Autore: Kristīne Ante, viesturneica

20. gs. suokums ir radikalu puormaiņu laiks. Pīminēsim koč voi tikai 1905. goda revoluceju i ar tū saisteituos nūtikšonys, kas atnese sev leidza na tik nagativys sekys, kai materialus zaudiejumus i cylvāku uperus, bet ari pozitivuos. Ar Krīvejis cara manifestim tyka pīškierta puļciešonuos, presis i sirdsapzinis breiveiba. Gaisā beja jiutama vēļ nabejušys breiveibys elpa. Itymā laikā dīnys gaismu īraudzeja ari pyrmī latgalīšu periodiskī izdavumi, kuru redaktori i izdevieji beja katuoļu gareidznīki voi ar bazneicys apryndom cīši saisteitys personeibys. Tī beja gondreiž vīneigī izgleituotī latgalīši, partū skaiteja, ka taišni jim ir juouzajam moraluo atbiļdeiba na tik par tautys gareiguos, bet ari laiceiguos dzeivis atteisteibu. Pyrmī latgalīšu periodiskī presis izdavumi beja cīši saisteiti ar Rūmys katuoļu bazneicu i zynomā mārā nu tuos atkareigi. Katuoļu augstuokajai gareidznīceibai beja ari izdeviejdarbeibai vajadzeigī finanšu resursi. Katuoļu prīsteri beja tī, kas pīguoduoja jaunajom gazetom rokstus. Tymūs tyka skateiti na tik teologiski, bet ari cyti sabīdreibai aktuali vaicuojumi.

Prese nūsūda dzeršonys natykumu

Sabīdriskuos moralis aba tykumeibys vaicuojumi pyrmajūs latgalīšu periodiskajūs izdavumūs pasaruoda saisteibā ar div golvonajim vaicuojumim: puormiereigu alkohola patiereņu i bārnu audzynuošonu. Styprūs alkoholiskūs dzierīņu lītuošona lelūs daudzumūs tyka skaiteita par golvonū nalaimi, kura ir izskaužama partū, ka maitoj na tik viņ individa veseleibu, bet roda ari daudzys socialys problemys: kavej tautys normalu atteisteibu, gaņdej tuos dzeivūs spākus i ir natykums, nu kuruo piļneigi nūteikti juoatsabreivoj vysom tom tautom, kas gryb pīdzeivuot lobuokys dīnys. Tauta, kas nūsadavuse “zaļajam pūķam”, nav peļnejuse lobuoku dzeivi. 1906. goda 23. februara gazetys “Gaisma” 10. numerī skaiteituoji tyka breidynuoti: “Dzeršonā myusu zemniks pazaudej sowu protu un sirds skaidribu, zagšonā izputynoj swešu un sowu montu. Kurai tautai byus pilypuši iti natykumi, tej natiks brejwibas cīniga, tej naredzēs wiglu dīnu. Brejwiba ir wislejdza kai skaista tykumiga jaunowa, kura namainīs gradzynim ar palaidni, bet atdūs sowu sirdi strodigam un gūdigam jaunekliam.”*

Saimis saīts 1930. godūs. Karteņa Preiļu viesturis i lītiškuos muokslys muzejs.**

Myusu dīnu skaiteituojam varātu rastīs vaicuojums, voi situaceja ar ols i brandiņa patiereņu Latgolā ir bejuse namaineigi slykta voi tamā beja vāruojamys kaidys izmainis? Bolstūtīs iz pyrmūs latgalīšu gazetu publikacejom, var secynuot, ka 19./20. gs. mejā teišom beja radzamys kardinalys puormainis. Tuos beja taidys: 1) seņuok alkohola lītuošonā natyka īsaisteiti mozgadeigī (ka kaids ari tū dareja, tod slapani i par tū kauniejuos – sabīdriskuo dūma taidu reiceibu osai nūsūdeja); 2) jaunuokūs laikūs alkohola tierdznīceibā vys vaira īsasasaista na cyttautīši, bet poši latgalīši; 3) ols dzeršona nūteik ari taiduos cylvāka dzeivei nūzeimeiguos šaļtīs, kuruos tei agruok natyka praktizāta, par pīmāru, bērēs.

Kai īprīkš pīmynātī aspekti atspīgeļuoti presē? Gazetuos skaitom, ka ir izmainis alkohola lītuotuoju vacuma strukturā, svātku reizēs dzeršona palīk par gondreiž vīneigū laika pavadeišonys veidu i pi ols gluozis teikūt radynuoti ari bārni, kurim tys vēļ nabyutu juodora. Partū Kazimirs Skrynda 1906. goda 5. majā gazetā “Auseklis” īrūsynoj sovim tautīšim: “Guda laika vajag kavetis ar kaidom jaukom dzismitem, ar avižu skaitišonu, ar kaidim smiklu kaveklim un nasedet vysu laiku pi pylnas [ola] konas vai pi spaņa.” Ari 1906. goda 25. augusta tuo poša izdavuma 20. numerī saceits, ka trokys lītys nūteikūt ari jaunīšu balūs aba večerinkuos, kur meitys i puiši, puor māru īdzāruši, palīk sovā uzvedeibā puoruok izlaideigi: “Verīs, vēlōk jau vysi krītni sametuši, sōk gvelst napidarīgas runas, palajž ari rūkom vaļu … nūtejk napidarīgas kavešonōs… [dūmuots, ka pasuokums īilgst puoruok ilgi] Nu molas nusaverūt, rōdōs, ka ite ir rogonas kōzas, bet na gūdigu jaunekļu satiksme! [dūmuots jaunīšu komunikaceja].”

Krūdzinīks i krūdzineica – dzāruoja ūtrei saime

Apsaverūt ūtrū aspektu, juosoka, ka dabisks kotrys tautys pošaizsardzeibys mehanisms ir sevi redzēt kai idealizātu i nu vysaidim natykumim breivu ļaužu kūpu, kurā vysys ļaunuos eipašeibys ir tykušys īvozuotys nu uorspusis, respektivi, nu cytu tautu. Tai ari vyss nagativais teik saisteits ar svešu ītekmi. Gryušuok ir tod, kod uorejū ītekmi vainuot nav īspiejams. Tod ir viņ juoatzeist, ka natykumu izplateišonā pīsadola pošu “buoleleni”. Taišni itys fakts, piec “Ausekļa” korespondentu dūmu, ir vysnūžāluojamuokais. Ka agruok pa Latgolys laukim ar ols dareišonu i krūga lītom nūsadorbuojuši ebreji, tod niu tū dora poši latvīši. K. Skrynda sovā 1906. goda 5. maja rokstā “Nu kurines storp latvišim ceļas dzeršona” stuosta: “Naseņ storp latvišim ceļas jauna mude darit olu un paslapyn ju pordut. Šeneju židiņu omotā stojas latviši; un tagad jau lelokōs solōs atsarun pa vinai voi pa divi latvišu budes, kur pordud olu un laikam ar brandivinu.

Leigū svātku apsveikuma karteņa.Karteņa Preiļu viesturis i lītiškuos muokslys muzejs.

Ka šitej mude veicynoj pisadzeršonas karibu, nav gryuti pirodit. Seņok uz židiņu vysi skatijos, kai uz kaidu nalobu un kardynotoju cylvaku, bet tagad latviši uz sovu latviti budniku skotos kai uz draugu. Un tys vairok drusynoj un skubynoj pi dzeršonas. [..] Taidā gadijumā dzaroju pulks paliks na mozoks bet leloks.”

Gazetā nūruodeits, ka tuo vysa rezultatā krūdzinīks ar krūdzineicu namonūt palīk par dzāruoja ūtrū saimi. Atstuostūt vysaidus gadīņus nu dzeivis, gazetys korespondenti nūruoda, ka alkohola tierguotuoji teik saukti par “krūga mamu i krūga papu” (acimradzūt itaidi apzeimiejumi tykuši lītuoti). Tys vēļ puorlīcynuošuok ruoda Latgolys zemnīka cīšū pīsaisti itam īstuodejumam. Krūdzinīki ir tik pretimnuokūši, ka par ols gluozi ļaun nūsariekinuot na tik naudā, bet ari “gryudā”, kas situaceju padora vēļ tragiskuoku, partū ka dzan tautu nabadzeibā i roda labvieleigus apstuokļus nūzīdzeibai. Rokstā “Ols pordušona pa solom” 1906. g. 20. numerī paruodeita itaida biedeiga aina: “Zūg nu satas kū varadami: labību, lynus, sīnu un daudz kū cytu. Itū vysu ols pōrdevejs pijem un vēļ pavujca, kaj uz prīkšu nūzagt un kur nūlikt, laj varetu lobōk pajēmt. Var jau saprast, ka ar lynu pudu, voj mižu majsu dīnas vydā naisi pi krūga papas. [..] Ka itajdi dōrbi nūtyktu vīnu rejzi, tod varbūt vēļ nikas nabyūtu, bet nūskumīgi, ka kotrs stajgoj pi tī krūga papas, cikom pādigajs gaļas gūrnins naišliuk krūga motes pūdā.”

Dzāruoju saimis teik izputynuotys na tik viņ finansiali, nu ari emocionalā ziņā, partū ka bārni nu sovu vacuoku puorjam ačguornus savstarpejuos saskarsmis i uzvedeibys modeļus. Tuos pošys publikacejis anonimais autors turpynoj: “Gryuts ir pavasars krūga mīļōtījim! Vajaga art, zyrgs navalk, jo pedīgū auzu pyuru ols pōrdevējs savorija kejselī, un tagad nav ar kū lūpinu ībarōt. Vajaga sēt, sēklas nav, jo tej ar nūdzerta. Un taj bīži godōs, ka nu stypra sajminika palik par nabogu… Un tajšni caur itim ols pōrdevējim vīnā pat sajmē vysi palīk par zaglim: vejrs zūg nu sīvas, sīva nu vejra, bārni nu dzymdynōtōjim… un itaj vīns sajminiks pēc ūtra izput.”

Dzeršona īt rūku rūkā ar cytim natykumim

Taitod “zaļais pūkis” valk sev leidza daudzus cytus slyktus parodumus: maluošonu, zagšonu i vīglpruoteigu attīksmi pret cytim cylvākim, deļtuo saimis teik lelā tryukumā. Gazeta “Auseklis” 1906. goda 11. numerī atstuosta itaidu saimis dzeivis ainu: “Jo kas šaubejas, kaj caur dzeršonu ceļas pi zemnīkim mozryupiba un natikliba, tajdim es te paskajdrošu, kaj tys nutejk. Vejrs kurs miļoj boltu buteliti ar sorkonu galviņu, kad natur naudas, soc runot sovaj sivaj, ka ir vajdzigs tu un tu nuperkt, bet naudas pi mums nav un pajemt ju nikur; ku laj dorom? Nagajdidams uz sivas atbiļdi, vejrs soka: “Voj zyni ku, bobiņ (tajdūs gadijumūs vejrs ir ciši mils un mejksts ar sovu sivu), pordusim mes sovu beriti: jis ir jauns, gon mudrs un gon opols, par ju gribetojs var mums labi samoksot; bet zemi strodot ir vīna olga ar jaunu voj ar vacu, todeļ nuperksim mes vacu zyrgu, kurs byus daudzi latoks, laj un lisoks, ar nabada: tak jau na pa tergim mums braukalet.” Uz tajdu gudru vejra runu, siva, kura lajkim ar labi mok izmest (izdzert) kajdu “soldono iudisniņa” maru, natur niko pretim. Nurunots, padarits! Vejrs kaj tik sagajdija terga dinas, stejdzigi ajzbraucia uz tergu, pordevia sovu beriti un ar percejim pa pusej nudzeris “barišus”, soc, labi sarejbis, sev zyrgu meklet. Golā atrun un nuperk sev vacu lisu un pusoklu zyrgu; un otkon vysi pulkā labi nudzer… Wajaga te pizejmot, ka pi pordušonas voj perkšonas atsarun daudzi palejgu, kurim vina olga voj labi voj slikti zyrgs ir nuperkts, jim byutu tik barišu dzeršona, un cyta niko jim navajag.”

Dzeršona – preteiguokais nu vysu natykumu

Kab radeitu rībumu pret alkoholismu i alkoholikim, latgalīšu presis izdavumūs dzeršona ir paruodeita kai preteiguokais nu vysu cylvāku natykumu. Tai pasaruoda ceņtīni panuokt, kab skaiteituojūs rostūs rībums pret styprū dziru i tuos lītuotuojim. Suokumā teik apelāts pi moralis, vāluok puorlīcynuošonai suoc izmontuot zynuotnīku jaunuokūs atkluojumus i mediciniskus argumentus. P. Silovičs 1906. goda “Ausekļa” 12. numerī roksta: “Pormeriga stypru dzeriņu baudišona atnes dažajdus ļaunumus dzarojam un jus familijom; seviški ti ir par imesli slimibom un tiklibas pakrisšonaj. Vysašņokos kara uperes nav salejdzynojamas ar pustu, kuru alkohoļs padora ļaudim. Ir pirodits, ka 75 proc. nu vysim cylvakim, kas atsarun slimnicōs, ir paražas dzaroji; 90 proc. nu vysim, kas merst ar tuberkulozu (dyluni) ar ir paražas dzaroji. Pormeriga alkohoļa ibaudišona kajt misaj nokušā ceļā: 1) samajtoj vadara sulu plevi, nu ko ceļas vadara sopes; 2) ajzker oknas, taj ka tos sasavelk un sasaraun; 3) kajt sirdej, jo taj porok jostrodoj un jopalik plotokaj; 4) alkohoļs sadzen asni smedziņūs, nu ko ceļas bezmiga naktis un dažurejzi trika; 5) saceļ korstumu rejklē, nu ko bolss tejk ajzsmacis; 6) dus imesli iudina tyukušam, jo ibauditajs iudiņa daudzums palik misā; 7) saceļ lucekļu pameršonu. Zynoms ka vysas šos slimibas nav pi kotra dzaroja, bet alkohoļs kaj gurs inajdniks uzbryuk taj kirmiņa daļaj, kura ir vojoka un kura naspej pretotis.”

Dzāruoji sagaņdej dzeivi na tik sev, jī ari nūdora naatgrīzenisku kaitiejumu ari sovim piecnuociejim: “Alkohoļs ved pi natiklibas un samajtoj dobu. Dzaroji ir nasaticigi un sevi tur kaj mežoni; ti nugrimst palajdnibā, un grakūs; ti izškerž sovu montu un igryuž sovu familiju ubadzibā, jo ajznes vysu sovu peļņu uz krugu; ji palik slinki un nagrib strodot, jo alkohoļs nugurdynoj kirmini un naļaun kritni pyuletis. Alkohoļs padora ar pecnocejus nalajmigus, jo dzaroju barni ir dažurejz naprašas, bez gora dovonom, un tim jociš par sovu dzaroju – vacoku grakim.”

Latevejis armejis karaveiri atpyutā Daugovpiļs cītūksnī 20. g.s. 20.-30. godūs.Karteņa Preiļu viesturis i lītiškuos muokslys muzejs, E.Šenfelds

Vysi latgalīšu kristeigī presis izdavumi skaiteja, ka leluokais Latgolys latvīšu natykums ir dzeršona. Tuos pamatā ir i gryutī ekonomiskī i socialī apstuokli, i ari tys, ka cytu tautu puorstuovi (vuocīši voi žydi) suokūtnieji asūt latvīšus iz tū pamudynuojuši. Dzeršonys sārga ir natykums, kurs tuo laika presē tāluots daudzūs rokstūs, izmontojūt viskolorituokuos kruosys. Latgolys presis izdavumūs izsmīta ari tymsūneiba aba nasatīkšona piec izgleiteibys kai nūzeimeigys sevis atteisteišonys īspiejis, kas cīši svareiga cylvāka i tautys tykumam.

*Ite i iz prīšku gazetu citatūs saglobuota originaluo raksteiba.
** Karteņom ilustrativa nūzeime.