Oskars Orlovs: Latgolys kongresa atkuozys
Roksta autors – Oskars Orlovs, rakstnīks.
Atkuozys. Taišni taids nūsaukums ir grupys “Hospitāļu iela” vīnai nu dzīšmu. Piec vysu kongresa trūkšņu i trokumu, kas nūsarysynuoja puora dīnu, napamat atkuozu sajiuta. Kuozys bejušys, niule pošim juoteik golā ar nateirajim traukim, varbyut kuram ar salauztajim kaulim i ar atstuotajom šmukajom vajadzeigajom i nalītdereigajom duovonom.
Piec kuozu ir viņ daži nūvāruojumi. Naīšu te nivīnu vuiceit voi pavuiceit, kur i kai meklēt pījimtū rezoluceju voi kaidā ausekleiša formā gludynuot i tod lūceit sevkuram simpatizejūšūs karūgus. Partū ka par karūgim vīnys saceišonys nav i nabyus. Taipoš par sevkurom lītom, kas nūteik latgalīšu storpā. Ka vēļ papietejam, to iz dažu kulturys lītu atsevišķi individi ir pīsacejuši sevi kai monopolistus, treis reizis syzdami kryutīs i bļaudami, ka tei ir eistuo latgalīšu dzela.
Te pasaruoda ļaužu emocejis, personiskuos ambicejis, gūdkuore, egoismys, atsauce sevkuram iz sovu varūņdorbiu (ari iz vysu aizmierstamūs), paaudžu konflikti… i t.t. I tod eisti navar saprast, deļkam mes te siedim kuozuos? Šmukuokuos mārgys sēd na sūpluok, bet preteimā, pi tuoļuokūs goldu. Tok ceri, ka pīīsi piečuok, partū ka pyrma gribīs izdzert i puorbļaut muzykantu pi sintezatora, kurs dzīd na eipaši šmuki. A deļkam jam šmuki dzīduot par taidu naudu?
Ka esi taisejs tuseņus, bejs stuomačūs, da kuozu pats voi kūpā ar draugim organziejs kaidus nibejs pasuokumus, tod, nā – tī nimoz nav skaitejušīs par jāga jemamim, partū ka vīneigi vaļsts institucejis zynuos lobokus ceļus, kai izatierēt sovu naudu. Partū ka kū gon tī latgalīši zyna par naudu. I kur nu vēļ par vaļsts naudu. Kai jau zinim – kur pasaruoda nauda, tī beidzās draudzeiba. A kuozys var sareikuot kai šmuku šovu, kab obejūs pušu dzymdynuotuojim byutu prīca. Ā, nu i, prūtams, radinīkim. I tys ir normali. Deļtam ka nauda tok ir juoizlītoj!
“ Atā, kāzas ir galā,
saskaitām visas saņemtās pļaukas.
Atā, kāzas ir galā,
beigušies svētki, beigusies nauda (..) ”
Grupa “Hospitāļu iela”
dzīsme “Atkāzas”
Gosti nūbrauks paceli. Apveiss pučis, juos drusku suoc smirdēt piec nabašnīku indis, ka juos mudri uorā naizmat. A kai piec lauleibu dzeivuot tuoļuok? Tai i dzeivuosim – sakūstim zūbim, partū ka vīnai nu kuozu īsaisteitajom pusem koč kas var maineitīs. Tok ūtrajai na vysai. Deļtam ka suoc struoduot “lauleibu leigums”, kuru var naīvāruot.
Latgaliskumā niu ir sasnīgti grīsti. Deļkam? Deļtam, ka vaira nivīnam nikas natiks dūds voi atļauts. Stereotipi dzeivuos. Jimūs ītylpst – folklora, šlagermuzyka, kulinarais montuojums… Latgaliskais paliks viņ mutvuordūs, partū ka saisteibys ar latgalīšu literaturu i latgalīšu rokstu volūdu pat latgalīšim pošim ir – nikaidys. Partū ka deļkam pīsapyulēt – es tok pats zynu taidus vuordus kai paļdjisj i zjamjeitja, i muoku tūs pareizi pīraksteit, kai es skaitu par pareizu, partū ka muna babeņa tai runuoja.
Ir īdūti grīsti. Īmu nu pedagogu samis, asu gastejs školuos. Situaceja bārnu latgalīšu volūdys lītuojumā nav nikaida speidūšuo. Jei ir nikaida. Voi pa lelai daļai minusā. Vacuoki naapgryutynoj sovus bārnus, partū ka mysu dīnuos školys pylda ari vacuoku audzynuošonys funkcejis, i voi ta jim tys byutu juodora?
“Nūvodvuiceibuos” ar bārnim juorunoj i juosuoc vyss apskaidruot nu nullis. Vei, itys nav īprīcynojūšs fakts. I voi ta vaļstei tys byutu juodora, ka jei nav sadzierdejuse, izpiļdejuse vysys īprīkšejuos “Vyspasauļa Latgalīšu saītu” rezolucejis i nūteikti itū ari jims par pylnu, kura jau ir nūsaukta par “emoceju rezoluceju”. Partū ka tī latgalīši jau ir viņ jiuteigys dvēseleitis. Šmuki, jestri dzīd i doncoj – kū ta jim dareit bez naudys!
Vyss myusu dīnuos ir bizness. Ka latgaliskū kai safari kulturu varēs puordūt, tod jū varēs puordūt, koč ari ruodūt ar pierstim i sokūt – Skaties, skaties, kā tie tur ampelējas!. I nav vīnys kuorteibys i vīnuošonuos – kurais tod paliks duraka lūmā. Bet “duraka lūmā” Latgola i latgalīši ir izdeveiga. Nimoz navajag atguodynuot, cik nacistiskā vaļstī mes dzeivojam… Koč ik pa šaļtim īsavērt komentaru karūs, kur vysi capās cepšonuos piec i izaruod, mes dzeivojam profesionalu volūdnīku i viesturnīku vaļstī, voi dzieržūt pošu latgalīšu frazis – Nu, klausīs, cik ta tu ilgi ar tim latgalīšim jimsīs? Ka koč kas napatiks, to iztulkuosim jiusu tautysdzīsmis (kū jau ari dorom) i vysu cytu literari pareizi. Ituo sakarā napamat dūma par Ingys Ābelis romanu “Klūgu mūks”. Ka itys romans nu vuoka da vuoka byutu saraksteits latgalīšu literarajā volūdā… dūmojams, jis napamaneits nūstuovātu biblioteku plauktūs, kavejūt laiku puteklim.
Deļtuo, muni kungi, tim, kas gaida peirāgus nu dabasu, nikuo taida nabyus. Piec godu desmit pasavērs, voi ir kaida vibraceja kas varātu maineitīs. Bet voi tys vēļ byus aktuali i kam. Cik motu byus juopuorškolda? Voi otkon 100 godus ar suopi sirdī byus juoskrīn aiztaiseituos durovuos i skali juoklaigoj, tai pīruodūt, ka latgalīši = latvīši? A, ka izaruoda, ka durovys aizslāgtys i juos viņ attaisa, izvādynoj telpys četrūs godūs reizi. Kod attaisa, tod paprosa pareizu laiku, voi tod, kod aizavajaga kaida vaininīka sevis pošu izstruoduotajūs nadorbūs?
Varbyut smīklam (tok latgalīšim pīder tragikomiskums) juosoka Martina Lutera Kinga slovanuo runa – I have a dream…
“ (..) Atā, kāzas ir galā,
Aiziet pēdējie viesi,
paliek tas, kas ir pienaglots,
paliek tas, kas ir piesiets.
Atā, kāzas ir galā,
aizveram druvis atvadoties. (..) “
Grupa “Hospitāļu iela”
dzīsme “Atkāzas”
Es asu latgalīc sirdī i byušu i nasakauneju par sovu volūdu, es dzīžu sovā volūdā, ar bārnim runoju i maņ ir labi. A izaver, ka dažim ir cīši leli kompleksi par tū. Ituodys dūmys ir drusku nekrofiliskys. A zini, kuozuos, vysmoz agruokai, cylvākus spīde dzert – ja nadzer, tod tu na draugs, “ņe uvažaeš”. Tuo i ite – spīssim tagad ļūbeit i gūduot myus bedneņkūs, tei tak taida boguoteiba – latgalīšu volūda! Tikai, tu, draugs, aizmiersi, ka tei ir sirds volūda, tei ir volūda, kurā dūmoj, kurā vieršās pi Dīva, i tu grybi jū padareit par lykuma volūdu? Nā, tei Latvejā ir vīna i punkts. Es asu par vīnu volūdu. I beidzit te cyrkus taiseit – tai jau moza tauta asom. Muni bārnu bārni varbyut vaira narunuos itymā volūdā, bet vysam sovs laiks, navajaga atdzeivynuot tū, kas dabeigi mierst, deļ tuo, ka navā vairs i tī latgalīši tik cīši lobenki i sirsneigi kuo agruok. Tev tak ļaun runuot latgaliski! A ka jims cīši nu svora, lai jiusu muzyku i literaturu izpierk, tod rokstit latviski, jius tak par tū cepitīs?:) Napierk, vot bāda latgalīšam. Jius smogi molditīs, ka latgalīši padareiti par apsmīklu, ka pamasti nūvuortā, suocit jiedzeigu koč kū dareit, na kapļavuot vysu laiku. Latgale tei ir romantika, jei vīnmār taida paliks puorejū latvīšu sirdies.