Kai reizi puorguojuši diveji mieneši nu laika, kod sadaleitys Latgalīšu kulturys Goda bolvys „Boņuks” par padareitū 2011. godā. Iz reizis piec ceremonejis LaKuGa nūgive ari Boņuka īgivieju nominacejā „Goda folklorys darbinīks” – folklorys draugu kūpys „Vīteri” vadeituoju Sandru Stari, itū laiku nūstuoviejuse diktafonā, brīdynuota i šudiņ ir gotova puorskaiteišonai.

Sandrai Starei folklora ir viņ hobejs. Duorgs hobejs, kai jei poša nūsasmej nu reizē prīcojās par īspieju tū dareit i saimis atbolstu. Kasdīnā jei strodoj interešu centrā bebeišu školā, voda puora folklorys stuņdis, nu piec izgleiteibys nav muzikis, kai varātu pasalikt, bet muokslenīks-keramikis. Taipat dīnys ritms teik pakuortuots divejim dālim, kurīm Sandra ir ari šofers iz pylnu slūdzi, kab dāli nu laukim, kur jī dzeivoj, varātu tik iz vysim puļcenim i nūdarbeibom.

Boņuka sajimšona Sandrai ir puorsteigums i nalels apjukums, deļ tuo, ka ir sajiuta, ka itymā godā vēļ nikas naasūt padareits, koč ari jei saprūt, ka bolva ir par aizvadeitū godu kai atpakaļejūšu datumu.

Kai „Vīterim” guojs 2011. godā? Vyskočkur byuts i disks īraksteits…

2011. gods beja cīši, cīši darbeigs. Veiksmeigi izastuojam starptautiskā konkursā, festiva Lītovā. Tī pīsadaleja dalinīku nu dažaidu pasauļs vaļstu – gon nu Nepalys, Meksikys, Čehejis, Slovakejis. Nu Eiropys beja cīši daudzi festivala dalinīku. Tradicionaluos muziciešonys konkursā „Vīteri” dabuoju ūtrū vītu i individualajā muziciešonā myusu Pīters sajieme specbolvu. Jis myusim ir eistyns tautys muzykants, spielej garmani sovā stylā i manīrē. Par albumu – ite juosoka lels paļdis Ilonai Rupainei, tys beja taids lels sapyns, deļ tuo, ka vyslaik kai jau kolektivā atīt bārni i aizīt bārni. Jim rūnās cytys prioritatis, aizīt vuiceitīs iz Reigu, nu kūpā ar bārnim aizīt i mainuos ari repertuars. Tod gribiejom saglobuot vysmoz ituo breiža repertuaru i īraksteit diskā.

Kai Jiusim pošai suocās ceļš pi folklorys?

Ceļs pi folklorys suocās atmūdys laikūs, kod vyscauri apleicīnē beja tys nacionalais gors. Tūlaik tys beja moderni byut par latvīti. Tod školā nūsaorganizieja vīna kompaneja ar meitinem, kas gribieja spēlēt kūkli. Samekliejom vīnu meitini, kas prūt spēlēt kūkli – Laine Zeile, jei beja nu folklorys kūpys „Klinči” nu Jākubpiļs. Kod jei atguoja ar sovu kūkli, myusim acs īsaplete lelys – voi jiusim vysim tī „Klinčūs” ir taidys kūklis? Tei beja etnografiskuo kūkle, mes taidu nikod myužā nabejom redziejušys, školā beja viņ koncertkūklis. Laine sovu dorbu darieja nu sirds i deve myusim vysu, kū viņ varieja. Iz sovu atbiļdeibu jieme leidza ari iz Baltikys festivalu i tai caur itū festivalu tykom īvadeitys folklorys kusteibā. Es saprotu, kas ir daņči i ar tim saslymu, vaira navarieju bez. Tod es aizguoju pi Ilmāra Dreļa, kurš tikkū beja nūdybynuojs deju kūpu „Dziga” i sacieju: „Ilmār, deļkuo tu nadoncoj daņčus?” Tai es pīcus godus i nūspielieju „Dzigys” kapelā. Tod beja ari deju kolektivs „Musturs”, sadarbeibā ar jim i Gunāru Strodu myusim Rēzeknē beja daņču klubs MRS telpuos. Daņču klubs beja divejus godus, tod maņ pīdzyma bārni i aktivuo darbeiba folklorā tyka puortraukta, nu gribiešona dzīduot nikur napazuda. I tod es ar draudzini runuoju, ka aizīt latgalīšu volūda, ka mes pošys asam augušys eistynu latgalīšu saimē, nu vacuoki, lobu grybādami, runuoja ar myusim latvīšu mēlē, i saprotu, ka es vaira tik breivi najādzu runuot, nu es vysmoz jādzu dzīduot i sovim bārnim es grybātu īvuiceit dzīduot eistu latgalīšu dzīsmi, napuormeitu latvīšu volūdā, kai bīži ir školys gruomotuos. Ar draudzini sarunuojom, ka es tāluošu školuotuoju, īsim kūpā i dzīduosim dzīsmis bez kaida mierķa, ka koč kod byušu folklorys kūpys vadeituoja. Vyss suocās aiz tuo, ka gribieju bārnim īvuiceit latgalīšu dzīsmi. Bet nu, prūtams, myusu puļceņš kuplynuojuos, vītys palyka par moz i myusus sovā paspuornē pajieme Kulturys noms i izaveiduoja folklorys kūpa.

Kai tādiņ jaunīši iztvar folkloru? Tys ir izklaidis veids, gribiešona izzynuot tradicionalū kulturu ci kas cyts?

Nu pyrmom kuortom, kai es poša vuicu folkloru – kai izklaidis veidu. Jaunīšim i tai nūpītneibys dzeivē, školā gona, jī īt labi pavadeit laiku lobā kompanejā, i muns aizdavums ir caur tū ari labi koč kū īvuiceit. Prūtams, jim pateik sovys spiejis atteisteit i ari cytim paruodeit.

Kai Rēzeknis jaunīši atrūn „Vīterus”?

Tys dreižuok juovaicoj pošim jaunīšim. Es dūmoju, ka dīzgon daudzi par myusim izzynuoja, kod mes pyrma kaidu treis godu suokom reikuot daņču vokorus. Nu suoku beja gryutuok, nu piečuok jaunīšu guoja daudzi. Itūgod eisti vaira nanūteik. Es dūmoju, ka niu ir taidys kai puormainis – ir izaudzynuotys jau kaidys divejis paaudzis, juos jau izaugušys, atsaškeilušs – tī poši „Rikši” jau ir izauguši, i niu es vuicu jaunu paaudzi.

Voi pošai ir tys lapnums, pasaverūt, pīmāram, iz „Rikšim” kai iz sovim audzynuotim bārnim?

Es cīši prīcojūs, ka jim dzeivē īvuiceitais, folklora nūdar i jī tū lītoj. Kotra pedagoga laime ir tei, ka školāns ir īsavuicejs, atzeist sev par dereigu, īt tuoļuok i ar laiku puoraug sovus školuotuojus.

Kai rūnās „Vīteru” repertuars?

Oi, repertuars ir vadeituoja aizdavums, i repertura dabuošona kolektivam ir vīns nu smoguokim aizdavumim. Prūtams, kai es īrosts skaidroju, ka mes braucam koč kur tuoļuok par sovu piļsātu, iz Reigu – myusim juodzīž sovys, latgalīšu dzīsmis i tuos nu myusu ari gaida, nu, kod braucam uorpus Latvejis, tod jau mes puorstuovam Latveju i dzīžam ari latvīšu dzīsmis. Bet Rēzeknē… mes dzīžam tū, kas pošim pateik. Rēzeknē golvonais ir paruodeit, ka folklora ir koč kas cīši interesants, saistūšs, prīceigs i radūšs. Deļtuo mes atsaļaunam izmontuot ari cytus instrumentus na viņ tracicionalūs, dalikt kluot – džambys, gitarys i taiseit vysaidys aranžejis, Einārs Lipskis myusim īrosts taisa aranžejis.

„Vīteri” ir jau taids sova veida zeimūls, dzierdāts apzeimiejums par „sprydzynuotuojim” iz skatuvis…

„Vīterūs” es jemu vysus, vysus grybātuojus. Vīns ir doncuotuojs, vīns dzīduotuojs, cyts muzykants, cyts runuotuojs… Bet niu maņ grybātūs puorīt cytā kategorejā. Vyslaik teik struoduots iz skotuvis, nu ir ari cytys vierteibys, kurys navar iznest iz skatuvis… Nui, prūtams, pa lelam gaida tikai tū, kas ir tei „spydzynuošona”, nu, pīmāram, paguojušā godā myusim beja nūmetne i meitinis ar sovom rūkom šyva zeiļu vaiņugus, bet tū iz skatuvis tai neiznessi, napasciesi, ka tys ir myusu pošu dareits… Grybātūs drupeit cytaiž i vaira, kai skotuve prosa.

Kaidys īceris ir itam godam?

Turpynuosim daleibu aizpaguojušā godā aizsuoktajā Jaunīšu etnodīnu festivalā. Festivals suocīs ar myusu iniciativu i poši turpynojom pīsadaleit, itūgod septembrī byusim Upeitē. Taipat pīsadaliesim ari folklorys festivalā „Baltica”. Nu parosti koncerti i pasuocīņi sasarūn laikam eimūt.

Vīteri i Daiņs Skuteļs – Dzīsme par olu