Ilzis Spergys stuosta “Myursoluos” fragments “Myuragols”
Rokstu sagaveja: porals lakuga.lv
Ilzis Spergys jaunais prozys teksts “Myuragols” ir fragments nu garuoka dorba “Myursoluos”, kas vēļ tikai teik raksteits. Autore pīduovoj īsajust viereiga pusaugu bārna uodā i ar juo acim pasavērt iz dzeivis nūmaļā Latgolys dzeraunē i sovstarpejūs attīceibu saimē. Vysi cylvāki i kustūni, vysi azari, teirumi, sātys, pūri i meži varātu byut nazkur Latgolā, ka viņ jī nabyutu izdūmuoti…
Mama atbrauce nu dareišonu i atvede maņ ružovu kladi ar vīnradzi i pasaceja, ka tei ir tikai maņ. Lai es ite rokstūte VYSU.
Kai to. I tod jei poša pajims i puorskaiteis.
Labi, pīraksteišu. Gūdeigi.
Vyspuor vīnradži mani besej, seviški itaids ar jāli ružovim nogim. Kai bebeišam. Byutu koč voi zyrgs. Voi koč na tik ružovs.
Bet mama ir mama. Jei napierk, napierk mienešim nikuo, tod aizbrauc dareišonuos iz mīstu i atvad KOČ KŪ. Nikod nazini, kū jei itūreiz īraudzeis veikalā i nūpierks.
Kod es beju mozeņa, gribieju Bārbejis ar suneiti. Praseju, praseju. Raksteju viestuli.
Nanūpierka vys. Prosi voi naprosi.
Nūpierka piec tam maņ iz dzimšonys dīnys nazkaidu tuklu leli ar zeidaiņa byudim i izmaļavuotom lyupom. Leli! Es tok nagribieju nikaidys lelis. Es gribieju TUOS lelis. Kai var nasaprast.
Preteigi. Kū ar taidu vyspuor var dareit. Ni jai driebu izšyut, ni frizurys sataiseit. Moti steivi kai pierts mačalka. Ryži. Eisi. Čyrkaini.
Labi, ka mozuo muosa Paule tū ryžū breinumu savozuoja. Mudri viņ tei dzela beja cauri. Mama vēļ nūsaprīcuoja, ka mes reizē spielejamīs, ka es ļaunu muosai jimtīs ar munom montom. Kai to. Atroduse montu. I pi sova golda es tuos seikuos cjorkys taipat nalaisšu! Lai nimoz naviekš!
Paule ir muna jaunuokuo muosa. Kur jei puorīt, nikuo napalīk iz vītys. Kai ar cjorku sacjorkuots. Lein vysur. Ka naļausi, bļaun kai kauta.
Kai tēte soka: “Zam vacuma sagribieju sev vīglys dīnys.” I tod ar Pauli kikuradzēs ļokšoj pa pogolmu, muosa smejās pylnā bolsā. Taipat kai tod, kod es jai knību rasnajuos lytkuos voi kitinoju vādaru.
Paule ir kai tei zeidaiņu lele. Tikai jei kustīs, smejās i jai ir šmuki taisni moti, taidi poši gaiši kai maņ i tētei.
Maņ ruodīs, mama dūmoj, ka es asu taids pats mozais bārns kai Paule. Obejom reizē nūpierka kleitys. Vīnaidys! Tok atroda i nūpierka. I lyka stuovēt pi puču, cikom safotografej.
Ak jau liks draugūs voi feisbukā. Besej.
Maņ tok byus jau divpadsmit godu! Cytys meitinis jau īt iz diskotekom, tikai mes ar Anni nā. Nu labi, Paule ar nā. Jai pat pīcu godu nav.
Mes te Myursoluos dzeivojam taidā ūkstā, ka ite lobuokā gadīnī var sareikuot ūdu voi kaču diskotekys. Tai dzeds soka. Jis vysod pīmiņ tū ūkstu, kod runoj par myusu dzerauni.
Baba tod jam sūlej īšļopuot pa plešku, bet poša smejās:
– A vui dīveņ! Ūksta tu naesi redziejs! – tod poša kotru reizi kuorteigi izloboj: – Da i vyspuor. Pi myusu soka – čūksts!
Baba napalaiss garom, kab veiram naīkņuobt – jis ite ir prymaks. Itei ir juos tāva dzeraune. Tāva, tāva tāva, tāva tāva tāva. I tai da bezgaleibys. Cik pasaulī vosoru bejs, tik kaids nu babys tāvu tāvu ite pļuovs zemi, a muotis muote reviejuse duorzu. Tai tys ir bejs, tai tys byus.
Baba īsaplieš kuknis durovuos i skandynoj – atbraukuši nu bazneicys, nūmaukuse gūda sukni, a jauničs izkapts nav muociejs iztacynuot. Atguojs nu sova mīsta pi vysa gotova! Baba skaita kai paņteņu, a dzeds tik ryuc. Jis muok i ar izkapti, i sātivi, i vysys puišu dzelys. Dzeds var vysu. Ka grib.
Rikteigi nazynu, kas tys prymaks taids ir. Tik dzeds, ka īruovs kaidu čarku pa svātkim, sēd pi golda, golvu salics rūkuos, verās pylnajuos rosola i studiņa, salatu taidu i itaidu, kotletu i ruletu bļūduos i soka, ka prymakūs gryuta dzeive.
Tuo gryutuma to jis pīmiņ bīži, a taipat nikur naīt. Jam ite pateik, jam ite sāta, jam ite sīva. Jis apjam babu, a tei tik tuš i tuš, bet izaver prīceiga.
– Tei jau taida runuošona. Nasaklausi, meiteņ! Bet verīs, apjem kuorteiga cylvāka! Šaida taida nimoz iz sātu naved! Var vysaidi patikt, a sovs ir sovs. Vīns vīneigs.
– Nabļuznej, buob! – a pats otkon rauš pakakli, ka siermī buordys ruguoji sprakst. Labi gon byut vīnam vīneigajam.
Šaļtim es nasaprūtu, kū jī vysu laiku var jimtīs. Kai kačs ar suni. To otkon iudiņs cauri natak. Vysu laiku pliešās, narunoj, raunās cauru dīnu ar dorbim. Gūvs, vepris, zūsyni, a vēļ atīt da myusu paleigā.
Tēte sev izcēle jaunū sātu, kab nabyutu večim pa kuojom. Tys beja vēļ tod, ka mane nabeja. Seeeeeeeņ! Tok nav dīnys, kod dzeds ar babu napuorītu kai veiskupa vizitacejā. Mama īrauga, ka gar sātmali jau kust, i bļaun maņ nu kuknis:
– Īveņ! Meiteņ! Baba bubertu nas! Mudri!
Voi jaunuos buļbys – guoju nu pierts pusis, pasarausušu zam muotruoju, tok jau ādamys. Voi pīci speķrauseiši – atlaidynuoju zupai gali, taida šmuka streipaina, sacepu sovam mužykam, apreja vysu bļūdu, kur jam var īleist, nasaprūtu, a bārnim jau ar gribīs, vaira napalyka, itik izruovu nu mutis. Voi zupys bļūdeņa – kas ta juos īzēss, otkon juolej syvānam, vuorej i vuorej, nivīns naād, vaira nikuo ni cepšu, ni vuoreišu. Voi vystys litkys – taišni beidzamū raibeiti vonogs nūsyta, tik loba visteņa beja, tok vēļ kaidu reizi nedeļā nūdēja pa ūleņai, seiksta jau ir, mes navarim sakūst, jiusim zūbi stypruoki.
Mama poša jau grabinej pa skapi, meklej škeiva gastiņčam. Sasazvona mož desmit reižu pa dīnu, koč sāta tīpat aiz pakša. Naīs jau kuoju lauztu. Tik tu, meiteņ, aizskrīņ! Mož jim kuo vajag. Aizskrīņ, a atpakaļ jau nes pusi cyukys.
– Izvylku nu saļdeitovys, atsalaide. Kū ta vaira. Izvuorejit koč sunim!
Kai to. Mama kur plitu, nas lelū kotlu. Byus studiņs.
Labi viņ ir, ka sovejūs tik daudz. Ir, kam izbaruot.
Cik es seve atguodoju, mes ar mamu i papu dzeivojam Myursoluos, a myusu sātu sauc par Myuragolu, partū ka jei ir poša beidzamuo. Dzeda ar babu sāta – Vacais Myuragols. I myusejuo.
Aiz myusu nav nikuo – vacuo vazaune ite stuov pošā Myursolys golā. Tī vēļ pa šai dīnai stuov vysi vacī reiki, nazkaidi kolhozu laiku traktoru dzeļži i zyrgu lītys, pavysam vacī orkli i eciešys. Vyss, kas vajadzeigs. Ak jau vēļ vaira tī ir tuo, kas varbyut nazkod byus vajadzeigs. Voi nikod. Tod īt myusu ustoba ar jaunū klāvu, dzeda uobeļneicys, babys vystu kaļneņs, a aiz juo vacuo myurinīšu sāta, kur dzeivoj dzeds ar babu.
Aiz myusu ir tikai peiss. Peiss ir taids mežs, kū sauc par peisu. Aiz juo tuoļuok ir tikai pūrs, pūrs i pūrs. Eisi sokūt – nakurīne. Pasauļa gols. Itymā myusu ūkstā i nakurīnē eisti naībrauc pat školys autobuss. Kod rudinī voi pavasarī dubli, juoīt da Luočukolna Apaleitis sātys, kas ir pi krystceļu ar lelū ceļu. Da i normalā laikā juosavalk puori vysai dzeraunei. Pi Stupānu Juoņa sātys ir kaļcevuo. Tei ir vīta, kur mašynai voi autobusam nav juosastum ar pakali, bet var braukt iz riņči. Dubļu laikā tī ir eļne, sausā laikā lobs ceļš.
Školys autobuss ībrauc pusē ostoņūs, apsagrīž ar purnu iz ceļa i gaida. Iz gaņku sēd Oļgerteņš, dzer olu i rāc – kū jius bez myusu dareitu, myusim ir kur apsagrīzt, myusim jau te ir tei kaļcevuo, a jiusim ka tik vaira zemis nuosī īraut, bagaturi! Kotru reitu. Ka ir sātā. Rej kai suņs. Paļdis Dīvam, jis sātā ir reši.
Apleik zīd suņubūrkši i vysaida nazuole, Oļgertīnis kuoršu rūzis i rabarberi kai slūtys garūs kuotūs. Džungli. Nu ustobys izlein Juoņs, braucam. Tai kai jis dzeivoj vystyvuok, atīt pats pādejais. Cytureiz Oļgertīne vēļ skrīn pakaļ ar aizkūstū maizi. Moti sasprausti, trenuškys, gumejnīki. Jim ir poša nakuorteiguokuo sāta.
Mama ar babu tusdamys revej sovejūs duorzus, skrīn vīna ūtrai paleigā, tronkoj mane. Dybyni gaisā, rūkys īt kai eciešys, nazuole zam capku šņakst viņ. Raun, ocu napacaldamys, mugorys naatlīkdamys, a pošys raušās iz Oļgertīnis – vysā pasalaiduse. Pavasar pīsēja duorza, niu prīcojās. Vuolyudne da jūstysvītys, otkon buļbu nabyus, otkon skrīs pa pasauli.
Juos tai pliešās, kab da Juoņadīnys vyss byutu izravāts da pādejuos zuoleitis. Cytaiž NAZKAS atīs i apleiguos natikļus. Pošys to gon da Oļgertīnis sātys leiguotu naīt. Laikam nav vārts.
Kod pādejuo voga cauri, baba vaidādama atsalīc, apsaver apleik, puormat krystu i soka:
– Paļdis i Dīvam! O Jezus Marija… Jezups soldonais. Itūgod tei dzela padareita. Eļnis smoka! Kas tuos nazuolis itūgod beja!
Suop mugora, kuojis steivys, runkuli nu ratynuošonys izaguozeliejuši, nazuole veist. Duorzs teirs i šmuks, kuorteiguos riņdeņuos speid tikai sasātais. Gon jau sasajims. Kab tik paspātu nazuole izkaļst pyrms leita.
I tai kotru godu. Oļgertīne i juos. Juos i Oļgertīne. Leits voi sausums. Sausums voi leits. Rauņ tik!
Aiz myusu runkuļu i batviņu teiruma tiuleņ īt ceļs vydā peisā, iz juo ir cīši daudz skuobiņu i ceļmollopu. Tuoļuok ir vušku duorzs i upmaļs, kur pļovā pakrieslī aug smolka i zama zuole.
Tū zamejū upis pļovu paps pļaun pošu beidzamū, kod vyss teiruma sīns jau lykts zam jumta i gona valis jimtīs ar vysaidim lapačim. Smolkū sīnu jis zīmā baroj vuškom i telim, deļtuo ka taida pļovys zuoleite ir cīši loba deļ mozūs kustūņu. Itū sīnu ir cīši vīgli kast.
Mama maņ nimoz naļaun īt pi sīna. Palaiž tik škiunī iz bluoča, kod vajag meideituoju, i ite.
Tēte pyuneitē izalosa vīgluokuo gruobekļa, smaida i dūd:
– Jem, meiteņ! Īsi maņ paleigā!
Mama tik otkon i otkon:
– Meitinem nav labi puorsaraut. Dzeive gara. Gona byus vysaida dorba. Var niu kuo i vīgluoka padareit. Nav kuo puorsaraut bez laika.
– Nui, nui! – soka dzeds. – Kab myusu laikūs itai dasavārtu! – Jis nūsapyuš: – Vari, navari. Spēj, naspēj. Gribi voi nagribi. Vari gruobekli nūturēt, dui, pi dorba!
Tod dzeds otkon suoc vacū dzīsmi, kū vysi jau zyna nu golvys:
– Pa dorba dīnu tīpat lelajuos pļovuos pi kolhoza sīna, a pa pavakarem i valis breižim vēļ juopīkausta ar izkapti taipat pa gruovmalim i vysaidom pusaizaugušom meža pļaveņom. Sovai gūteņai. Lobū sīnu aizgryuž i fermu, sapyudej, a tu pliesīs, kai ar zagšonu zūdz pa nasteņai viņ, cikom pyuneite pylna.
Tēte jau aizguojs. Mama vēļ nazkū losuos pa pyuneitis prīšku. A dzedam jau dzīsme palaista. Jis nagrib atguoduot tuo laika, a pats par tū viņ tik runoj. Kosa buorzdu, ka ruguoji sprakst viņ:
– Napīminit! Tuos pliesšonuos, tūs mūku i atsajimšonys! Cikom pa vazumeņam, pa nasteņai viņ salosi kaida nabejs sīneņa deļ tuos vīnys gūtenis. A ka leitaina vosora?
Aha. Niu jau maņ tī zalta laiki. Ni kolhozu, ni sovhozu. A paraugi naguojs pi dorba! Par reizis lelī nūskaiteis taidu morali, ka moz nasaliks. Kai baba šudiņ par tim seipulim:
– Lela meita, a taida natikle! Izaugs kai Oļgertīne. A nadūd Dīvs.
Da tī seipuli vēļ i nabeja tai i aizauguši. Byutu guojuse. Gribieju pabeigt gruomotā nūdaļu. Reit īskaite. A baba tik stuov i dzenej sovu:
– Šmuka meita beja. A kas nu tuo šmukuma, ka nav tykumeņa. Tykumeņs pi plykumeņa, – baba jau otkon suoc i apsaraun.
Mama ir meila, baba ir meila. Bet nu tuos moralis… Dvēseli izraus nu uodys uorā.
Tū es tikkū poša izdūmuoju. Nu bet tai tok ir!
Iz lelū sīna pļovu es pārņ nūguoju tik apsavārtu – kū lelī dora i kai jim tī īt. Maņ kai kotru godu beja juosēd sātā pi lūpu i tuos seikuos vardiukys Paulis. Cikom vysi lelī plēsēs ar sīnu, maņ beja vīgluo dīna.
Kai to. Divdesmit reižu Pauli puorsolušu izvylku nu upis, pīcdesmit reižu izdzynu nu vystu duorza i zaļūs juoņūgu, symtu reižu devu ēst i dzert, vysu laiku miļjonim reižu skaidruoju, deļkuo ir tai voi na tai. Nūsasaut. To jau lobuok pi sīna!
Lūpi, muosa, sāta. Vyss iz mane. Ka lūpu nadasavērt, jī var tikt duorzā i pīdareit škodis. Sīna laikā lelajim nav valis vērtīs iz lūpu, tys juodora bārnim.
Tys nikuo, ka tam vīnam bārnam pošam juosaver ari tuo ūtruo bārna. Juosataisa vysim pušdīnis, juopīraun cyukom i vystom zuolis, juonūjem sausuos drēbis nu viervis. Pamat tev taidu sarokstu, ka bais. Skrīņ vīnā skrīšonā. A skaituos, ka siedi sātā.
Itūgod praseišūs leidza. Anne jau pārņ guoja pi sīna. Jei ir muna draudzine i dzeivoj itepat natuoli aiz kolna. Ka izkuop iz pyuneitis jumta, var redzēt juos sātu.
Mam, ka tu itū skaiti, nasasyrdi. Es iz tuo jumta vairs nakuopšu. Tēte saceja, ka jumts var palikt caurs. Nikas lobs jau tī nav, iz vacuo skaidu jumta nazkod dasysts ruberoids, tys jau seņ sakaļts, nūmuozuots ar nazkaidu degti. Ka kuopsi, čeikst viņ zam kuoju. Bais.
Da i nikuo eisti redzēt navar. Annis ustoba ir iz ūtru pusi.