Empatiskuo dzejnīka pasauļa lītuošonys rūkysgruomota

Empatiskuo dzejnīka pasauļa lītuošonys rūkysgruomota

Autore: Krista Anna Belševica, jaunuo dzejneica i literaturys pietneica

Recenzeja par Raibuo dzejis kruojumu “Pistacejis” (2017)

Runojūt par Raibuo aba eistajā vuordā Oskara Orlova dzeju, juoizavaira pasceit puoruok daudz. Lai ari jis, kai sevkurs muokslinīks, caur sovu radūšū darbeibu pauž ari uorkuorteigi komplicātu nūzeimu, lykumsakareibu, asociaceju, alūzeju i cytu volūdys sovpateibu i golaproduktu masivu, maņ ruodīs, ka juo dzejis kruojums “Pistacejis” izaceļ ar tū, ka eipaša vīta tamā atvālāta taišni skaiteituojam. Kruojumā autors ījam nūvāruotuoja poziceju, kas realitati puorvierš dzejā tik tīšā veidā, ka tū var vērtīs na tikai kai autora muokslinīciskuos realitatis interpretaceju. Dzejis volūda ir realitatei tik pītyvynuota, ka daleji tū var vērtīs pat kai faktologisku materialu, kuru taišni skaiteituojs var interpretēt piec sovys gaumis i saprasšonys.

Raugūt tyvuok raksturuot poša autora realitatis atdzejuošonys metodiku, juoizceļ puors vīnojūšu motivu. Pyrmkuort, ruodīs, ka autoru uzrunoj sajiuta, kas rūnās, braucūt gon fiziskā nūzeimē, pīvadumam, ar transporta leidzekli, gon metaforiskā nūzeimē, kas viestej par atsarosšonu sevkurā emocionali voi intelektuali kusteigā stuovūklī. Tei ir sajiuta, kas rūnās, vīnmiereigai, leigonai kustūtīs caur leidzcylvākim, ikreita ziņu lopom, attīceibom ar cytim i sevi. Es saceitu, ka tam autoram, kū izlosu tekstā, dzeive leluokūtīs paīt stacejā gaidūt, kod itei kusteiguo dzejūļa sajiuta atīs, voi ik pa laikam nūgraužūt pa dzejūļam, kuru itaida atguojušuo sajiuta izradejuse.

Šopers rypoj
nu kotra kalna
neitralkā (…)

Autobusi, kurūs teik īsādynuots skaiteituojs, vysod ir pustukši, i tys zeimoj divys lītys. Pyrmkuort, mozuok cylvāku nūzeimoj vaira breiveibys laikā i telpā. Īt pruotā, ka varbyut tai reizem jiutās kaids, kas, dzeivuodams Latgolā, izavieliejs vāruotuoja karjeru, bet tymā pošā šaļtī byudams informāts par tū myusu dīnu pasauļa normativū stuovūkli, kas atbolsta tikai steidzeigus i stuovgryudom pylnus autobusus. Ūtrkuort, tys nūzeimoj gon eipašu vaļu, gon, īspiejams, pat vajadzeibu nadaleitu viereibu vērst iz cīši smolkom detaļom – iz individualū i sovdabeigū. Ar tū dūmojūt, ka Raibuo dzeja ir izteikti empatiska (psihologejā lītuotuo jiedzīņa nūzeimē*). Dzejis niansieteiba, kas bīži izapauž dažaidūs (gon personu, gon vidis) tālu kusteibā, ļuove munai skaiteituoja mīsai kustētīs leidza vuordam, šyupuotīs, saspringt, tīktīs iz prīkšu, atsleigt atpakaļ i daudzys cytys lītys. Reizem itaida dzejis volūdys konkretizaceja padora dzeju pat narativu – ruodīs, ka vysa dzejūlī dorbojušūs tālu kusteibu kūpsuma dzejūļa beiguos sasnādz kulminaceju, kas sovukuort dūd dzejūļam kai kūpumam jaunu nūzeimi. Itū dzejis kusteigū īdobu pastyprynoj ari tuos spieceigais skaneigums, kas ir gon latgalīšu volūdys specifikys, gon autora izvielis radeits. Izmontuots gon dabiskais volūdys ritms, gon dažaidu ziļbu saspēle, kas izapauž atsevišķu patskaņu/leidzskaņu izvītuojumā, bīžumā, atkuortuojumā, gon atseviškūs gadīņūs atskaņuos, gon izteiksmis vuordūs, kas bīži aizjam pat vasalu atsevišķu rindeņu.

(…) tok referata laikā
naizīt nu golvys
vakardīnys kupluos kryuts
vui vui vui
iz vīnys guli
nu ūtrys dzer (…)

Poetiskajā volūdā autors ir realists aba taids, kurs atzeist realitati par gona interesantu, kab pīdāvātu tai ari estetiskys eipašeibys. Autors gon īt vēļ tuoļuok i bīži apdzejoj taidu realitati, kū vīns ūtrs dzejnīks varātu pat naatzeit par apdzejuošonys cīneigu.

(…) atsidora vaļā jauni veikali
lītuotas drēbeitis
i draudzeigī
ritualī pakolpuojumi (…)

Taidā veidā mani puorjam sajiuta, ka autors apzynuotai gryb diskreditēt sovu voi sovys dzejis (voi dzejis vyspuor, cīši īspiejams) vierteibu. Voi pīškiert vysim mynātajim pavysam cytu kvalitati. Autors kai pajiemīņus izmontoj gon humoru, gon naivitati, ik pa šaļtei tūmār tekstā īmatūt kaidu kulturviesturisku atsauci voi spūžu ryndu, kab it kai atguodynuotu, ka nav ni idiots, ni bez kuorteiga talanta i, pats golvonais, – ka kotrs vuords ir izvēle, navys namiteiga atsaduršona pret sovu izteiksmis leidzekļu īrūbežuoteibu voi dūmys aprūbežuoteibu.

Maltys nazynomais dzejnīks
ir īsavuicejs
vysys pasauļa dzīsmis
pats nu seve
bez paleidzeibys
voi styngra okuota
spieļoj iz nūspālāta
seņ zynoma
Weltmeister akordeona
staigoj riņčī pa pogosta centru
skrīnīt meitys trejsūlī
pataisit jam
lobuokū vītu (…)

Simboliski, prūtams, ari pistacejis var byut gon reizē cīši duorgi rīksteni, gon pasakļaut taidam naestetiskam procesam kai grauzšona i čaumolu spļaušona zam sūleņa. Autora dzejā pasaruoda izteikta konkreteiba – darbeibuos, vītuos, lītuos, kas jau īprīkš mynātys dzejis faktologiskuos dobys kontekstā. Ite juomiņ ari tys, ka abstraktī, “lelī” jiedzīni bīži pasaruoda, kab paskaidruotu “mozuos” lītys (na ūtraiž, kai īrosts). Voi tys diskreditej lelūs, fundamentalūs jiedzīņu vierteibu voi dūd tim jaunu, ciļviecisku dimenseju – tys kotram skaiteituojam juoizlem pošam. Daleji nui, bet koč kaidā mārā tei ir ari volūdys dobys pietnīceiba – raudzeišona rast veidus, kai kotra subjektivuo, cīši personeigi izjustuo pīredze sasasauc ar škītami objektivajim, vysim saprūtamajim nūjāgumim. Itaidys dzeivys, dzilis pīredzis prīškā mynātī “lelī” jiedzīni pat zaudej sovu pīsaisti realitatei – palīk par smīkleigi tukšu skaņu blokus tam, kas varbyut nav ni cāls, ni augstuokajai estetikai pīdereigs, bet vysmoz ir dzeivs.

Muna romantika ir tei
kod vodku nu soltaunīka izjamu
iz greidys kopu svecis rozlīku
tod gaidu tevi
plyks

Ari piec formys kruojums ir kai plyustūšs ceļš, kas, lai ari nasasuoc ar poša autora dzejūli, it kai pīsīnūt dzejūli vysai latgalīšu dzejis tradicejai, bet vāluok gon — caur mynātū kusteibu, kuru padora izteiktuoku ari tys, ka nivīnam dzejūļam nav nūsaukuma i šaļtim vīns dzejūļs pat namonamai puorplyust ūtrā. Ritms, skaņa, tāli, kas atsakuortoj i papyldynoj vīns ūtru, veidoj atmosferu, kas saista kūpā atseviškus dzejūļus, kurus nasaista kūpā nikaida radzama struktura. Tys veidoj ari golvonū kruojuma kompoziceju, saturūt vysus atseviškūs dzejūļus kūpā.

Siežu autobusā
salauztā krāslā
reiz par godu
ir juonūbrauc da sātai
nazkur smird piec benzīna
nazkas aizkūž kotletus (…)

Vysbeidzūt, mani pīsaisteja interesantuo politiskuo poziceja, kurā autors sevi nūlīk. Jis ir kai Latgolys viestnīks gon puorejai Latvejai, gon Latgolai pošai. Interesanta ir autora izvēle gruomotu padareit par latgalīšu volūdys vuiceišonys reiku puorejai Latvejis sabīdreibai. Tys varātu tikt skaiteits par vysai pragmatisku sūli, līkūt sovim tekstim sasnīgt plašuoku mierķauditoreju, bet poša dzeja paruoda tū, ka autoram ir ari izvārsta filozofiska nūstuoja pret it kai problemsituaceju. Autoru es gon radzu na kai aktivistu, bet muokslinīku-nūvāruotuoju, kas sovā daiļradē neitralā veidā dekonstruej apleicejū realitati.

Vīneigais dzimtinē
palykušais safari
šudiņ ir cīt
hmmm taitod čiuli
cyku bēris
brauks filmēt pi mysu
ot ta beidzūt byus prīca
ot ta beidzūt ruodeisim jūkus
symt vīntuleibys godu atpakaļ
viņ atguodoju kai smiejūs (…)

Prūtams, identitatis vysod ir iztāluotys, partū, dekonstruejūt kaidu, tuos maklātais kods vysod izaruoda vysai izškeids. Bet Latgolys i Latvejis gadīnī, kas “Pistacejis” rynduos it kai identificej i definej vīna ūtru, tys līk aizadūmuot par tū, kaidu realitati mes konstruejam, parkū tei mums ir vajadzeiga taišni itaida. Partū sovā ziņā kai vīnu nu kruojuma aizdavumim saredzieju ari stereotipu gaisynuošonu. Tūmār juosoka ari, ka tys, kū es autora dzejā saredzieju kai beidzami eistū i unikalū, beja pats cylvāks – tys, kas dažaidūs kasteišu i stereotipu kategorejā vaira naītylpst.

 

* Empateja kai spieja izprast ūtrys personys stuovūkli nu ituos personys perspektivys. Vairums pietnīku atzeist, ka itaida īsajusšona nūteik apzynuotā i naapzynuotā leiminī, ar sovu mimiku i kusteibom atspīgelejūt ūtru personu.