Latgalīšu Veidenbaums – Aleksandrs Adamāns
Roksta autore: Ligija Purinaša, portals lakuga.lv
Latgalīšu literata Aleksandra Adamāna (1908–1936) liktiņs ir leidzeigs vydzemnīka Eduarda Veidenbauma (1867–1892) dzeivis guojumam. Obi bejuši sabīdreibā atpazeistami i talanteigi, tok naveiksmeigys apstuokļu sakriteibys i slimeibys deļ myruši jauni – aiz sevis naatstuodami ni saimis, ni sovus dzejis kruojumus. Leidzeigi vīšnis zīdim, kas, solnys nūkūsti, puoragri nūbierst.
Blonti–Narva–Ludza–Reiga–Blonti
Aleksandrs Adamāns dzims 1908. goda 11. augustā Mērdzinis pogosta Blontūs. Bierneibu jis ir pavadejs Igaunejis teritorejā – Narvā, kur juo tāvs struoduojs iz dzeļžaceļa. Pyrmū izgleiteibu jis ari sajiems Igaunejā, tok 1921. godā saime atsagrīze Latvejā. 1929. godā pabeidzs Ludzys gimnazeju, Aleksandrs suoc studejis Latvejis Universitatē Tautsaimnīceibys i tīseibu zynuotņu fakultatē kai ekonomists. Sasnādzūt 21 goda vacumu, Aleksandrs teik īsaukts obligatajā militarajā dīnastā Latvejis armejā. Piec goda, 1930. g., mierst Aleksandra tāvs Odums, i tūpūšajam studentam juopuortrauc studejis finansialu apstuokļu deļ. Eisti lobu dorbu jis naasūt variejs atrast, bejs spīsts kaidu laiku Reigā dzeivuot kai t. s. inteligentais bezdarbnīks. Īspiejams, ka tod ari saslims ar plaušu dylūni. Pastuov ari verseja, ka studejis puortrauktys taišni Aleksandra nu dzimšonys vuojuos veseleibys deļ.
Aleksandra draugam i kolēģam Juoņam Ezernīkam, dolūtīs atmiņuos par literatu 1937. goda 1. augusta žurnalā “Straume”, ir sovs redzīņs: “Kapā Adamānu iedzina sliktie materiālie apstākļi. Līdz karadienestam viņš ar sekmēm studēja tautsaimniecību, bet pēc dienesta strādāja mazā vietiņā un nodevās rakstniecībai. Šī vieta deva tikai tik daudz, lai varētu kaut kā eksistēt, bet ne strādāt.” Kaidā dorbā Aleksandrs struoduojs? Vystycamuok, jis bejs nūdarbynuots kai vīns nu Dzeļžaceļa viersvaļdis statistikys darbinīkim Reigā, kur jis īsasaistejs ari sabīdriskajuos aktivitatēs gon Dzeļžaceļa darbinīku bīdreibā, gon kūpdams latgalīšu kulturys dryvu.
1936. godā strauji pasaslyktynuoja Aleksandra veseleiba – plaušu dylūņs izaplateja, skordams koklu i radeidams jaunajam dzejnīkam lelys mūkys. Pādejā laikā jis nav variejs ni ēst, ni dzert, ni sasarunuot. Dīmvažāļ uorsti jam vaira navarēja paleidzēt. 1936. goda 12. septembrī 28 godu vacumā Aleksandrs mirs tāva sātā, bet 17. septembrī paglobuots Pušmucovys kopūs. Aleksandrs piec sevis atstuoja leigovu Reigā i sovus nasakuortuotūs manuskriptus, kuru izdūšonai naatlyka ni naudys, ni laika.
1988. godā jam kopūs pastateits B. Buļa veiduots pīmineklis.
Literarais idealists
Ar dzeju Aleksandrs suocs nūsadorbuot jau školys laikūs – pyrmuo publikaceja bejuse 1925. godā žurnalā “Jaunais Cīrulītis”, piečuok jis īsasaistejs školānu žurnala “Vita Nostra” veiduošonā. Publiciejs sovus dzejūļus žurnalā “Zīdūnis”, “Jaunais Vārds”, “Jaunā Straume” ar pseidonimim Rušons i Ūdris. 1928. godā žurnala “Zīdūnis” literarūs dorbu konkursā jis sajiems 2. gūdolgu par dzejūļu cyklu “Pavasara vēji” i stuostu “Vīntuļa dīnas gromota”, 1930. godā par cyklu “Sapņu dorzā” – 1. gūdolgu.
Aleksandrs tyka skaiteits par klusu, sirsneigu, izpaleidzeigu, simpatisku cylvāku ar lobu humora izjiutu. Juoņs Ezernīks atzeist, ka Aleksandram beja daudz ideju par latgalīšu literaturys atteisteibu, bet jis ni ocu golā naasūt īredziejs tukšu līleibu, glaimuotuojus i bezrakstura cylvākus. Aleksandrs asūt nūsūdejs tūs inteligentus i studentus, kas tautai sasūlejuši sazyn kū, tok golā dūmuojuši viņ par sovom syltom vītom, bet idealistus jis lobpruot atbaļstejs. Vysjau – skaitiejs par sev leidzeigajim.
Ari rakstnīks Konstantins Strods-Plencinīks 1942. godā apstyprynoj, ka Aleksandrs bejs pryncipu cylvāks: “Atceros 1933. gada rudeni, kad satikos ar dzejnieku Rīgā. Iesākām sarunu par dzejošanu. Ieminējos par kādu Latgales dzejnieku, kas dienā var uzrakstīt 30 dzejoļu. Adamāns apstājās ceļā un sniedza man roku: “Draugs, es nevaru runāt par tādiem, kuri taisa dzejoļus un bārsta kā dadžus pa rozēm. Es rakstu ne tāpēc, lai būtu dzejolis, bet tāpēc, ka kaut kas spiež manu sirdi”.”
Pīpiļdeit Aleksandra sapynu par sovu gruomotu izadeve viņ piec 50 godim – 1987. godā Latvejā tyka izdūta juo dzejis izlase “Sapņi un zemes balss”.
Koč ari Aleksandrs Adamāns vaira teik skaiteits par dzejnīku, jis ir autors vairuokim stuostim i tālojumim. Īskotam pīduovojam eisū stuostu “Latgalītes stōsts”, kas publicāts 1930. goda 1. janvara izdavuma “Jaunais Vōrds” numerī. Stuostā saglobuota originaluo raksteiba.
Latgalītes stōsts
Es īpasazynu ar jū dzeļža ceļa remonta dorbūs pagojušū vosor. Jei beja vēļ pavysam jauna, veselīga un atsaškeira nu cytom strōdnīcom ar sovu mozrunību un vīntulību. Ni ar vīnu jei narunōja, najūkōja, nasasmēja. Kad fabriku sviļpes vēstīja pušdīņu sōkumu un strōdnīki un strōdnīcas sasadalīja pulciņūs un, kūpīgi īturūt leidza pajemtū maļtīti, sasarunōja un jūkōja, jei nazkur nūzuda. Nivīns pēc jōs naprasīja un nameklēja. Bet kad atpyutas stuņde beja pagōjuse un meistars, lyupas laizīdams, kas svīstmaizi ādūt beja aplypušas ar svīstu, pārkyuņa bolsā īsasaucia: “Pi kirkom un lōpstom!”, strodnīki vylcynodamīs gōja pi nūrōdītīm reikim, ari jei īsaroda un, nasavārdama uz cytim, sōka steidzīgi raust grantu. Par soilida-
ritates naīvārōšonu jei dabōja kūdīgas pīzeimes, bet, lykos, ka jei tūs i nadzērdēja. Ari pa vysu dorba laiku jei strōdōja tai, ka pat nikod naapmīrinōtais meistars apbreinōja jōs čaklumu.
Bet dažreiz jei īspraudia lōpstu zemē, atsaspīdia gurdi uz lōpstas kōta un dūmōja ilgi, ilgi. Par kū jei dūmōja, tō nivīns nazynōja, pat naīvārōja. Jōs uzvōrda naizzynōju. Mes jū sauciam vīnkōrši “Marija”. Kas tū beja izzynōjis un kaidā kōrtā, ari nazynu. Varbyut, tys ari nabeja jōs eistais vōrds; bet tam moza nūzeime.
Beja sastdīņa. Dorbu beidziam agrōk nakai cytom dīnom un gōjom uz kasi pēc olgas. Es palyku īpakaļ cytim. Gribēju pasarunot ar šū savaidū strōdnīcu.
— Vai seņ tu jau te strōdoj? — vaicoju.
— Trešū nedeļu — atbiļdēja.
Pēc izrunas nūprotu, ka jei latgalīte un turpynoju sarunu latgaliski.
— Kur agrōk strōdōji?
Jei savylka uzacis un dusmīgi pasaskatīja uz mani. Bet es īraudzīju, cik sōpīgi jai raustījōs lyupu kaktini. Es saprotu: jei nesia sevī dziļas sōpes.
— Agrōk … agrōk sātā strōdōju.
— Kōpēc brauci uz Reigu?
— Mani atvedia. Es nabrauktu…
— Kas tevi atvedia?
Jei naatbiļdēja. Es atkōrtōju vaicōjumu.
— Veirs atvedia.
Es nagribēju ticēt. Tik jauna un precējusēs! Bet jei dreiži mirkšinōja acis un, varēja redzēt, ar mūkom valdīja osoras.
Sajēmiam olgu. Uz ustobu nasagribēja īt. Nasagribēja īsaslēgt mozā, dryumā pogroba ustabiņā, kur ari vosor naīspīž saule. Pavadīju Mariju leidz sātai. Jei dzeivōja Latgolas prīkšpilsātā. Pa šaurom, nateirom trepītem izkōpiam myura mōjas caturtā stōvā. Es snēdžu jai rūku un gribēju atsasveicynōt, bet jei jau beja uzaticējuse maņ un aicynōja pi sevis. Lai īejut, jai asūt garlaicīgi, pazeistamu naasūt. Es beju ar mīru.
Vīnā ustobas koktā stovēja nalels gaļdiņš, uz kura beja malnōs maizes druponas un kaltītu siļču atlīkas. Pi sīnas stōvēja šaura gultiņa, divi tabureti un skapīts, — tei beja vysa ustobas īkōrta.
Marija nūsamozgōja un īraudzījuse, ka es verūs uz sovom nateirajom rūkom, lyka ari maņ nūsamozgōt.
— Kur tovs veirs? — vaicōju — vai strōdoj kur?
— Maņ nav veira. Jis nūsasleicynōja Daugovā — jei atbiļdēja ryugti smaidīdama. Nu šō smaida nūprotu, ka jai nabeja žāl sova veira.
— Bet tagad esi muns gosts. Pasaprīcōsim drusku. Ap sirdi paliks vīglōk.
Jei izjēmia nu skapīša lelu buteli braškas un nulyka tū uz golda.
— Kai? Vai tu dzer? — es breinōjūs.
— Nā, tikai tai… Sātā es dzeru tikai svātkūs un nu prīcas. — te dzeru, lai remdynōt bādas. Sastdīņom un svātdīņom, kad breivō laika tik daudz, palīk tai bēdīgi… gribīs raudōt… tad es dzeru. Šudiņ dzersim mes obeji.
— Tu esi sovaida sīvīte. Bet dzert, tūmār, nalabi. Dzeršona maitoj veselību. Vajag cytaidi baudīt prīku. Tu esi taida vīntulīga, narunīga. Vajag draudzētis ar cytom strōdnīcom, tad byus lobōk.
— Es navaru. Cytas taidas sovaidas. Na taidas kai es. Maņ kauns ari nu sovas volūdas.
—Nasoki tai. Es tevi sadraudzēšu ar strōdnīcom.
— Byutu labi, ka tu tū varātu… Maņ kauns pošai nu sevis. Cytu reizi maņ īskrīn prōtā taidas dūmas: gribīs pazust, īleist kur nabeis, lai nivīns manis naradzātu. Bet dzersim šudiņ!
Marija pilēja maņ glōzi, sev bryunū mōla krūzi un mes dzēriam uz myusu draudzību. Jei palyka dzeivōka. Daudz, daudz runōja. Maņ patyka klausītīs šūs vīnkōršūs, sirsnīgūs vōrdus. Tī beja navyltōti, dabiski. Ni izsmolcynōtūs frāžu, ni pōrgudras filosofijas jimūs nabeja. Jei stōstīja par sapņu zemi — Latgolu, par sovu dzeivi.
— Muns veirs beja īrēdnis nu Reigas. Jō brōļs dzeivoj myusu pogostā. Tur jam pōrtykas preču tērgōtova. Brōļs nu Reigas kotru vosoru apcīmōja jū. Es jimā īsamīļōju. Beja taids sovaids. Caurom dīnom staigōja pa myusu mežu. Jēmia myusu laivu un braucia azarā makšerētu. Beja taids gleits un labi apsaviļcs. Maņ jis patyka. Es vysod gōju uz azarmolu atraisīt jam laivu, kad jis gribēja braukt. Jis ar mani jūkōja un tai skaisti runōja. Vīnu reizi, kad nivīns naredzēja, jis apčēria mani un nūbučōja. Par tū es īsytu jam pa vaigu; tikai na nu dusmu; tai pat īsytu. Jis ari najēmia ļaunā, tikai smīdamīs sūlējōs mani aizvest laivā par azaru un tad uz Reigu. Reigā asūt daudz skaistōk un lobōk, nakai sādžā. Sūlējōs nūpērkt maņ zeida kleitu. Sūlējōs kotru vokoru vest mani uz teatri. Daudz skaistu lītu stōstīja. Es palyku dūmīga un vokorūs, kad mešu teiklus azarā, nadzīdōju kai agrōk, bet dūmōju par jū un par Reigu. Ak, kai tagad es gribātu byut sātā! Tur beja tik labi!
— Naskumsti, ari Reigā ir sovi lobumi.
— Un tad jis mani atvedia uz Reigu — jei turpynōja. — Un es palyku jō sīva. Bet jis beja nalobs cylvāks. Dzārōjs. Vālu naktī atgōja uz sātu. Lomōjōs un draudēja mani izdzeit. Reitūs, kad beja juoīt uz dorbu, es jū mūdynōju, bet jam sōpēja golva un jis gulēja leidz pušdīņom. “Vai tu vairs nadzersi?” es jam taidūs breižūs prasīju. Un jis dīvōdamīs sulējōs nikod vairs nadzert. Bet naktī atgōja pīdzēris. Tad jū atlaidia nu vītas. Jis palyka gryutsirdīgs un vairōkas naktis nagulēja mājā. Nazynu, kur jis pavadīja laiku. Ar mani vairs narunōja. Un tad … kaiminīne man pasacīja, ka jis asūt nūsleicis; jei izlasījuse avīzē. Es nalosu avīžu un nikō nazynu.
Jei apklusa. Acīs mirdzēja osoras. Bet jei pīpiļdīja glāzes un mes dzēriam. Mēginōjom jūkōt un smaidīt, bet acīs spīdiās osoras.
— Tu brauksi, tai tad, dreiži uz sātu? — es prasīju.
— Navaru, navaru! Es nikod vairs nabraukšu uz sātu. Es atbrauču ar jū pret tāva gribu. Es ari pōrgōju jō ticībā. Myusu baznīcā nalaulōja… Es navaru braukt. Tāvs mani izdzeis. Baznīckungs mani izrakstīja nu baznīcas grōmotom. Brīsmīgi!
Jei raudōja. Es mēginōju pīrōdīt, ka jei navainīga. Bet vērdzības gors jimā vēļ beja styprs: jei baidījōs nu Dīva sūda, jei vēļ ticēja dabasim un eļnei.
Kad jei nūsamīrinōja, es pīvežu jū pi luga, atvēru tū vysā plašumā un rōdīju jai piļsātu. Jūlija pēcpušdīņu saule kūpā ar īlu trūksni un puteklim plyuda ustobā. Maņ gribējās plašuma un es sacīju: “Īsim ōrā!”