Roksta autore: Sandra Ūdre, portals lakuga.lv

Raksteita teksta erotiskums var atsakluot vysaiž – caur sevkuru pruota spryugu i kaidu gribi sajiutu leidzīni. Pats vīnkuoršuokais veids, kai skaiteituoji jū sovā lobā izmontoj, ir pateikamai sepiniešonai. Tok erotiskī teksti nu latgalīšu plaukta puorsteidz kotrys ar sovu originalitati i pajamamim atziņu gryudim. Partū pi skaiteišonys!

Benedikta Mežale “Apdzīduošona kuozuos vai patīsa grāku atlaisšona” (1991)

Folklorys pietneicys gruomota izguoja laikā, kod taisejuos vaļā aizlīgtuo i nūklusātuo slyužys, tymāstorpā informaceja par seksu. Varēja ļauds breinuotīs, cik breivi folklorys tekstūs var runuot par intimom lītom. Gruomota vys vēļ maneita nūpierkama, a saturs niulenejūs laikūs nūviertejams kai daudz intelektualuoks, kai pyrmajā šaļtī redzīs. Tei erotika tautysdzīsmēs nav poša par sevi, a ir ritualuos apdzīduošonys sastuovdaļa. Erotiskys paruodeibys, jiutys folklorā izsoka simbolūs, metaforuos, eifemismūs, saleidzynuojumūs. Tys nūdrūsynoj ari pruota pīpyuli atšifrejūt, taitod mynūt kai meikli, i cīš vīnkuorši pasorgoj bārnus nu jim navajadzeigys informacejis – jī nasaprass pat muojīņa: “Kas jū zyna, kas par putnu/ Naktim leida azarā, / Lelu buorzdu, garu kņuobi,/ Divi bumbas pakaļā.”

“Man māmine mozai deve/ Baranku ai caurumini:/ Tautīts grauze vusu myužu,/ Ni malines nanūgrauze,” – ka mārgai pyrms ci piec pyrmuo nakts nūdzīd itaidu ci leidzeigu dzīsmi, tod jei tyka publiski vysu prīškā vēļ vairuok atzeita par lykumeigu sīvu.

Juodasoka, ka dziļuokā sluonī cylvāka augleiba agruok natyka izdalāta nu kūpejuos augleibys vyspuor. Popularuo latgalīšu tautysdzīsme “Zīdi, zīdi, rudzu vuorpa” ir teišuokais augleibys slavynuojums, pavodūt tautuos meitu. Tys nav viņ vieliejums, kab nikod napītryuktu maizis, ari kab veiram labi stuovātu i tūs maizis āduoju, kū gods, palyktu vaira i vaira. Lītuviski “varpa” bez kaidu konotaceju nūzeimoj veirīša dzymumorganu.

Jezups Laganovskis “Ilūziju gadi” (2005)

Tradicionali latgalīši slapynom meilys kaitom nūsadeve iz sīna ci sīna kaudzē, sīna laika veirīšu i sīvīšu kūpdorbs ar sīna meideišonu, šlyukšonu nu vazuma i cytom draiskom padareišonom nareši nūtyka breivuokā atmosferā kai cytuos prācuos. Iz tū nūruoda agruoku laiku teicīni: sīnu putynuot – ‘aizlīgti mīļuotīs’, nūraut sīvu nu sīna bluoča ‘precēt meitini, kas ļaunās seksualom attīceibom pyrma laulobu’, sīna preceibom eisys kuojis; kai ari tys atsakluoj i folklorā, i Teivo Tulio filmuos, i latgalīšu autoru literarūs tekstūs.

Latgalīšu jaunekļa, Kuorsovys gimnazejis audziekņa, pyrmū seksualū pīredzi aproksta J. Laganovskis: “Izgājis uz ielas, sastapu Pīteri Kupču. Dzīdami rokā velosipēdus, lēni ejam pa galveno ielu uz Malnavas pusi, runājam par šo un to. Mums pa priekšu gāja divas Malnavas skolnieces savās koši zaļajās formas cepurēs ar dzeltenu apmali. Zibeņodams un ducinādams tuvojās melns negaisa mākons, aiz Ontonovas dārza sāka līt. Malnavietes paslēpās kādas mājas verandā, mēs sekojām viņu paraugam.

Pīters tūlīt uzsāka ar viņām sarunu, ko es nebūtu iedrošinājies darīt. (..) Izrādījās, ka viņas guļ šķūnī uz siena. Pagaidījām, kamēr viņas aiziet uz istabu parādīties vecākiem un paēst vakariņas, pēc tam visi uzkāpām augšā. Pīters ar Vilmu nolīda vienā pažobelē, es ar Veltu – otrā. Pēc kāda laika atkal uznāca pērkona negaiss, zibeņoja un rūca, brīžiem sirdīgi nograndot tā, ka drebēja zeme, bet lietus neierasti skaļi paukšķināja šķūņa skaidu jumtu (ne tik maigi, sanoši kā mūsu šķūņa salmu jumtu). No tumsas, zibens zilganās gaismas apspīpdēta, atkal un atkal iznira meitenes daiļā sejiņa izirušo, ar sienu piejukušo matu ietvarā. Skūpstījāmies. Man bija ļauta pilnīga brīvība darboties ar rokām, un es to izmantoju, lai pirmo reizi mūžā taustāmi iepazītu sievietes kairinošos apveidus: krūtis, vidukli, gūžas, klēpi – vispirms caur kleitu, pēc tam, arvien vairāk iedrošinoties, arī zem tās. Viņa arī nekautrējās apmierināt savu ziņkāri. Abu līdz pēdējam sakairinātie ķermeņi prasīja vairāk, taču domas par sekām, kas varētu sagandēt mūsu tikko sākušos jaunību, atturēja no pēdējā soļa, lai iegūtu pilnīgu apmierinājumu. Nācās iztikt ar daļēju. Bet arī tas bija neizsakāmi labs.”

Norberts Neikšānīts “Myura kolns” (1943/1997)

Itys romans nūsaukts par “himnu dzeivis misterejai”, daudzi skaiteituoji jū nūviertiejuši pat kai lobu materialu filmai. Te nav stereotipiskuo patriarhata štampa, kur veirīts teiksmynojās ap sīvītis mīsys dailumim. Apolona auguma veirīša tāls teik vāruots sīvīšu acim, ari Jura i Marisis mīlesteiba i obeju kūpejais ceļš byus Marisis izvēle i iniciativa. Nu muižys uobeļu zagļu pulka ir nūgiuts Jurs, kura liktiņs niu ir četru muižys jaunkuņdžu rūkuos:

“Boltais krakls leidz pādejai pūgai vaļā, atvylkts un pōr placu drusku īplāsts, atsedze kryušu daļu un placu, kas sveces gaismā lōsōja kai mads. Varonajam, styprajam kai akmiņs kryušu izcālumam vydā beja kupls tymss ānuojums, kas pazuda zam boltō krakla.

Šōs tymsōs spolvas uz kryutim un palākōs bikses turūšōs syksnas speideigō sprādze, kas atgaismōja kusteigū un navīnmēreigū sveces gaismu, satrauce jaunkuņdzi Barbaru.

Jei nūdrebēja nacarāti pateikamōs šaušalōs un vēļ reizi nūdūmōja pi seve:

– Laupinīks!

Juzdama uz breidi reibūni, jei ar boltū lokotu pavysam aizsedze acis.

Karolina skatejōs smuidrajā veirītī, kas stuovēja jōs prīškā, un, pōrsteigta nu puiša mīreiguma un varbyut ari nu jō pīviļceibas, lēni, kai grymdama tukšumā, mēginōja nūkert kaidu pīmārōtu dūmu, kaidu teikumu, kū saceit ņyu, šymā naparostajā breidī.

Marise stōvēja Juram vystyvōk, gondreiž blokus, juzdama ar placu līviņa durovu molu, kas nadrūši jū atbaļsteja, un skatejuos – veirītī.

Pyrmū reizi dzeivē jei redzēja un juta veirīti tik tyvu sev blokus.

Redzēja, kai jō papurušajūs motūs pa breižam īsazaigōja nakts rosas pilīni, tī atplaiksneja kai osoras.

Redzēja un juta bryungonū veirīša ōdu. Juta, taišni – juta. Lykōs, ka jōs pošas mīsu glōsteitu samts un šys samts beja Jura placs.

Ari Marisi satrauce Jura syksnas sprādze, jo jōs soltais atspulgs, jōs metaliskais styngums sprādzes vejumā lykōs asam veirīša stynrums, vysa veirīša byuteiba.”

Ontons Kūkojs “Mīlesteiba, Lelais Līpu kolns” (1995)

“Tys skatīņs – pyrms pasavieršonas…/ Tōs acis – pyrms īraudzeišonys…/ Tōs lyupas – pyrms pasmaideišonas…/ Tī moti – pirms sajaukšonas…” Ontons kai nivīns cyts ir muociejs sīvīti i juos kluotbyušonu dīviškuot, vīnkuorši skaitit juo dzeju: “Naaplīcynōšu,/ ka, sagivs tovōs lyupōs/ najaušu skūpstu,/ tū uz reizes, tiuleņ,/ otkol tōlōk tev naatdōvynōšu,/ tovam vejeigam koklam,/ placim,/ kryušu smailajim uzkaļnenim,/ saules pynumam,/ vysusvātōkam klēpam,/ jūprūjom kas gaida/ breinumputna spōrna/ augleigū pīskōrīni!”

ingrida tārauda “vīgla byušonys ironeja” (2000)

Par tū, kai veirīts dasadyur sīvītei, par gaideišonu, sagaideišonu, puorsagaideišonu… Itys vyss breinojūtīs, apbreinojūt ci pīzeistūt par pošsaprūtamu. Sīvītis laikam saprass lobuok: “grybu kab pasamūstūt/ laime nabyutu sapyns; navarieju izdzīduot/ dzīsmi par laimi – / te beja, te nabeja”

Ailēs Ingrida ir dabiska i breiva: “pīsadoli ar mani šūnakt/ itamā valpurgu naktī/ kotra sīvīte ir čupeit raganiska/ kod īgrybys uovejās taktī// es atsīšu tovu koklasaiti/ tev tok pītryuks gaisa lai īsmaržuot mani..” Turēsim nūceju, ka veirīši ari pījims: “Par munom divom dobom/ šūvokor ar tevi grybu parunuot…/ tei vīna – reita rosā savylguse/ da tovys byutis kļaunās cīši (..) a ūtruo – kai kolna smaile/ iz aizmierstu dabasu buolguma/ jei nasabeist lyupu osu”

Raibīs Suņs “Pyrma syltī” (2011)

 “Tok tai ir, ka tei godalaiku maiņa atsaspūguļoj cylvākā tīši ci natīši. Rudinī sovukuort tī plykumi gon mīsā, gon pruotā juosuoc dasegt. Nu, ja esi gotovs nūraut kaidu meningitu, to staigoj vasals plyku mugoru,” Raibuo debejis kruojuma stuostus vīnojūšais faktors ir ironiskais styls, kas meistareigi sakombināts nu apleik dzierdātu frāžu, nūgiutu oplomu dūmuošonys guojīņu i absurdu situaceju. Taidā pošā stileņā autors ironizej par vysu puišu i meitu storpā.

Daudzuos, pat cīš daudzuos, epizodēs kluotasūša ir gastronomeja, partū i sekss kaidim varūnim “kai sylts mads iz batona”, vēļ vaira – “jī obeji plyki iz svātku golda, storp dekorim, skaistā mīleibys apmainis pozā… i Olafs ar obejom rūkom rosolā i “šubā”.”

Oskars Seiksts, Leiga Gagaine “Reitišku mads” (2000)

Ka kaidam pateik ar etikešu daleimiešonu, itei varātu byut filozofiskuokuo gruomota nu pīduovuotūs ostoņu. “..pipss ar boltū laičini motūs i rudzu vuorpom pakaklē, grīze grīž, ar zirkleitem apstaigalej teirumus i kuleitē pīgraiza rudzu, ar spuornu sarausdama. Pipšu pīneņš iz munys uodainis, izmeideiti rudzi, nu šosejis varbyut pat var redzēt. Vysa mugora sorkim rokstim. Vīglais pusaumūņs leidza kai piec meditiešonys, kai piec intensivys gruomotys, lītu-viersā-brukums, koč acs taisi cīt, juos apjiukst, lītys ir dūmuot ka pītyukšušys nu kruosuma i pylnuma, izgaist skatīņs itymūs pītyučuotajūs juļa dabasūs, kas viers vuorpojuo apleik vuorška, i muokūni čāpoj, a mozeņuokī ļāpoj, jei ir muna pyrmuo eistynuo,” ituo teksta meditativuo vierteiba deļ skaiteituoja byutu piecbyušonā – kai ir piec seksa, piec mīlesteibys, piec nūtykušuo, piec izdzeivuotuo. Voi mes vyspuor nūviertejam sovu emoceju i īspaidu (lītu-viersā-brukums) pīredzi?

A tys paplašynoj myusu redzislūku i pīduovoj jaunys atkluosmis: “es dauzi kuo suocu redzēt. Kai parkā zīd syuna, kai jai tryukst dīvu pīna [spermys], i es dzieržu juos klusū lyugšonu. Kai ūzulam zeilenis jau čužeitēs, radzu, kai iudiņs piec leita sasašveikstinej ar asfaļtu. Breivs i naaizjimts, lītys īsalova manī kai susātivi storp kūkim, namonūt. (..) jei ir gudra, jei saprūt, ka navar nu mane praseit, lai es radzu tū, kuo es navaru īraudzeit, jei naspydzynoj mane i natārpynoj, jei rauga izstuosteit maņ napastuostomū.”

Valentins Lukaševičs “Kuozynda” (2005)

Jiusim pateik Salvadora Dalī gleznys? A ka itamā stilistikā akcentēt erotiskū momentu? Sirrealai nūskaņai derēs Valentina dzejūli, kai pīmāram: “Mašyna sabrauce sīvīti./ Taišni storp kuojom./ Apleik stuovūšī cylvāki/ Verās iz plykumim./ Ar ašni kūpā/ Tī izaver smuki vāzē./ Žāļ, ka rūzis/ Tik mudri nūveist.”

Var ari tai: “Siestīs iz muna motocykla,/ Benzina gona iz vysu dzeivi.// Asfaļts irā pavysam sleideigs./ Ka gribi, varim i nabraukt.// Saplāstuos rīpys –/ Tovs dybyns i ciči.”

Roksts sagataveits projekta “Latgales kultūrtelpa: problēmas, analīze un atspoguļojums portālā lakuga.lv” ītvorūs. Projektu finansej Medeju atbolsta fonds nu Latvejis vaļsts budžeta leidzekļu.