Roksta autors: Sandra Ūdre

1. apreļs ir Muoņu dīna, i taidu zyna gondreiž vysā pasaulī. Pat Andryvs Jūrdžs sovā “Myužeygajā kalinderī” jū ir atzeimuojs i par jū pastuostejs. Tautys tradicejis itamā dīnā īsoka navaineigi muoneitīs – kū vairuok, tū lobuok, i pi izadūšonys sevkuru reizi īsasaucūt: “Apreļ! Apreļ! Apreļ!” Apmuoneitī nadreikst jimt pi sirds i apsavainuot, lobuok nu sirds izasmīt. Tys ir veseleigi – 5 minutys smīkla leidzvierteigys 45 minutom mīga.

Ritualuo darbeiba

Pavasara atīšona poguonim saisteita ar simbolisku kaitiešonu zīmai, veicynojūt pavasara dominiešonu, – dadzynuoj cysu leli, reikoj saceikstis, kurys īveic pavasara īmīsuojums, zīmu apmuonej. Eiropā muoneišonuos ritualuos izadareišonys beja saisteitys ar duraceņa nūsyuteišonu iz napareizū pusi ci likšonu dareit oplomys lītys. Tys beja izplateits pi rūmīšu, senejim grekim muoneja pat dīvi – sovu piecteču āduojam Kronam sīva pādejuo bārna vītā īdeve akmini. 16. godu symtā, kod Eiropa puorguoja iz jaunū kalendaru i godu suoce ar janvari, varēja pasasmīt par ļautenim, kas Jaunū godu jautreibā svinēja pa vacam pavasarī.

Beibeliskys legendys

Vydslaikūs pyrma kristeiguos Leldīnis izspieļuotajuos misterejuos par Jezus gaitom izcēle bezjiedzeigū juo syuteišonu pi augstuo prīstera, nu juo pi Poncija Pilata, nu juo pi ļaužu pyuļa sprīduma. Ar tū paruodūt, kai Jezus, ļaužu nūlyktajā antikūs laiku nerra lūmā, izstaigoj sovu Pesteituoja Krystaceļu.

Vydslaikūs Bazneica 1. apreli pīzyna par Nalaimis dīnu, ticeigūs mudynuoja beitīs kārdynuojumu i turētīs suonim nu vysa. 1. apreļs asūte nūdevieja Judaša dzimšonys dīna. Piec legendu, itamā dīnā valns ass nūsvīsts nu dabasu, asūts suokušīs lelī grāku plyudi.

Latgalīšu pseidonimu kaleidoskops

Kai latgalīšim ar raksteitū humoru? Var pat nasačert pi latgalīšu 20. g. s. presis popularuokuo žanra – feletona – tekstu skaiteišonys, kas tūmār ir vīndīneits, lai cik truopeigi i ospruoteigi pīraksteits, bet paskaitūt pseidonimus, var labi pasasmīt: Striču Joseļs, Tarzans, Pluociņu Mase, Dagutkolna Apaleite, Cierpeņu Blauzga, Ragaņu dāds, Bryute, Cjocis pazeistamais, Džāms, Kibeļnīku Domka, Kulasātys Spryguļs, Žogota, Atoms, Elektrons, Lopu Andryvs, Rutku Juoņs, Oņdžu Pīters, Svuorpsts, Odota.

Dzāruojs Mikeļs, kauslis Pīters, “blondīne“ Madaļa i suņs Britans

Minhauzeniskuo stuostnīka dzierksts atsakluoj Nikodema Rancāna tekstūs. Juo feletonu viestejums ir tik dinamisks, ka jū vīgli izatāluot vizualizātā filmā ‒ kai par Avarejis brigadi ci vušku Šonu (Shaun the Sheep). Liktineigs “seikums“ izraisa kēdis reakcejā saisteitys nūtikšonys i ‒ vyss pat bez specefektu īt pa gaisu: Ni Pīters, ni Madaļa puotoru namocēja. Naraugūt iz tū, jī stipri lyudzēs sovu goreigu tāvu nadareit jim kauna i saraksteit. Bet bazneickungs beja cytu sirdi. Jis kai reize brūkastēja. Lai atsakrateit nu nagudrūs jauniku, jis cēlēs nu golda un gribēja nūsaglobuot utramā kambarī. Pīters skēja jam pakaļ un aizamete ar kuoju aiz golda. Tys guozēs iz suona, trauki viņ saskanēja i izskraideja gobolgobolim. Vardūšs “samovars“ guozēs taišni iz Britana, kurs tymā pat šaļtī skēja nu pagaļdis. Apšmucynuotais suņs palyka taišni troks un kaukdams izlēce par attaiseitū lūgu. Uorpusē zam lūga sēdēja kolpyune un skoluoja buļbis. Britans tyka tai taišni iz mugorys. Kolpyune pusdzeiva, pusmyruse klīdze piec paleiga.

Vysa plebaneja kuojuos: atskrīn warganists, zakristians, sorgs un cyti ar mītim, ar akminim, vāzom un cytim īrūčim un suoc dzonuotīs aptrokušuo, kai jī dūmuoja, suņa… (Piec “Drywa”, 1909, nr. 25)

Myužeigs skaistums!

Izcyls komisma meistars ir Ontons Rupaiņs, pasateicūt jam, latgalīši tykuši pi sovpateiga, viņ jim soveiga izsaucīņa “Myužeigs skaistums!”. Bazneicys dzīsmē “Myužeigais skaistums” ar itim vuordim apzeimuots Jezus. Dzīsme jau 20. g. s. otrajā pusē vairs nav populara, partū ka nav atrūnama lyugšonu gruomotuos.

O. Rupaiņa komedejā “Dzymtā zemē” (1936) taišni itys izsaucīņs atrūnams golvonuo komiskuo personaža Apalis runā. Komedeja leluokū popularitati pīdzeivuoja 20. g. s. 90. godūs ar Rēzeknis Tautys teatra izruodem. Apalis lūmys atveiduotuoja A. Graudeņa suoce publicēt sovus feletonus Pluociņu Masis viestuļu formā, kur Myužeigs skaistums! jau lītuots tik bīži puorsteiguma, izmysuma, izbreina, sašutuma, sajiusmys emoceju izsaceišonai, ka palics par juos zeimynu. I na viņ juos, jū lītojam kasdīnā, dzierdīs ari cytys Latgolys sīvītis. Varbyut tei ir Apalis i Pluociņu Masis stila parodiešona, varbyut individualu asociaceju, kai myužeigais dziniejs, myužeiguo jauneiba, myužeiguo vosora, pastyprynuošona.