Dzejis antologeja “Kūkle” (1914, 2017): vēļ vīna sevis atkluošona
Roksta autore: Ligija Purinaša
2017. g. Latgolys Kulturys centra izdevnīceiba ir izdavuse faksimilizdavumu pyrmajai latgalīšu dzejis antologejai “Kūkle” (1914), kurys kuortuotuojs beja Indrikis Leidumnīks (eistajā vuordā – Ontons Skrynda). Faksimilizdavums ir svareigs aiztuo, ka ļaun kotram interesentam īsapazeit ar latgalīšu 20. g.s. suokuma dzeju. Da šam itei gruomota beja pīītama viņ muzejūs voi pi privatkolekcionarim.
Parkū “Kūkle” ir tik nūzeimeiga i vys vēļ aktuala?
Dzejis antologeja “Kūkle” (1914) tyka izdūta par gūdu drukys aizlīguma atceļšonys 10 godim, i tū aplīcynoj ari Mikeļs Bukšs sovā monumentalajā pietejumā “Latgaļu literaturas vēsture” (1957): “Popularōkōs vairōku autoru dzejas, kas beja pasarōdejušōs leidz 1914. godam O. Skrynda sakūpōja vīnā krōjumā, kū nūsauce par “Kūkli”. Tei beja dūmōta drukas breiveibas atgyušonas 10 godu atcerei un ilgu laiku tautā beja īcīneita grōmota, jo tōs saturs un apdare stōvēja ļūti tyvu tautas uztverei.” (455.-456.pl.)
Var pījimt, ka “Kūkle” aizsuoc dzejis antologejis aba dzejis kūpkruojumu tradiceju latgalīšu literaturā. 1929. g. (par gūdu drukys aizlīguma atceļšonys 25. godadīnai) tyka izdūta “Latgalīšu lyra: dzīsmas un dzejas” (sak. S. Svenne), mejūt latgalīšu i puornūvoda latvīšu tekstus. Bet 1936. g. akceju sabīdreiba “Valters un Rapa” izdeve Aļberta Sprūdža sakuortuotū latgalīšu dzejis antologeju “Latgales dziesminieki”, kurā dominēja latvīšu literaruo volūda. Piec apmāram 60 godu puortraukuma 1999. g. Latgolys Kulturys centra izdevnīceiba izdeve jaunūs autoru kūpkruojumu “Pagrauda”, bet 2008. g. ir izguojuse myusu dīnu dzejis antologeja “Susātivs” (sak. Ilga Šuplinska). Secynojums ir vīns: latgalīšim pateik byut sūpluok – ka na dzeivē, to koč gruomotu puslopuos. Taidys teņdencis var redzēt ari jaunuokajā latgalīšu literaturā: Sandrys Ūdris i Juoņa Ryučāna romans “Aizlauztais spaits” (2016) i dzejūļu krojums “Linejis” (2016).
(Na)zynomais par dzejūļu autorim
Dzejis antologejā “Kūkle”ir publycāti Indriķa Leidumnīka (eistais v. Ontons Skrynda ), Latgaļa i Skoborgys (eistais v. Fraņcs Kemps), Seimaņa Putāna, Jura Pabierža, Apsis (eistais v. Pīters Apšinīks), Mozeņuo (eistais v. Eduards Krustāns), Puryna (eistais v. Aloizs Trasuns), S. (eistais v. Valereja Seile), N.N. (eistais v. Norberts Trepša) i c. autoru teksti. Par trejim antologejā publicātūs tekstu autorim (Jurs Vimbars, O. Svylāns, M. Pidevičs), kai tū uzsver Mikeļs Bukšs, informacejis ir gaužom moz. Jurs Vimbars asūt pazuds Pyrmuo pasauļa kara laikā Krīvejā, O. Svylāns varātu byut saisteits ar 1905. g.-1907. g. revoluceju, bet par M. Pideviču vyss ir myglā teits.
Itamā antologejā ir publycāti ari sīvīšu raksteitī dzejūli – vīns nu tim ir Benis Barkānis dzejūļs “Latvīt, voi nava tev žāl..” (pyrmpublicejums 1910. g. gazetā “Drywa”). Par Beni aba Benedikti ir zynoms tys, ka jei beja Sv. Katrys sastuos klasis gimnaziste, 17 godus vaca, aktiva latgalīšu Pīterpiļs sabīdriskuos dzeivis leidzveiduotuoja (ir pīsadalejuse bārnu egleišu reikuošonā, bejuse vīna nu gimnazistu liderim). Sova dzejūļa izdūšonu dzejis antologejā “Kūkle” jei napīdzeivuoja – jei nūmyra 1910. g. 27. augustā Vasilija solys Sv. Magdalinys slimineicā piec “naizadavušuos operacejis, kuru jai dokturi taisēja aiz oklys zornys aizadegšonys” (“Drywa”, 1910. g. Nr. 53). Ontons Skrynda jai ir izrakstejs nekrologu, kas publicāts gazetys “Drywa” 1911. g. Nr. 66 1. i 2. lopā, i jis oponej vīdūkļam, ka vacuoki pyrmom kuortom ir zaudiejuši naudu, kū izlītuojuši meitys apvuiceišonai, i tikai tod pošu meitu: “Navajag žāluot tuo, ka jei nūmyra “muoceita”. Myusu školnīki un školneicys, myusu jauneiba ir taida, ka par sovu muoceišonu tyuleit i atmoksoj. Atmoksoj ni tik tāvam ar muoti, cik atmoksoj vysai sovai tautai, pi kurys pīder.” Ontona Skryndys roksts ari ļaun šū tū nūjaust par 20. g.s. suokuma Pīterpiļs latgalīšu sabīdreibys uzskotim… Īspiejams, Benei ir kaida saisteiba ar Vincu Barkānu (1889–1947), kas ir pazeistams kai uorsts i politiks.
Benis Barkanis panteni, kurus gazetā “Drywa” 1911. g. Nr. 66 publicēja Ontons Skrynda
“Iz prīšku ejit!”
Verūtīs “Kūklē” ar myusu dīnu cylvāka acim, ir skaidrs, ka itys dzejis kruojums napreteņdej iz izciluokuo latgalīšu literaturys dzejis kruojuma statusu. Ite mejās originalteksti ar puorlykumim, anonimys tautysdzīšmu stilizacejis ar pastoralem, panteiski teksti ar kristeigajim, eisuok sokūt – piļneigs rasols. Par speiti tam, “Kūkle” īzeimoj tam laikam aktualū tematiskū ītvoru:
1. sociali suopeiguo realitate (rekrutiešona, lobkluojeibys tryukums, veceli i buorini);
2. emigraceja i dorbs burlakūs (kai dzeivuot i kū dareit, kab atsagrīztu?);
3. “apgrīztūs sakņu” radeituo napīdereibys sajiuta, dvēselis klaidūneiba (kur ir muns kakteņš?);
4. tykumeibys vaicuojums (dorba mīlesteiba, taisneiguma izjiuta);
5. latgalīšu inteligeņcis stuovūklis (nasasaprasšona, drūsmis tryukums).
Itamā gruomateņā laiceiguo dzeja atsarūn sūpluok religiskajai dzejai, tautysdzīšmis i tradicionalitate saplyust ar ironeju i mīlesteibys liriku, paguotnis cyldynojums dialogizej ar tagadnis nūpālumu, veidojūt eistyn interesantu, navīndabeigu i koloritu kūpainu. Latgalīts ir viņ cylvāks, kas grīžās pats voi teik grīzts dzeivis skritulī:
“Cik pasaulē ir taidu cylvāku,
Kas tikai ād un guļ, un otkon ād, kod ceļās;
Pi dzeivis skrituļa tī vīnys rūkys napīdur.
Bet, breinums! – Dzeivis skrituļs pa viņu pruotam veļās.”
(Latgalis, 22.pl.)
Tamā pat laikā itei grīzšonuos jam natraucej ni mīlesteibys vaicuošonā, ni dobys apbreinuošonā pa storpu kasdīnys dorbam iz teiruma, ni kristeigūs svātku svieteišonā i byušonā Dīva uzraudzeibā. Latgalīša pateiba ir saškalta, jis sevi vēļ napazeist, bet, apsazynuodams sovu daudzpuseibu, jis tamā it kai īstrāgst. I na veļteigi Jurs Pabierzs (NB! par juo vāluokim dorbim voi nadorbim ir juorunoj atseviški, pagaidom jis vēļ ir viņ tīslītu students Pīterpilī i jaunais literats) vīnā nu sovim dzejūlim roksta tai:
“Drūšuok! Dryumu goru mejit,
Nasabeistit, naskumstit.
Nastuovit. Iz prīšku ejit,
Bailēs, šaubuos nagrimstit! ” (67. pl.)
Nūbeiguma vītā
Lai ari “Kūkle” sovā laikā ir bejuse cīši nūzeimeiga, navajadzātu ignorēt faktu, ka daudzejis tuo laika idejis ir zaudejušys aktualitati deļ myusu dīnu cylvāka. Tok bez poguotnis nav nuokūtnis. Ari tys ir juopīmiņ. Itei gruomota ir lobs olūts, kab izzynuotu i saprostu, kai ir atsateistejuse latgalīšu literatura. Maņ šaļtim beja gryuts orientētīs literarūs pseidonimu mežā, ruoptīs pa žanru i literarūs vierzīņu kolnim, – prasejuos piec kaida pavadūņa, kas izstuosta, atkluoj i paruoda. Varbyut – piec kaida zynūša cylvāka komentarim voi piecvuorda. Bet tys vys jau ar laiku. Ka pasaveiks.