Roksta autore: Laura Melne, viesturis studeņte nu Zaļmuižys

Napīmiņu, cik maņ beja godu, kod baba mani pyrmūreiz majā nūvede da Miglinīku krysta. Dūmoju, ka kaidi diveji voi treis, na vaira. I tai mes kūpā guojem vēļ kaidus padsmit godus. Suokumā jei mani vede aiz rūcenis. Piečuok par munu leluokū sabīdruotū palyka ritiņs – baba nu sātys izguoja dreižuok, es piec tam iz ritiņa jū dadzynu. Tys beja cīši nūsleipāts process – ruodīs, ka pat kotrys minots beja izriekinuots, kab mes daudz moz reizē tyktu golā. I beidzamajūs godūs vysbīžuok babu zam rūkys vežu es.

Apreļa beiguos es jau napacīteibā trynūs i vierūs iz muoksleiguom pučem, kas stuoveja iz babys golda voi šyumašinis. Tuos beja pierktys puškuošonai. I juopuškoj vysod beja na tikai Miglinīku, kas tān beja tyvuokais, bet ari Bilinsku krysts, pi kuruo baba beja guojuse dzīduotu leluokū daļu sovys dzeivis jau nu agrys bierneibys. I tod sumceņā jei salyka vairuokys “Dīva dzīšmu” gruomotys (jaunū, kur vaira Marijis dzīšmu, vacū, kur atrūnama muoceiba kotrai maja dīnai, cytu reizi vēļ kaidu cytu, kur kaida skaistuoka dzīsme), tuos styurī ībuoze puču veikšu, īspīde ustobā sovu suni Bobsi, lai naīt mums leidza, i mes guojem. Varbyut nu tuo laika maņ tik cīši pateik maja pučis – tulpis, besa kūki, īvys. Tūs vysus baba nese iz krystu. Tys īvu smuords, kas pavadeja vysu ceļu i piec tam tū dzīduošonys stuņdi pi krysta, maņ ari šudiņ ruodīs vīns nu skaistuokajim pasaulī.

Pošā suokumā dzīduotuoju jau beja daudzi. Cytu reizi i vysi treis garī sūli ap krystu beja pylni. Pylns ar babeņom skaistūs skustūs i mes, puors bārni. Nu blokus asūšuos upeitis pasmēlem stykla burkuos iudini, kur īlikt pučis, jaunuokī i spraunuokī pakuope augšuok pi Dīveņa pīlikt muoksleiguos pučis, kū nu molys dirigēja gudruokuos puškuotuojis, tod apsasēde, vēļ kaidu vuordu puorrunuoja, pasavēre stuņdinīkā, nūsprīde, ka vaira jau nivīna nabyus, i suoce ar muoceibu. Jaunajuos puotoru gruomotuos muoceibu atrast navarēja, tei beja tik vacajuos, kuruom jau ap symtu godu. Byudama pavysam moza, es apbreinuoju muoceibys skaiteituojis, maņ juos ruodejuos eipašys. Bet napaguoja i puors godu, kod muoceibys skaiteišona tyka uztycāta maņ – “meitinei ar spūdruokom acim i jaunuoku pruotu, kam saīt lobuok”. Tys nikas, ka maņ beja tik kaidi septeni, ostoni godi. Varbyut tī ari ir saknis tam, ka maņ nikod nav bejs problemu ar raksteitū vuordu latgaliski? Suokumā jau kaidi vuordi ari aizagiva, tī beja ari taidi, kurūs nūzeimi eisti nasaprūtu vēļ šudiņ. Nu piec puors godu jau ruodejuos, ka dreiži muoceibys tekstus zynuošu nu golvys. Kotrys muoceibys beiguos beja sovs dīnys aizdavums, kas parosti beja kaids konkrets puotoru skaits, kas iz reizis tyka nūskaiteits.

Cytu reizi piec muoceibys tyka vylktys ari značkys. Tuos beja ar babys rūku raksteitys zeimeitis, kur beja kaids aizdavums, kas attīceigajā dīnā voi nedeļā juopadora. Jei tuos beja puorrakstejuse nu vacūs puotoru gruomotu. I muoceibā, i značkuos maņ vysvaira patyka tuos reizis, kod nabeja juoskaita kaids konkrets skaits puotoru, bet beja juodora kas cyts. Niu vys ruodīs, ka, par pīmāru, “nasaver par vysu dīnu iz tū pusi, kur cīši gribēsīs vērtīs” ir daudz gryutuoks aizdavums par pīcu puotoru nūskaiteišonu, bet bārnam jau tys vyss ruodīs cytaiž. Vysvaira nagaideju tū datumu, kod muoceiba paredzēja skaiteit rožoncu. Tys beja pamateigs puorbaudejums munai pacīteibai.

I tod tyka dzīduotys “Dīva dzīsmis”. Pamatā jau Jaunovai Marijai veļteituos, bet regulari tyka dzīduota ari Sv. Jezupa (muna mīluokuo dzīsme), Sv. Ontona i cytys. Ar Sv. Ontona dzīsmi parosti tyka raudzeits aizdzeit tyuci, kas guoja viersā, nu saguoja jau vysaiž. Nu krysta asom guojušys i izmierkušys syltajā pavasara leiteņā, i pamateigā leitā i viejā, kai ari, bāgūt nu zibiņa i pārkiuņa. Vyss tyka nūbeigts ar dzīsmi “Loba nakts”. Parosti beigu diskuseja beja: “Dzīduosim jau “Lobu nakti” voi vēļ kū pyrma tuo?”. Mes ar babu sevi nikod naskaitejom par lelom dzīduotuojom (babys gadīnī gon tai nūteikti navarātu saceit), bet maņ beja cīši lela prīca pīdzeivuot, dzierdēt i dzīduot leidza patīsi breineigim, styprim bolsim. Taidim, ka reizē, kod saguoja kavēt, dzīduotuojis varēja dzierdēt jau pusceļā storp sātu i krystu. Šudiņ leluokuos dalis dzīduotuoju vaira nav. I tradiceja jau vairuokus godus ir izabeiguse. Dīzgon pieški piļneigi pagaisa. I šudiņ tys vyss drupeit jau ruodīs kai seņ aizguojs pasauļs, kam maņ ir bejuse tei laime dasadūrt.

Maja dzīduošonys tradiceja pi myusu krysta pagaisa laikā, kod vuicejūs pamatškolys pādejuos klasēs. Ari baba vairs nabeja lelu gobolu staiguotuoja. Pādejūs godūs, kod maņ saguoja breivuoki vokori i beju sātā, ar babu taipat saguom vokorā juos ustobā. Nūskaiteju muoceibu, padzīduom, palyudzem Dīvu i parunuom par dzeivi. Aiz lūga sadā dzīduoja putyni, rītēja maja saule i es beju laimeiga. I niu asmu laimeiga. Ka maņ tys vyss beja.

Dzīduošona majā pi krysta maņ bierneibā ruodejuos norma, nikas eipašs. Kas taids, kas vysod beja i byus. Tik piečuok saprotu, ka vysur tai vairs nanūteik. I dreiži tai vairs nabeja ari pi myusu. Vydsškolys laikā pīsadaleju Latgolys regiona kulturologejis olimpiadē, kas beja veļteita Latvejis Kulturys kanonam. Tī īkļauti ari maja dzīduojumi i saļmys. Vīns nu olimpiadis aizdavumu beja pīraksteit, kas tuos obejis taidys par tradicejom. Vīta raksteišonai – kaidys pīcys linejis. Vokorā sātā babai smiejūs – kai pīcuos linejuos var saraksteit munu bierneibu.