. Volūdnīki īsaceitu i tū, ka latgaliski lobuok raksteit “pa jaunam” (saīt parūceigi – naboga “uo” niulenejā tekstā pasaruoda tik vīnu reizi). 1917. godā “Stroda ortografejis” (sakrala līta vīnam ūtram vacuos audzis puorstuovam) vēļ nabeja, a raudzeit izguoduot, kai tekstam byutu juoizaver piec tuo laika raksteibys, nazy voi vajag. Deļkuo volūdnīki teik ignorāti, nav saprūtams. Mums ir oficiala Tīslītu ministrejis Latvīšu volūdys ekspertu komiseja, kuo paspuornē dorbojās tikpat lykumeiga Latgalīšu rokstu volūdys apakškomiseja (voda Dr. philol. Anna Vulāne). Baile nu bļauku ci otkon dorbuošonuos kam naviņ iz rūkys, kab latgaliskuos lītys stuovātu?…

Kongresa navajadzātu saukt par “Latgolys latvīšu” kongresu. Literaturā kongress saukts atškireigi: 1917. g. Latgolys kongress, Pyrmais Latgolys kongress (= I Latgolys kongress) voi pat – Rēzeknis kongress. Jimā pīsadaleja na tik latvīšu tauteibys ļauds. Tūlaik nūtyka lela viļņuošonuos, kam kongresā vajadzātu byut, kam kū puorstuovēt. Ka datryuka laika sasakuortuot lobuok (kab vyss nūtyktu “piec tīsys i taisneiguma”, koč tuo gaideit, ruodīs, ir vysā utopiski), na kongresa organizātuoju vaine – nūtykumi Krīvejis imperejā mainejuos bīži i dreiži. Itū vysu viesturnīki varātu paskaidruot lobuok. Jim darātu izasaceit i par apreļa (piec v. st.) kongresu, i par cytim deļ Latgolys (dziļuok jamūt – deļ vysys Latvejis) svareigim 1917. gods saītim!

Niu pādejais. Nui, monumentā vajadzātu latgaliskuo teksta nu kongresa sasprīdumu (‘lāmumu’) 2. punkta! Kab iz laiku laikim vysi “tai” i “natai” dūmojūšī varātu skaiteit, kas 1917. godā tyka izsprīsts i iz kaidu nūsacejumu Latgolys latvīši gribēja byut kūpā ar Vydzemis i Kūrzemis latvīšim, atsadolūt nu Vitebskys gubernis. Puorpubliciejumūs palaikam pagaisynuots “volūdys” vuords, a trymdys tautīši, kai ruoda A. Jūrdža fonda jubilejis marka, tekstu papyldynovuši ar paskaidruojumu. Kaidā raksteibā? Skaidrys, ka tuo laika! Kai jau i viesturyskā dokumentā! Naparūceigums vīneigi tamā, ka teksts deļ pīminekļa par garu. Citeju piec avīzis “Latgola” (1952, Nr. 237.–238., 1. lpp.): “Mes, Latgolas latwiši, apsawinodami ar Kurzemes un Wydzemes latwišim, paturesim sowu pašwaldibu, pylnu tisibu pašnuteikšonas woludas, ticeibas, baznicas, školu un saimestibas, kai ari zemes jautojumâ, baznicas dorišonôs piwinojut pi Latgolas ari Kurzemes un Wydzemes katolius.” Jaunajā monumentā varātu īstruoduot koč lāmuma fragmentu, kai, saceisim: “Mes, Latgolas latwiši, apsawinodami ar Kurzemes un Wydzemes latwišim, paturesim sowu pašwaldibu, pylnu pašnuteikšonas tisibu woludas, ticeibas, baznicas, školu un saimestibas, kai ari zemes jautojumâ..” (1917. g. 26.–27. apreļs).